Pasaulē
Eiropa

Vai Baltkrievijas dienas skaitītas?0


Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko.
Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko.
Foto – EPA/LETA

Ir diezgan grūti izsvērt, kas patiesībā notiek Latvijas kaimiņvalsts Baltkrievijas varas gaiteņos un Minskas attiecībās ar Maskavu. Vienīgais puslīdz drošais orientieris it kā būtu Aleksandra Lukašenko izteikumi – arvien divdomīgi, bet pēdējā laikā arī diezgan satraucoši.

Minskas saprotamā vēlme nodrošināties ar Krievijas gāzes un naftas lētāku piegādi saduras ar šķēršļiem.

Kā pavēstījis Krievijas finanšu ministrs Antons Siluanovs, esot nolemts izstrādāt atbilstošu mehānismu, lai aprēķinātu Baltkrievijai piegādātās gāzes cenu, un izveidot kopēju darba grupu tālākas integrācijas un strīdīgo jautājumu risināšanai. Iepriekš viņš bija apgalvojis, ka Baltkrievija vairs neraisa uzticību, jo caur tās teritoriju Krievijas tirgū ieplūst aizliegtas preces.

Vēl pirms tam Krievijas premjers Dmitrijs Medvedevs pauda Maskavas gatavību spert tālākos soļus abpusējas dziļākas integrācijas virzienā. Tikmēr Kremļa propagandas resursi pārmet – visumā nepamatoti – Minskai centienus Baltkrieviju “baltkrievizēt” (tas ir smags pārmetums, jo Maskavas uztverē vienīgais pieņemamais variants ir Baltkrievijas pilnīga un galīga rusifikācija).

Lukašenko, cik noprotams, uztvēra šos vēstījumus visnotaļ pareizi – kā Putina piedāvājumu, no kura grūti atteikties, vai priekšspēli jau izlemtai Baltkrievijas inkorporācijai Krievijas sastāvā.

Iespējams, tas būtu izkārtojams samērā vienkārši. Taču Lukašenko saskaras ar acīmredzamu problēmu.

Viņš zaudēs savu statusu un gandrīz neierobežotu noteikšanu pār zināmu teritoriju.

Nav garantiju, ka Kremlis viņam atvēlētu tādu pašu varu kā Kadirovam Čečenijā. Tāpēc pēdējā laikā Minskā izskan visai izmisīgi secinājumi. Pērn jūnijā Lukašenko atzina, ka ekonomiskas izgāšanās gadījumā Baltkrievija tiks pievienota citai valstij. Rudenī viņš izteica gatavību izdalīt ieročus katrai baltkrievu ģimenei, lai septiņi miljoni pilsoņu, izņemot bērnus, spētu stāties dzimtenes sardzē.

Bet novembrī, runājot par Eiropu, viņš nāca klajā ar sentencēm, kādas izvairās piesaukt pat Rietumu politiķi, – “no reģiona valstu saliedētības un ASV militāri politiskās lomas Eiropas lietās ir atkarīga visa kontinenta drošība” un “bez Amerikas mēs šeit diemžēl neatrisināsim nevienu jautājumu, tai skaitā konfliktu Ukrainā”.

Eiropas pēdējais diktators, kurš diez vai būs pēdējais, tomēr ir palaidis garām pārāk daudz laika, lai vērstu situāciju uz labu.

Viņš pats to ir krietni pasliktinājis, apkarodams nacionālo identitāti un valstiskuma simbolus. Baltsarkanbaltais karogs nav vairs valsts, bet vienīgi novājinātās demokrātiskās opozīcijas karogs.

Saistītie raksti

Un, kā stāsta Baltkrievijas politisko realitāšu labāki pārzinātāji, valsts spēka struktūras ir pārāk piepildītas ar lielās kaimiņzemes ietekmi, lai izrādītu jebkādu nopietnu pretestību “zaļo cilvēciņu” vai cita veida invāzijai. Nav pat īstas skaidrības par sabiedrības viedokli, jo aptaujas, kuras uzrāda lielāko pilsētu un kopumā arī apgabalu atbalstu Baltkrievijas valstiskuma saglabāšanai, iespējams, ir pieskaņotas šobrīd valdošajai nostājai.

Kārtējo reizi ir derīgi atgādināt vēsturi. Pēc Pirmā pasaules kara Baltkrievija pasludināja neatkarību 1918. gada 25. martā – vēl agrāk nekā Latvija, un kopā ar Baltijas valstīm cīnījās par starptautisko atzīšanu Parīzes miera konferencē. Kas palicis no tā laika centieniem? Varbūt tikai Baltkrievijas marginālā trimdas valdība Amerikā. Maz zināms fakts, kurš apliecina, ka cerība mirst pēdējā. Un, iespējams, pat izdzīvo.

LA.lv