Foto – EPA/LETA

Vai briti izkritīs no Eiropas zvaigznāja? 6

Vasaras saulgriežos, 23. jūnijā, briti referendumā lems, palikt viņu valstij Eiropas Savienībā vai ne. Tam pat ir rasts apzīmējums – “Brexit”, kas atvasināts no vārdiem “Britain” un “Exit”. Mēģināsim ielūkoties šajā visnotaļ sarežģītajā tematā, lai gūtu ieskatu, ko tas varētu nozīmēt Apvienotajai Karalistei, Eiropas Savienībai un mums.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
Mākslīgais intelekts nosauc piecus “neveiksmīgākos” latviešu politiķus 115
Kokteilis
Izplatītas frāzes, ko vedeklām labāk neteikt vīramātēm 1
Lasīt citas ziņas

Eiropieši gaidāmo referendumu uztver ar dalītām jūtām. Briseles varasiestāžu gaiteņos tiek pareģots, ka izstāšanās gadījumā briti būs zaudētāji kaut vai tādēļ, ka procedūra ilgs divus gadus, taču tajā laikā jaunu tirdzniecības līgumu ar ES viņi noslēgt nepagūs. Tiek runāts arī par to, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās varētu izraisīt separātisma vilni arī citās Eiropas valstīs, turklāt arī Skotija varētu lemt izstāties no Apvienotās Karalistes. Premjerministrs Deivids Kemerons, kas aktīvi iestājas par britu palikšanu ES, ir atklāti paudis, ka nezina, kas varētu notikt un kas būtu jādara izstāšanās gadījumā, viņam neesot ne plāna A, ne plāna B. Britu valdība un arī paša Kemerona konservatīvā partija jeb toriji ir sašķēlusies. Gaidāmais referendums medijos ik dienu ir visvairāk apspriestais temats. Tuvojoties balsošanas datumam, ķīviņi un savstarpējie apvainojumi pieņemas spēkā. Aptaujas liecina, ka “par” un “pret” samērs ir ļoti līdzīgs.

Nedaudz vēstures

Izcilais britu premjerministrs Vinstons Čērčils kopā ar desmit citiem Eiropas valstu līderiem bija viens no pirmajiem, kas aicināja izveidot Eiropas Savienotās Valstis. Viņš bija pārliecināts, ka pēc Otrā pasaules kara tikai apvienota Eiropa spētu darīt galu jebkāda veida nacionālismam un kara kurināšanai, lai nodrošinātu mieru uz ilgu laiku. Pirmās 1958. gadā apvienojās Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Francija, Vācija un Itālija, 1973. gadā tām sekoja Apvienotā Karaliste, Īrija un Dānija, astoņdesmitajos gados – Grieķija, Spānija un Portugāle, bet deviņdesmitajos – Austrija, Somija, Zviedrija. 2004. gadā savienībai pievienojās Latvija, Igaunija, Lietuva, Čehija, Kipra, Malta, Polija, Slovākija, Slovēnija, Ungārija, 2007. gadā – Rumānija un Bulgārija, bet 2013. gadā –

CITI ŠOBRĪD LASA

Horvātija. Vēlmi iestāties ES ir izteikusi Turcija, Albānija, bijusī Dienvidslāvijas republika Maķedonija, Melnkalne un Serbija, gribētu arī Kosova un Bosnija un Hercegovina.

Formāli par Eiropas Savienības dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1993., jo tad stājās spēkā Māstrihtas līgums. Savukārt 1998. gadā stājās spēkā Šengenas līgums, kas Šengenas valstu pilsoņiem ļauj brīvi šķērsot līgumu parakstījušo valstu robežas. Jāpiebilst, ka Apvienotā Karaliste un Īrija nav Šengenas zonā.

Viena no lielākajām britu kļūdām, šķiet, ir bijusi gatavība uzņemt viesstrādniekus, cerot, ka tas veicinās ekonomikas izaugsmi. Vācija un Austrija brīvai darbaspēka kustībai ieviesa pārejas periodu, bet Apvienotā Karaliste, Īrija, Zviedrija, Dānija un Nīderlande to neizdarīja. Tiesa, Britānijas ekonomika, izņemot divus trīs krīzes gadus, uzrāda augšupejošu līkni. Taču visam ir sava cena. Arī labklājībai.

Kas īsti šobrīd notiek Karalistē?

Pēdējo dekāžu laikā britu zemes lielākais pievilkšanas spēks ir bijuši dāsnie pabalsti. Tiesa, tagad tie top cītīgi apgriezti. Taču arī apcirpts pabalsts joprojām ir daudz lielāks nekā laukstrādnieka alga Bulgārijā vai Rumānijā, turklāt mājokli tur par velti neviens nedos. Nemaz nerunājot par britu labticību, nepieskatot vērtīgas lietas, neslēdzot ārdurvis un pasta sūtījumus atstājot pie mājas. Īsta zagļu paradīze! Un vēl arī veselības aprūpe par brīvu, dažnedažādas atlaides komunālajiem maksājumiem, bērnu naudas…

Labumu saraksts ir visnotaļ garš, un vieglas dzīves tīkotāji to zina no galvas. Viņi zina arī to, ka gadījumā, ja kāds labums ies secen, pietiks vien skaļi iebļauties par diskrimināciju ādas krāsas vai pilsonības dēļ un visi uzreiz sabīsies, jo Briselei tādas lietas nepatīk. Sistēmas izmantošana rit pilnā sparā, ir neskaitāmi konsultanti un juristu biroji, kas gatavi palīdzēt tikko iebraukušajiem labas dzīves kārotājiem viņu dzimtajā valodā, jo, lai dzīvotu uz kakla britu nodokļu maksātājiem, laba angļu valoda nebūt nav nepieciešama. Ir arī tā sauktais medicīnas tūrisms, jo ES pilsoņiem pienākas medicīnas pakalpojumi jebkurā Eiropas valstī, tāpēc slimnieki brauc uz Apvienoto Karalisti, lai par britu nodokļu maksātāju naudu veiktu dārgas operācijas.

Reklāma
Reklāma

Ja viens no vecākiem strādā vai ir bezdarbnieks Apvienotajā Karalistē, bet bērni atrodas citā valstī, tad pabalsts par bērniem pienākas tikpat liels kā tad, ja visi dzīvotu kopā. Daudzi pat pamanās saņemt no britiem gan bērnu naudu, gan bezdarbnieka pabalstus, dzīvojot savā valstī, kas, protams, nav legāli, taču nav iespējams visus izkontrolēt.

Savulaik pašvaldības cēla mājokļus tiem, kas dažādu iemeslu dēļ nespēj parūpēties par sevi vai ģimeni. Tagad tie ir izdalīti imigrantiem, kas ieradušies izmantot sistēmu, nevis integrēties. Valsts ir pārplūdināta ar lētu nekvalificētu darbaspēku. Šie cilvēki neprot valodu, ir gatavi strādāt jebkādu darbu un nakšņot uz grīdas telpā ar citiem tādiem pašiem bēdubrāļiem.

Protams, ne visur ir šāda posta aina. Vietās, kur ir saglabājies vērā ņemams britu pārsvars, dzīve ir dārgāka, trūkst vienkārša darba darītāju, toties labas manieres un tradicionālais angļu dzīvesveids tiek vērtēts augstāk par visu. Jāatzīst, ka šādu vietu gan ir palicis gaužām maz.

Mēs labi zinām, kādas problēmas Latvijā rada krievvalodīgo kopiena, kas nevēlas integrēties. Apvienotajā Karalistē ir kopienas no visām pasaules malām, kas ignorē ne vien valodu un kultūru, bet pat likumus. Piemēram, musulmaņi pieprasa mainīt britu likumus, pielāgojot tos viņu pasaules izpratnei un reliģijai. Daudzās lielajās pilsētās briti jau ir kļuvuši par minoritāti. Ir skolas, kur mācās vairs tikai daži britu bērni, ir darbā iekārtošanas aģentūras, kas uzreiz noraida tos pretendentus, kas nerunā, piemēram, poliski. Daudzviet latviešu bērni runā ne vien latviešu un angļu, bet arī krievu un poļu valodā, jo citādi nevarētu saprasties ar skolas biedriem. Līdz ar valodām valstī ienāk arī sveša uzvedības kultūra, kas kontrastē ar angļu tradicionālo pacietību un pieklājību.

Situācija ir patiesi traģiska. Rodas jautājums: kāpēc briti to pieļauj? Šķiet, viņi paši nezina atbildi. Lielākoties tiek vainota valdība un Eiropas Savienība. Vairākums britu nebūt nav pret Eiropu vai viesstrādniekiem no Eiropas, taču neredz citu iespēju, kā atgūt kontroli pār savu valsti.

Meli, lieli meli un “Brexit” statistika

Ar šādu virsrakstu nācis klajā viens no britu populārākajiem izdevumiem “The Guardian”. “Eiropas referenduma sakarā abas puses bombardē mūs ar līknēm, faktiem un skaitļiem, cenšoties pārliecināt ar saviem argumentiem. Bet mēs labi zinām slaveno teicienu, ka, operējot ar faktiem, iespējams pierādīt jebko!”

Tie, kas iestājas par palikšanu ES, ir sākuši tā saukto iebiedēšanas kampaņu, ik pa brīdim nākot klajā ar dažādiem briesmu stāstiem par to, kas notiks pēc izstāšanās. Tiesa, ne viss no tā atbilst patiesībai. Piemēram, apgalvojums, ka pēc izstāšanās trim miljoniem viesstrādnieku nāksies braukt mājās, jo metīs ārā visus ārzemniekus, arī latviešus. Izstāšanās kampaņas aktīvisti apgalvo, ka tās ir pilnīgas muļķības. Ja cilvēks līdz šim ir legāli dzīvojis Apvienotajā Karalistē, neviens viņu ārā nemetīs. Tiek pieļauts, ka biznesmeņu patiesais iemesls vēlmei palikt ES ir nevis strādnieku trūkums, bet iespēja izmantot maksimāli lētu un juridiski neizglītotu darbaspēku, kas nespēj aizstāvēt savas intereses, tādēļ viņiem var maksāt minimālo algu vai nemaksāt vispār. Izstāšanās gadījumā nāksies celt algas, jo darba devējiem būs jācīnās par darbaspēka piesaistīšanu.

Vēl cilvēki tiek baidīti, ka kritīsies nekustamā īpašuma cenas, taču tas diez vai notiks, jo ir rajoni, kur pieprasījums joprojām pārsniedz piedāvājumu. Piemēram, vērtība īpašumiem, kas atrodas uz dienvidiem no Londonas, pēdējā pusgada laikā ir pieaugusi par pieciem procentiem. Ja cenas kristos, tas nāktu tikai par labu vienkāršajai tautai, jo kristos arī īres cenas. Tiesa, arī mārciņa pēc izstāšanās varētu strauji zaudēt vērtību.

Galvenais izstāšanās aktīvistu trumpis ir iespēja britiem pašiem būt noteicējiem savā valstī un beidzot ierobežot nekontrolējamo migrāciju. Izstāšanās labumu sarakstā atrodami arī dati par daudzajām regulām, ko uzspiež Eiropas Savienība, un apgalvojums, ka pēc izstāšanās katras ģimenes maciņā gadā būs par aptuveni tūkstoš mārciņām vairāk.

Pamatīgu sašutuma vētru izraisīja ASV prezidenta vizīte, kuras laikā viņš skaidroja britiem, kāpēc viņiem labāk būtu palikt Eiropas Savienībā. Prese rakstīja, ka ASV vispirms vajadzētu atvērt savu robežu ar Meksiku un tikai pēc tam mācīt britus, kā dzīvot.

Valdība nepārtraukti atgādina, ka ar Eiropas Savienību ir panākta vienošanās par labākiem noteikumiem, taču briti vairs īsti netic nekam, ko valdība saka, saucot to par “hot air”, ko latviski varētu tulkot kā tukšu salmu kulšanu vai pīlīšu pūšanu. Tajā pašā laikā daudzi briti gluži vienkārši nevēlas riskēt, tādēļ domā, ka drošāk tomēr būtu palikt Eiropas Savienībā. Taču galvenais – cilvēki ir noguruši no nepārtrauktiem abu pušu strīdiem.

Ko par to domā Anglijas latvieši?

Lēš, ka Apvienotajā Karalistē patlaban dzīvo aptuveni simts tūkstoši tautiešu – gan latviešu, gan jauktās ģimenēs.

Tiesa, valstī ar sešdesmit miljoniem iedzīvotāju tas ir kā piliens jūrā.

Pretēji izplatītajam mītam par dzīvošanu pažobelēs un pārtikšanu no pabalstiem, daudziem latviešiem te ir veiksmīga karjera un savs bizness. Tomēr kopumā latvieši arī uz salas ir tādi paši kā citur – gan čakli, gan slinki, gan veiksminieki, gan čīkstētāji, kas pārstāv visdažādākās profesijas un visdažādākos sabiedrības slāņus.

Karina Konopecka kopā ar dzīvesbiedru britu Ianu dzīvo Londonas ziemeļos. Ians īpaši neaizraujas ar politiku, parasti vēlēšanās nepiedalās, taču pieļauj, ka izstāšanās gadījumā varētu būt vairākas problēmas, piemēram, cenas varētu augt, kas apgrūtinātu ceļošanu un būtu visnotaļ nepatīkami, jo ģimene ceļo vismaz trīsreiz gadā. Tā kā līdz šim neviens no ES nav izstājies, neesot iespējams paredzēt, kā īsti būs. Karinas darbabiedrene no Ganas, kas ir ieguvusi Apvienotās Karalistes pilsonību, grasās balsot pret palikšanu ES, jo viņai šķiet, ka sliņķi no visas pasaules ir sabraukuši šurp pēc vieglas dzīves un pabalstiem, kamēr viņa strādā, galvu nepacēlusi, maksājot nodokļus, lai uzturētu visu to dienaszagļu varzu.

Arī mančestrietes Lijas Bahas-Kaufmanes britu kolēģi grasās balsot par izstāšanos, jo uzskata, ka tas piespiedīs britu pabalstu prasītājus beidzot atradināties no slinkuma un parazītiskā dzīvesveida. Daudzi briti ir saskārušies ar to Eiropas Savienības pilsoņu daļu, kas šurp ir ieradušies zagt un uzdzīvot. Lijas kolēģi ir pārliecināti, ka pēc izstāšanās valstī tiks ieviesta kārtība. Tiesa, pārtika un ceļojumi varētu kļūt dārgāki. Lijas vīrs Artūrs, kas strādā par policistu, pats balsot nevarēs, jo nav vēl ieguvis britu pasi, tomēr zina teikt, ka viņa kolēģi grasās balsot par izstāšanos, jo ikdienā redz robežkontroles haosa un augstā imigrantu noziedzības līmeņa sekas. Daudzi ar nostalģiju atceras laikus, kad Apvienotā Karaliste vēl nebija ES dalībvalsts. Viņuprāt, pēc izstāšanās būs grūti tikai sākumā, jo briti ir gana stipri, lai paši sakārtotu savu valsti.

Gandrīz katrs aptaujātais kā vienu no galvenajiem izstāšanās iemesliem min nenormālās rindas pie ārstiem un medicīnas pakalpojumu zemo kvalitāti, ko izraisa ārstu pārslodze. Īpaši par to satraucas pensionāri, jo uz daudziem pakalpojumiem nākas gaidīt mēnešiem ilgi.

Tomēr nebūt ne visi ir noskaņoti izstāties. Latviešu vidū pārsvarā valda uzskats, ka valstij ir jāpaliek ES. Finanšu konsultants Agris Lauzinieks, kam ir gan Latvijas, gan Apvienotās Karalistes pilsonība, ne tikai gatavojas pats balsot par palikšanu Eiropas Savienībā, bet arī aktīvi piedalās britu konservatīvās partijas aģitācijas pasākumos. Agris tāpat kā viņa kolēģi bankā un draugi no finansistu un ekonomistu aprindām uzskata, ka izstāšanās būtu nopietns trieciens Londonas kā starptautiska biznesa centra statusam. Londona ir internacionāla pilsēta, gandrīz katrs pretimnācējs te ir no kaut kurienes.

Pensionāre Inta Gulbe, kas patlaban dzīvo Hadersfīldā, uz Angliju ir atbraukusi auklēt mazbērnus. “Atbraucu uz trim mēnešiem, nu jau trīs gadus esmu te!” viņa smej un domīgi piebilst, ka uz Latviju gan vairs prāts nenesas: “Manā vecumā ar manām kaitēm te ir vieglāk. Latvijā valsts par mani nerūpējas. Domāju, Latvijā es pat nevarētu izdzīvot ar savu pensiju.” Gulbes kundze ir nobažījusies, ka referendumā varētu tikt nobalsots par izstāšanos, taču viņa ļoti cer, ka briti ir sapratuši – izstāšanās nenāks viņiem par labu. Ja nu gadījumā nobalsos par izstāšanos, jādomā, ka tik ātri nekas nemainīsies un gluži ārā jau nevienu godīgu cilvēku nemetīs.

Jurists Ivars Vilcāns no Londonas ar smaidu atceras kādu britu humora raidījumu, kur, komentējot Vācijas ietekmi ES, izskanējusi frāze “Mūsu kanclere Merkele”. Bijušais Londonas mērs Boriss Džonsons intervijā laikrakstam “The Telegraph” ir pat atļāvies salīdzināt ES ar nacistisko Vāciju, kam savulaik bija līdzīgs mērķis izveidot milzīgu superlielvalsti.

Domājot par referenduma iznākumu, Ivars saka: “Pirmkārt, būsim reālisti, varbūtība, ka referendumā uzvar eiroskeptiski noskaņotie situācijā, kad palikšanu Eiropā atbalsta varas partija, ir maz ticama. Otrkārt, ja tas tomēr notiek, visvairāk vajadzētu baidīties no domino efekta (neaizmirsīsim neseno “Grexit” epopeju!). Tad varētu sākties grūti kontrolējami procesi. Skotu parlamenta vairākums joprojām ir nacionālisti, kataloņi var mēģināt šos notikumus izmantot kā slīdkalniņu. Taču neviens iznākums, manuprāt, nevar būt īpaši slikts Latvijai un latviešiem. Latvija ir tikai planktons Eiropas un starptautiskajām korporācijām un finanšu grupām. Lai šo stāvokli mainītu, nepieciešamas globālas pārmaiņas. Pārgrupēšanās ES mūs visdrīzāk neskars. Savukārt katrs, kas strādā un dzīvo uz salas, ir pats savas laimes vai nelaimes kalējs.”

Ar Ivaru Vilcānu vienisprātis ir arī Olga Belaja, kas strādā par vīzu konsultanti britu Iekšlietu ministrijā: “Pat izstāšanās gadījumā nekādu krasu pārmaiņu uzreiz nebūs. Paies vismaz divi gadi, un, visticamāk, tie, kas līdz šim te ir dzīvojuši, tepat arī paliks, nevienu tā vienkārši ārā nemetīs, tādēļ pagaidām satraukumam nav iemesla.”

No visa teiktā izriet, ka patiesībā briti ir gluži pamatoti neapmierināti nevis ar Eiropas Savienību, bet gan ar sociālisma idejām, kas šo savienību ir saēdušas un patlaban draud sagraut. Nav noslēpums arī tas, ka Kremlis gribētu redzēt Rietumu civilizācijas bojāeju, tāpēc dara visu, lai šo procesu paātrinātu, gan uzpērkot politiķus, gan sekmējot Eiropas pārplūdināšanu ar migrantiem.

Tikām sociālajos tīklos veikli darboņi ķer lētticīgos, klāstot par Pastāvīgā rezidenta apliecībām. Pats šo apliecību visnotaļ vienkārši var saņemt par 65 mārciņām, kamēr manīgi ļaudis piedāvā savus pakalpojumus par nieka 250 mārciņām. Interesantākais ir tas, ka Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās zonas pilsoņiem šādu apliecību nemaz nevajag, taču, ja kāds ļoti vēlas, to iegūt var. Sociālajos tīklos tiek apgalvots, ka ar šādu apliecību no valsts ārā nemetīšot. Tomēr vajadzētu saprast, ka ir tikai viens dokuments, kas patiešām garantē iespēju palikt valstī. Un tā ir britu pilsoņa pase.

Uzziņa

Anglikāņu baznīca ir publicējusi lūgsnu baznīcām un indivīdiem pirms 23. jūnija referenduma:

Patiesības Dievs,

dod žēlastību, lai godīgi un atklāti

varam izvērtēt referenduma jautājumus.

Dod bagātīgi tiem, kas meklē savu viedokli,

sniedz izpratni tiem, kas balso,

lai mūsu valsts varētu zelt

un lai kopā ar visām Eiropas tautām

mēs strādātu mieram un vispārējam labumam.

Mūsu kunga Jēzus Kristus vārdā

Āmen.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.