Latvijā
Politika

Seile amatu, visticamāk, nesaglabās. Vai atradīsies labāks izglītības ministrs? 9


Ko vadīt grūtāk – mācību stundu vai ministriju? Attēlā: izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile iedvesmo mācībām Rīgas 22. vidusskolas audzēkņus izglītības programmas “Iespējamā misija” ietvaros.
Ko vadīt grūtāk – mācību stundu vai ministriju? Attēlā: izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile iedvesmo mācībām Rīgas 22. vidusskolas audzēkņus izglītības programmas “Iespējamā misija” ietvaros.
Foto – LETA

“Lai ātrāk tiktu pie jaunās valdības, partijām jāsaglabā esošās atbildības jomas, jāturpina darīt tas darbs, kas sākts.” Šādi politiķu izteikumi liek domāt, ka jaunajā valdībā turpinās darboties liela daļa līdzšinējo ministru. Taču kādas izmaiņas būtu nepieciešamas? Un kādas tiešām var sagaidīt?

Kā pirmā, kas varētu zaudēt amatu, jau valdības krišanas laikā tika minēta izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile, kurai vairs neesot “Vienotības” partijas vadības atbalsta. M. Seili ministra amatam bija izvirzījusi “Vienotība”, taču viņa gada laikā nav iestājusies šajā partijā (šajā ziņā viņa atšķiras no vairākiem ministriem, kuri nākuši no ierēdniecības vides, piemēram, Daces Melbārdes, Anrija Matīsa u. c., kuri, nonākot valdībā, drīz kļuva par izvirzītājpartijas biedriem). Strādājot ministres amatā un gatavojot jauno skolotāju algošanas modeli, M. Seile darbojusies pārāk autonomi, neesot ņēmusi vērā partijas ieteikumus par to, kādam šim modelim vajadzētu būt.

Tomēr izskan arī viedokļi, ka tieši šā modeļa dēļ M. Seilei darbs ministrijā būtu jāturpina. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Juris Vucāns (Zaļo un zemnieku savienība) spriež: “Jaunais skolotāju algošanas modelis ir ļoti samudžināts, un, ja jaunajā valdībā būs cits ministrs, viņš tajā visā sapīsies.” Viņš piebilst: problēma ar M. Seili ir “partijas problēma”. Tātad, ja Seile darbu neturpinās, tas nebūs kādu pašas neizdarību, bet politisku iemeslu dēļ.

Citās domās ir Nacionālās apvienības (NA) līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars. Nacionāļus neapmierina ministres vēsā attieksme pret pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā visās valsts un pašvaldību skolās. Iepriekšējā ministre Ina Druviete vismaz aicinājusi mazākumtautību skolas pašas izvēlēties to izglītības programmu, kas paredz vislielāko latviešu valodas īpatsvaru izglītības procesā, bet M. Seile atklāti pateikusi, ka izglītības ieguves valoda nav viņas prioritāte.

Kaut “Vienotība” un ZZS konceptuāli idejai par mācībām latviešu valodā piekrītot, tās neatbalsta NA ideju mainīt Izglītības likumu, nosakot, ka no 2018. gada pakāpeniskā pāreja patiešām jāsāk un jau šajā gadā pirmklasniekiem jāsāk mācīties tikai latviski. Varbūt NA pašiem jāuzņemas IZM vadība, lai idejas īstenošana būtu nacionāļu rokās? R. Dzintars uzskata, ka “Vienotība” to nekad nepieļautu vai arī rīkotos tā, ka NA ministra rokas “būtu sasietas”.

NA nav apmierināta arī ar jaunā skolotāju algu modeļa izstrādi. Piemēram, neesot taisnīgi, ka jaunāko klašu skolotājiem plānots maksāt mazāku atalgojumu nekā pedagogiem, kuri strādā vecākajās klasēs. Tāpat NA uzskata, ka algu samazināšana lielo skolu skolotājiem jaunā modeļa dēļ būtu skolotāju sarīdīšana.

Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks spriež, ka M. Seilei nav izdevies vienlīdz aktīvi gādāt par visām IZM pārraudzībā esošajām jomām. Bijis liels fokuss uz vispārējo izglītību, citas nozares palikušas ēnā.

Tikmēr Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis uzskata, ka M. Seile centusies ieviest sistēmiskas pārmaiņas izglītības sistēmā. Ja ministrei būtu lielāks atbalsts politiķu vidū, būtu izdevies paveikt vairāk. Tāpēc, viņaprāt, ministrs jāmaina vien tad, ja “var atrast labāku”.

Potenciālo izglītības ministra kandidātu vārdi vēl netiek nosaukti, taču var runāt par īpašībām, kādām šim ministram vajadzētu piemist. “Jaunajam ministram jābūt līderim, jābūt ar degošām acīm un gatavam uz revolūciju, bet tajā pašā laikā jāspēj nenonākt konfliktā ar nozari. Protams, tās ir grūti savienojamas īpašības,” atzīst R. Dzintars. To, ka nākamajam ministram jāspēj būt līderim, atzīst arī A. Rostovskis: “Jābūt vēlmei ienest Latvijas izglītībā pasaules labākās tendences, kā arī spējām pārliecināt gan sabiedrību, gan lēmumu pieņēmējus par to, ka pārmaiņām ir jābūt.” I. Muižnieks piekrīt: ministram jābūt autoritātei gan citu ministru vidū, gan nozarē, jāspēj atrast dialogu ar nozari un to aizstāvēt. A. Rostovskis domā, ka autoritāti var iemantot gan politiķis, gan profesionālis, kurš līdz šim nav bijis politikā.

Taču “Vienotības” pārstāvis Kārlis Šadurskis, kas šobrīd tiek minēts kā iespējamais premjera kandidāts, pārliecināts, ka nākamajam ministram noteikti jābūt partijā, kas to izvirza ministra amatam, lai viņam būtu politiskā atbildība. Nākamajam ministram būtu arī jābūt radošam un talantīgam. Talantu piemin arī I. Muižnieks: ministram jābūt talantam sabalansēt pārraudzību pār visām IZM atbildības sfērām, būtībā ir jāmeklē “universālais kareivis”. LU rektors ir optimists un tādus redzot katras koalīcijas partijas sastāvā, taču savu favorītu vārdus gan nemin.

K. Šadurskis uzskata, ka nākamajam ministram būs jāspēj gan mūsdienīgot izglītības sistēmu, gan panākt, lai skolotāji saņemtu paveiktajam atbilstošu atalgojumu. I. Muižnieks paredz, ka “skolotāju atalgojums būs mūžīgā skabarga IZM acī”.

Runājot par jauno skolotāju algošanas modeli, politiskajās aprindās netiek izslēgta iespēja, ka ilgi un grūti tapušais projekts varētu arī nonākt papīrgrozā. Tad gan būtu jāizstrādā pavisam jauns modelis, jo esošā skolotāju algošanas sistēma neveicina skolu tīkla tālāku sakārtošanu. Ja darbu vēlreiz sāktu no jauna, izstrāde vilktos vismaz pusotru gadu.

A. Rostovskis norāda: svarīgi, lai nākamais ministrs apzinātos, ka nepieciešams sakārtot skolu tīklu, un spētu pārliecināt par to arī citus: “Mazajās skolās ir sliktāka izglītības kvalitāte. Vai tiešām apzināti jāturpina skolot bērnus tā, lai viņi nākotnē būtu nekonkurētspējīgi pabalstu prasītāji? Skolās ir jābūt zināmai intelektuālai kapacitātei, un tas attiecas ne tikai uz skolotājiem, bet arī uz skolēniem. Nodokļu maksātājiem nebūtu jāturpina uzturēt pārāk daudz skolu un pārāk daudz skolotāju.”

Bet augstākās izglītības jomā nākamajam ministram jāturpina ieviest jaunais augstākās izglītības finansēšanas modeli, kā arī jāintegrē augstskolās zinātniskās institūcijas. A. Rostovskis piebilst: ministram jāapzinās, ka augstākā izglītība ir eksportējoša tautsaimniecības nozare, tāpēc jāpalīdz augstskolām risināt problēmas, kas saistās, piemēram, ar ārvalstu studentu izmitināšanu. Toties profesionālajā izglītībā attīstība jau esot pareizajā virzienā.

IZM parasti ir ministrija, kuru valdību veidojošās partijas ne pārāk iekāro. Vai arī šīs valdības veidošanas procesā izglītības ministra krēsls partijas neinteresēs? “IZM pārrauga daudzveidīgu, nabadzīgu un kašķīgu jomu,” tā I. Muižnieks. K. Šadurskis atzīst, ka partijas parasti cīnās par tā sauktajām resursu ministrijām, piemēram, Satiksmes un Finanšu, bet izglītības ministra krēslam parasti nav daudz gribētāju. Pagaidām nav skaidrs, vai, sastādot jauno valdību, “Vienotība” nemēģinās tikt vaļā no IZM. K. Šadurskis izteicās mīklaini: “Vienotība” jau varot gribēt vadīt visas ministrijas, bet visas tā nevarot dabūt. Tomēr IZM veicamos uzdevumus “Vienotība” uzskata par ļoti svarīgiem. R. Dzintars uzskata: nedrīkst pārāk muļļāties ar jaunās valdības sastādīšanu, pietiek jau ar to, ka mēnesi ilgušas kaislības par premjera amata kandidātu. Lai ātrāk taptu jaunais Ministru kabinets, viņaprāt, partijām būtu jāsaglabā esošās atbildības sfēras. Tas jādara arī tāpēc, lai vismaz daļa ministru varētu turpināt iesāktos darbus.

LA.lv