Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
10. marts, 2015
Drukāt

Vai Aspazija sagaidīs savu tulkotāju? (2)

C. Rufa foto no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumaC. Rufa foto no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma

Aspazija 1913. gada 4. martā Cīrihē.

Šogad, Aspazijas un Raiņa 150. jubilejas gadā, būtu tikai dabiski gaidīt gan jaunus akadēmiskus izdevumus, veltītus Aspazijai – ja ne gluži kopotus rakstus, tad vismaz kādas daiļrades daļas apkopojumu ar komentāriem –, gan arī jaunus tulkojumus svešvalodās.

Romantiķe nelaikā

Patiesībā ir pat pārsteidzoši, cik maz ne tikai dzīves laikā, bet arī līdz mūsdienām kopumā atdzejoti Aspazijas darbi! Turklāt maz, salīdzinot ne tikai ar Raini, kurš neapšaubāmi ir viens no visvairāk atdzejotajiem latviešu rakstniekiem, bet arī ar mazāka vēriena latviešu literātiem. Latvijas literatūras centra (LLC) direktors Jānis Oga gan aizrāda – teikt, ka dzīves laikā Rainis būtu daudz tulkots, būtu pārspīlējums, turklāt jāņem vērā, ka tulkojumu kvalitāte nebija diez cik augsta un mūsdienās tie vairs nav īsti lasāmi: “Faktiski jau tulkošanas tradīcija 20. gadsimta pirmajā pusē vēl nebija izteikta, izveidojusies. Protams, labi, ka tapušas Viljama Metjūza slavenās antoloģijas – tās neapšaubāmi palīdzējušas iznest mūsu rakstnieku vārdus pasaulē, bet kopējā atdzejojumu kvalitāte ir vāja.”

Arī Ieva Lešinska-Geibere, kura pēdējos gados samērā daudz atdzejojusi Aspaziju, piekrīt viedoklim, ka latviešu dzeja vispār visos laikos ir ļoti maz tulkota un tā nav tikai Aspazijas problēma. “Es nezinu, kāda bija problēma Aspazijas dzīves laikā, iespējams, tajā laikā vispār neaizrāvās ar dzejas tulkošanu uz citām valodām, protams, izņemot atsevišķus tulkojumus uz krievu un vācu valodu.”

Viņa arī piebilst, ka Aspazijas gadījumā kultūršķirtne varēja pastāvēt jau dzejnieces dzīves laikā: “Gadsimtu mijas dzeja Eiropā ir pavisam atšķirīga, latviešu rakstniecība vēl tikai attīstās. Ja salīdzina laika periodus dažādu kultūru dzejā, tie vienkārši nenoris paralēli, tāpēc Aspazijas vai kāda cita latviešu dzejnieka tajā laikā rakstītais citviet Eiropā varēja izklausīties ļoti novecojis – mūsu dzejā ir daudz gan no folkloras, gan latviešu lauku sadzīves patapinātu tēlu un vielas, kas citu Eiropas valstu dzejā jau bija izzuduši.” Tajā pašā laikā Lešinska-Geibere piebilst: Aspazijas dzejoļi, kuros viņa runā tieši par to, ko nozīmē būt dzejniekam, viņai šķiet ļoti mūsdienīgi un saprotami, arī mīlas dzeja ir interesanta, tai raksturīgi vitāli tēli. “Man patīk tas, ka viņa ir kaislīga dzejniece, kura saka, ko domā, un nav nekāda sienas puķīte,” secina tulkotāja.

Sievietei bija grūtāk

Literatūrzinātniece, Raiņa un Aspazijas pētniece Gundega Grīnuma piekrīt, ka mazajā tulkojumu skaitā daļēji pie vainas varētu būt Aspazijas dzeja, tās tēlainā, romantizētā izteiksme, kas apgrūtina atveidošanu svešvalodā. Zinātniece gan atgādina: nav tā, ka tulkojumu pavisam nebūtu bijis, pa dzejolītim vāciski atdzejojis Rainis vēl 20. gadsimta 20. gados, kad Ansis Gulbis veidoja latviešu dzejas krājumu.

Profesore Janīna Kursīte uzskata, ka mazajā atdzeju skaitā, visticamāk, vainojami gan jau minētie iemesli, gan vēl citi – vesels kopums dažādu sīkumu, kas kopumā noteica to, ka Aspazija neizgāja ārpus latviešu kultūras plašākos Eiropas kultūras laukos.

“Cik tad vispār 19. un 20. gadsimta mijā Eiropā bija dzejnieču sieviešu, un cik no tām tulkoja? Turklāt sabiedrība bija apmulsusi par Aspazijas daiļradi: no vienas puses, par lugām ritēja asas diskusijas, bet, no otras, viņu tomēr neņēma par pilnu,” profesore uzsver dzimumdiferences aspektu. “Turklāt ļoti svarīgi ir personīgi kontakti ar cittautu dzejniekiem, potenciālajiem atdzejotājiem. Jānim Akurateram kontakti izveidojās trimdas laikā, Kārlim Skalbem, Viktoram Eglītim, pat Kārlim Krūzam, kurš nepavisam nebija savas paaudzes spilgtākais dzejnieks, bija nodibināti kontakti ar cittautu dzejniekiem. Sievietei šādus kontaktus radīt bija daudz sarežģītāk, Aspazija arī nebrauca, piemēram, uz Vāciju cīnīties par sieviešu līdztiesību. Viņai būtu vajadzējis vismaz augstskolas izglītību, lai iekļūtu šajās aprindās.”

Taisnība, arī trimdas laikā Šveicē Aspazija ar Raini pastāvīgi atskatījās uz Latviju, dzīvojot līdzi tur notiekošajam; kaut viņu fiziskā dzīve risinājās Kastaņolā, garīgā bija cieši saistīta ar Latviju. Tur notika viņu darbu uzvedumi, publikācijas, kas deva līdzekļus iztikai; tur tika sarūpēti abu jubilejas pasākumi. Kastaņolā pat nenojauta, ka svešzemnieku pāris ir dzejnieki, kur nu vēl – savas tautas tobrīd ievērojamākie…

Atšķirību starp abiem dzejniekiem – dzīvesbiedriem, no kuriem viens ir teju visvairāk, bet otra – teju vismazāk tulkotā personība latviešu literatūrā, profesore Kursīte skaidro vēl arī ar to, ka Raiņa vārdu un dzeju kā karogu labprāt paķēris viens, otrs, trešais novirziens, kas tajā sajutis radniecīgu garu. “Aspazijas dzeja īsti neiederējās nevienā sava laika virzienā, viņa izšvirkstēja kā raķete – spilgta, bet pati par sevi,” spriež Kursīte.

Varbūt iemesls netulkošanai ir tas, ka Aspazijas dzeju grūti atdzejot, jautāju praktizējošiem tulkotājiem, paturot prātā, ka atdzeja vispār ir ļoti sarežģīts žanrs. Gundega Grīnuma norāda – 
iespējams, Aspazijai vienkārši nepalaimējās ar savu tulkotāju, ārzemnieku, kas viņā būtu īsteni ielasījies. Viņa arī uzsver, ka šogad top jauni atdzejojumi, bet “nav jau tik liela tulkotāju izvēle, un ne jau katrs Aspaziju izjūt tā, lai izveidotos lasāms tulkojums”.

Ieva Lešinska-Geibere nepiekrīt, ka Aspazija būtu grūtāk atdzejojama nekā dzeja caurmērā: “Nevaru teikt, ka man būtu bijis grūti tulkot Aspaziju, var atrast veidus, kā viņas dzeju progresīvi atveidot. Nezinu, protams, kā man ir izdevies, bet es pat mēģinu sameklēt atskaņas, kas gan reizēm dzejoli padara vēl nepieņemamāku rietumnieka ausīm. Ja meklē ar ritmu saistītu atskaņu, tā sanāk patvaļa un pašdarbība, nevar jau pilnīgi aiziet prom no tā, par ko dzejolī ir runa.”

Nav, jo paši negribam?

Dagnija Dreika, kura iesaistījusies Jura Podnieka studijas projekta “Domasspēks” īstenošanā – tas paredz Raiņa un Aspazijas darbus pārtulkot visās 28 oficiālajās ES valodās –, min gluži negaidītu faktu: “Aspazijas dzejas atdzejojumi ir, cits jautājums – vai mums tos vajag.” Dreika stāsta – uz Aspazijas un Raiņa jubilejas gadu Valsts kultūrkapitāla fondā iesniegts atdzejas krājuma projekts. “Mums pateica – tas nav vajadzīgs! Proti, ja šādu atdzejojumu izdotu ārzemēs, vajadzētu, bet, ja to izdod Latvijas izdevniecība, tad nevajag… Tāda ir mūsu kultūrpolitika: daudzviet Eiropā esmu grāmatveikalos tieši pretī ieejai redzējusi stendus ar vietējo izdevniecību publicētām grāmatām svešvalodās, bet mums nevajag. Ja būtu valsts atbalstīts tulkojums, mums būtu arī ko parādīt potenciālajiem izdevējiem citās valstīs, jo bez šādiem paraugiem atrast izdevēju pilnīgi nezināmam autoram – turklāt vēl dzejniekam – ir praktiski neiespējami,” stāsta Dagnija Dreika. Īpaši aizvainojoši dzejniecei šķitis, ka tieši abu dzejnieku jubilejas gadā projekts atdots atpakaļ ar norādi, ka nav aktuāls.

Pēc Dreikas domām, Aspazijas dzejas rindas ar noteikumu, ka tās kvalitatīvi atdzejotas, arī mūsdienās skan ļoti labi – nereti pat labāk nekā Raiņa dzeja, un viņas domas ir aktuālas un eiropeiskas.

Citu Eiropas valstu lasītājiem šogad gan nebūs daudz iespēju pārliecināties par Raiņa un Aspazijas dzejas kvalitātēm. ­Pirmais un pamanāmākais no abu rakstnieku atdzejošanas projektiem, lai cik pārsteidzoši tas šķistu, ir jau pieminētais Jura Podnieka studijas projekts “Domuspēks”. Studijas pārstāve Marta Kontiņa apstiprina – atdzejojumi projektam tiek veidoti no jauna, jo, pirmkārt, daudzās valodās ne Rainis, ne vēl jo vairāk Aspazija nemaz nav tulkoti, turklāt pat tajās, kurās tulkojumi atrodami, to kvalitāte neatbilst mūsdienu prasībām. Un vēl – katrs tulkojums tiek īpaši piemeklēts personībai, kura to savā valodā interpretē.

Tāpat līdz gada beigām plānots, ka iznāks grāmata par Raini un Aspaziju Šveices trimdas periodā. Tās autore Gundega Grīnuma: “Tajā gan mazāk būs stāstīts par viņu dzeju, drāmu, vairāk par viņu mijiedarbību ar vidi, cilvēkiem.” Autore sola, ka jaunajā izdevumā būs daudz līdz šim mazzināmu faktu, tāpat tikšot labota daža laba neprecizitāte, kas ieviesusies līdzšinējos izdevumos tādēļ, ka trūcis iespējas pētīt Šveices arhīvos.

Tiek arī domāts par Raiņa “Kastaņolas” jaunu izdevumu – četrās valodās, ar komentāriem. Jādomā, tā atvēršanas svētki norisināsies tieši Kastaņolā. Vai tā varētu kļūt par abu dzejnieku atgriešanos un ieinteresēt arī par citiem viņu darbiem? Tas droši vien lielā mērā būs atkarīgs no Raiņa un Aspazijas gada rīkotājiem…

Rainis un Aspazija šoruden Frankfurtes grāmatu mesē

Rudenī Frankfurtes grāmatu mesē, kurā šogad plānots, ka piedalīsies arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, liela stenda daļa tiks atvēlēta tieši abiem gada gaviļniekiem – stendā demonstrēs multimediju izstādi, un esot plānoti arī izdales materiāli, stāsta Jānis Oga. Bet tikmēr LLC šogad top divi jauni tulkojumi – nosacīti to varētu saukt par 100 dzejoļu izlasi; tiesa, Raiņa simtnieks (atkal!) būšot apjomīgāks par Aspazijas simtnieku, un arī iznāks agrāk, jau pavasarī, kamēr Aspazijas izlasei angļu un krievu valodā nāksies gaidīt līdz rudenim

UzziņaAspazija_5

Aspazijas darbu tulkojumi*

Angļu valodā. Sagatavošanā: 100 dzejoļu izlase; “Aspazija’s Prose: stories, fantasies, dialogues, a novella” (2015); “Uguns ledū” (2014); 16 dzejoļu izlase (2014); “Ragana. The Silver Veil” (2003); Poems // A Century of Latvian poetry (antoloģija, 1957); Poems // The Tricolour Sun. Latvian Lyrics in English Versions (antoloģija, 1936).

Krievu valodā. Sagatavošanā: 100 dzejoļu izlase (LLC); “Uguns ledū” (2014); “Sadegt un spīdēt (dzeja krievu un latviešu val., 2014); Стихи // Дерево дружбы (periodika, 1985); Dzeja // Божий приемыш. Из латышской поэзии (antoloģija, 2003); Dzeja // На вешних ветрах (periodika, 1988); Поэты Латвии. Малая серия (antoloģija, 1974).

Gruzīnu valodā. “Trejkrāsainā saule”, tulk. Rauls Čilačava (2007).

Ukraiņu valodā. Трикольорове сонце (2007); Dzeja // З Латвiйського берега. Мала антологiя латиськоï поезiï (antoloģija, 2007).

Čehu valodā. Dzeja // Les duší. Antologie lotyšske poezie 19. a 20. století (antoloģija, 2001).

Islandiešu valodā. Dzeja // Vængstýfđir draumar. Ljóð úr Ljósalandi (antoloģija, 1999).

Vācu valodā. Sagatavošanā: 100 dzejoļu izlase (LLC); “Uguns ledū” (2014); 16 dzejoļu izlase, (2014); Dzeja//Riga im Wasser (2004).

*Latvijas Literatūras centra dati.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Kusiņas kdzei,šķiet, paslīdējis garām Astrīdas Stahnkes mūža darbs – viss viņas darbs pie Aspazijas tulkojumiem angļu valodā un Aspazijas dzīves un mākslas skaidrošanu angliski lasošajai pasaulei.

  2. “Sadegt un spīdēt (dzeja krievu un latviešu val., 2014
    Vai ir atsauces uz maniem Aspazijas atdzejojumiem?

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+