Vai ceļā var izdzīvot visi? 0
Par šo angliski un, manuprāt, visai savādi nosaukto zviedru sapni – satiksme bez bojāgājušajiem – daudz dzirdēts un lasīts. Viņi šādu iespēju tiešām redzot. Un uz to mērķtiecīgi ejot. Mēs? Ja atklāti – esam visai skeptiski. Un atļaujamies pat ironiski šo frāzi tulkot tā – “redzamība nulle”…
Bet nu VAS “Latvijas valsts ceļi” (“LVC”) Biķernieku trasē pulcina nopietnus ļaudis un aicina vīzijai sekot. Pat satiksmes ministrs ir šeit un saka – šis ceļš ir jāiet un mēs to darīsim. Kā? Īstas skaidrības un konkrēta pasākumu plāna pagaidām nav. Ir pētījumi, kas iezīmē risinājumu virzienus. Ir viedokļi, kuri varētu summēties un vīzijai tuvināt.
Valsts policijas Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieks Normunds Krapsis zīmē smagu avāriju autoru portretus un spriež par sodu bardzību un neizbēgamību. Drošas braukšanas skolas vadītājs Jānis Vanks konstatē, ka pat viņu redzeslokā, kur nonāk galvenokārt aktīvākie, pilnveidoties kārākie stūrētāji, patiešām augstu prasmju līmeni rāda vien kādi 10 procenti no visiem. Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) valdes priekšsēdētājs Andris Lukstiņš runā par satiksmes likumu un vadītāju apmācības pilnveidošanu un galu galā atzīst, ka vīzija par nekļūdīgu braucēju ir neiespējama. Reālāks mērķis esot tāda satiksmes infrastruktūra, kurā pat tās dalībnieka kļūda nenoved pie letālām sekām.
Traģēdijas – uz maģistrālēm
“LVC” vadītājs Jānis Lange, akcentējot infrastruktūras nozīmi drošā kustībā, norāda, ka smagākās kļūdas tiek pieļautas tur, kur auto vairāk. Gandrīz puse satiksmē bojāgājušo pēdējos divos gados koncentrēti galveno ceļu 1673 kilometros, kuri aritmētiski ir tikai niecīga visas mūsu ceļu saimniecības daļa. Tātad – lai kā arī gribētos pēc iespējas ātri un daudz uzlabot sīkceliņus, nodrošināt mūsdienu līmeņa ērtības un drošību arī tiem, kuri uz maģistrālēm izbrauc reti, – no drošības un dzīvības saglabāšanas viedokļa galvenajiem ceļiem, to labiekārtošanai un modernizēšanai jāpaliek prioritātei arī turpmāk.
Visvairāk cieš gājēji
Katrs trešais satiksmes upuris valstī nemaz nav braucis. Rīgā pat divi no trim. Viņi vienkārši gāja. Drusku nepareizi, neuzmanīgi gāja. Un sastapās ar tāpat nedaudz aplamiem braucējiem. Šajā jomā ir grūti lietot policijas vai drošības skolu metodes. Gājējs ir daudz grūtāk sasniedzams un ietekmējams nekā braucējs. Un viņu vajag no nāvējošās ātrgaitas plūsmas izolēt.
Šajā ziņā esam tāli no pilnības. Valsts galvenajos ceļos ir gandrīz 100 pārejas. No tām tikai 25 (divlīmeņu) uzskatāmas par drošām. Vēl 30 aprīkotas ar luksoforiem. Un arī ir drošas, izņemot galējus izklaidības vai izlaidības gadījumus. Bet pussimts ir neregulētas, nekontrolētas, primitīvas, un “LVC” gluži pareizi plāno to likvidāciju (ārpus apdzīvotām vietām) iespējami tuvā laikā.
Kā nositas braucēji?
Trešdaļa nespēj sadalīt ceļu ar citiem. Sadursmes. 18 procentiem nostūrēt pa ceļu ir pārāk sarežģīts uzdevums. Tie veļas grāvjos vai triecas kokos. Jāizglīto, jāaudzina… Kā, ja redzam zēnus, kuri līdz smagai avārijai nonākuši pēc vesela pussimta iepriekš fiksētu satiksmes noteikumu pārkāpumu?
Viņus glābt var tehniski līdzekļi. Individuālie – siksnas, gaisa spilveni, trieciendrošāki auto. Un kolektīvie drošinātāji, kuri ļoti populāri Zviedrijā. Barjeras, kas neļauj no ceļa nobraukt. Barjeras, kas atdala pretējo kustības virzienu joslas. “LVC”, veicot Latvijas galveno ceļu (kustības intensitāte virs 5000 auto diennaktī) inventarizāciju, secinājuši, ka drošību krasi uzlabot varētu šādas būves aptuveni 600 km garumā. Orientējošas izmaksas – pusmiljons eiro uz km. 300 miljoni. Kur ņemsim? Laikam jau tomēr nāksies sameklēt – ja reiz labāk braukt iemācīties nespējam. Ne jau uzreiz (šāds skaitlis ir līdzvērtīgs visa gada visas ceļu būves budžetam). Pamazām. Bet neatlaidīgi, nepiekāpīgi, mērķtiecīgi. Citādi “Zero” paliks tikai vīzija un gudra, piedodiet, muldēšana.
Kamēr lielas naudas nav, jālieto lētāki paņēmieni. Visai veiksmīgi fizisku pretējo joslu norobežojumu aizstāj tā sauktais akustiskais. “Ribjoslas”, kas iesnaudušos modina un mobilizē. To izmaksas vienam kilometram ir daudzkārt mazākas, un minētos 600 km šādi varētu pielabot par divarpus, nevis 300 miljoniem.
Malējo barjeru vietā labs pagaidu variants ir atstarojošie signālstabiņi. Orientējoši aprēķini rāda, ka tādi būtu ļoti noderīgi uz aptuveni 3500 km reģionālo ceļu. Izmaksas – ap trim miljoniem.
Bet kā tad ar alu?
Aktuāls jautājums. Sevišķi šogad, kad Līgo brīvdienas tādas knapas.
Par reibumu kopumā – nav jau nemaz tik traki. Izrādās, ka tikai seši procenti smago satiksmes negadījumu notiek, vadītājam esot dzērušam. Vai paģiras neizgulējušam. Tieši šis otrais variants laikam sarežģīs nākamo svētdienu daudziem. Tādēļ atgādinām dažas fundamentālas patiesības.
Atļautā puse promiles (kas arī nav braucienam laba) tevī (80 kg smagam vīram) sakrājas pēc divām šņabja glāzītēm (40 g katrā), pēc puspudeles (0,35 l) sausā vīna vai litra viegla alus. Šie skaitļi ir aptuveni un individuāli, tādēļ mīļā miera labad prātīgi ļaudis par normu uzskata pusi no augstāk nosauktā. Un pēc otrās glāzītes vairs nebrauc.
Cik ātri šis iet laukā? Dzirdēts, ka veselas 24 stundas esot jāguļ… Daļēja taisnība. Tiešām – droši nevar apgalvot, ka alkohola paātrinātai izvadei no organisma palīdzēs ēšana, peldēšanās, pirts. Nekādā ziņā to nevar izdzīt ar zobu birsti. Vienīgais tīrītājs ir laiks. Taču cik šo zāļu patiešām vajag? Dakteri saka – vienu stundu uz katrām 0,15 promilēm, ja organisms kaut cik normālā kondīcijā. 0,15 x 24 = 3,6 pm… Vai tiešām tik lopiski piestrēbsimies?
Promile būs ārā pēc astoņu stundu miega. Divas – ja gribi pats mājup stūrēt – labāk iekšā nelaid. Vai laikus sarunā, ka brauks Viņa. Starp citu – policijas prezentācijā redzējām, ka dāmas smagās avārijās nokļūst krietni retāk nekā kungi. Viņām laikam tas “Vision Zero” tuvāks…
