Mobilā versija
+2.1°C
Johanna, Hanna, Jana
Piektdiena, 15. decembris, 2017
21. decembris, 2016
Drukāt

Māris Antonevičs: Vai atkal rakstīsim par slikto?

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

“Vai tiešām par tādām nepatīkamām lietām jāraksta tagad, pirms Ziemassvētkiem?” man pagājušonedēļ jautāja kāda lasītāja, kuru bija satraucis viens avīzē publicēts viedokļraksts par NATO un Krievijas attiecībām. Atbildēju, ka vēl jau līdz svētkiem ir gandrīz divas nedēļas un gan jau, tuvāk nākot, parādīsies labsirdīgākas un mierīgākas noskaņas. Labo ziņu deficīts, šķiet, krasi izpaužas gandrīz visās jomās. Pat laika ziņās – nupat meteorologi secinājuši, ka decembrī laiks bieži bija apmācies, “padarot šo ziemas sākumu par vienu no tumšākajiem pēdējos gados”.

Bet, ja runā par pasaules norisēm, tad jāteic, ka noskaņa tiešām ir ļoti nokaitēta un katrs satraucošāks notikums tiek uztverts kā lielas katastrofas sākums. Kad pirmdienas vakarā pienāca ziņas no Turcijas galvaspilsētas Ankaras, kur kāds bijušais policists nošāvis Krievijas vēstnieku, interneta soctīklos daudzi uzreiz steidza vilkt paralēles ar 1914. gadu Sarajevā. Parādījās pat bilžu kolāža, kur tiešām varēja saskatīt līdzības: vienā bildē serbu jauneklis Gavrilo Princips, kurš tikko izšāvis uz saļimušo Austrijas kroņprinci Franci Ferdinandu, bet otrā – zemē gulošais krievu diplomāts un lāstus izkliedzošais slepkava – 22 gadus vecais Mevluts Altintašs. Taču vizuālās sakritības šoreiz izrādījušās lielākas par politiskajām konsekvencēm. No Krievijas sakāpināta reakcija nesekoja. Lai gan Turcija ir NATO valsts, attiecībās ar Krieviju šis aspekts nekad nav bijis būtiskākais. Te lielāka uzmanība jāpievērš divu autoritāru līderu – Krievijas prezidenta Vladimira Putina un Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana – personiskajām attiecībām. Tās ir diezgan specifiskas – no lielas draudzības līdz “duncim mugurā” (precīzs Putina citāts) un pēc brīža jau atkal apkampieniem. Ja uzbrukums Krievijas vēstniekam būtu noticis pagājušā gada nogalē, pēc tam kad Turcijas gaisa spēki pie savas robežas notrieca Krievijas militāro lidmašīnu, sekas noteikti būtu dramatiskākas. Taču tagad abu valstu vadītāji telefonsarunā vienojušies, ka notikušais ir provokācija. No kā? Vienmēr var atrast kādu, ko vainot… Piemēram, Rietumus. Putins uz to īpaši nebūtu jāmudina, un arī Erdoganam ir zobs uz ASV, kas nav piekritušas izdot viņa politisko pretinieku – musulmaņu garīdznieku Fetullu Gilenu, kuru Turcijas prezidents vaino apvērsuma organizēšanā. Tā ka abiem pieņemamu versiju par to, kas stāv aiz Ankarā notikušās slepkavības, nav grūti izveidot. Cita lieta, vai ir kādi pierādījumi.

Taču sliktās ziņas pirmdien pienāca ne tikai no Turcijas. Šajā vakarā sekoja arī informācija no Šveices, kur Cīrihē notikusi apšaude musulmaņu reliģiskajā centrā, un no Berlīnes, kur kāds centies atkārtot scenāriju ar asiņaino slaktiņu Francijas pilsētā Nicā, ar smago auto ietriecoties Ziemassvētku tirdziņā pie Ķeizara Vilhelma baznīcas, kuru paši berlīnieši jautri dēvē par “cauro zobu”, jo pēc Otrā pasaules kara tās tornis netika atjaunots un tieši ar to kļuvis interesants. Pērn, viesojoties Berlīnē, vairākus vakarus apmeklēju šo tirdziņu. Labi atceros to atslābināto pirmssvētku atmo­sfēru, kas tur bija jūtama starp piparkūkām, karstvīna un ceptu desiņu smaržām, jautrām sarunām un smiekliem. Protams, ka nevienam tur nebūtu prātā runāt par sliktajām ziņām. Neviens tās nav meklējis, bet diemžēl tas atnākušas pašas un nerunāt vairs nevar. Jau publiskota informācija, ka vainīgais, visticamāk, ir bēglis no Pakistānas, un paredzams, ka tas ar jaunu sparu liks sabiedrībai vērtēt Vācijas varas “atvērto durvju” politiku. Vācijas kanclerei Angelai Merkelei diez vai pietiks ar solījumu aizliegt seju aizsedzošās musulmaņu sieviešu galvassegas, kas nu kļuvis par tādu vārgu vīģes lapu imigrācijas/integrācijas politikas neveiksmju piesegšanai. Protams, atkal atskanēs aicinājumi neļauties bailēm un turpināt apmeklēt Ziemassvētku tirdziņus un citus svētku pasākumus. Skan jau cēli un pareizi, bet nedod ne mazāko garantiju, ka sliktās ziņas nesekos un par tām atkal nevajadzēs rakstīt.

Pievienot komentāru

Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Gaidi ar maisu!

Nacionālā apvienība apspriešanai koalīcijā sagatavojusi likuma grozījumu projektu, kas paredzēs bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentus nodot Latvijas Nacionālajam arhīvam. Šāds priekšlikums iesniegts, lai atvieglotu šo dokumentu pētīšanas procesu un to publicēšanu ar zinātniskajiem komentāriem līdz 2018. gada 31. decembrim. Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieks Jānis Maizītis sacījis, ka VDK dokumentu nodošana Latvijas Nacionālajam arhīvam būs politiķu izšķiršanās, nevis drošības iestādes kaprīzes vai negribēšana. SAB priekšnieks sacīja – ja dokumenti tiek pārvietoti uz valsts arhīvu, ir jālikvidē Totalitārisma seku dokumentācijas centrs, kā arī jāgroza likums. Bijušās VDK Zinātniskās izpētes komisijas pārstāvji līdz šim bieži sūdzējušies par SAB liktajiem šķēršļiem, lai varētu pētīt dokumentus.

Vai CSDD valdes loceklis ir piemērota izvēle slimnīcas vadītāja amatam?
Draugiem Facebook Twitter Google+