Guntis Ščerbinskis: Vai dosies sargāt Ļeņinu? 11
Nevietā un nelaikā uzdoti jautājumi un saņemto atbilžu skaidrošana, pielāgojoties mūsdienu vajadzībām, var būt tikpat netaisna pret vēsturiskiem notikumiem kā apzināta faktu falsifikācija.
Vai jūs tagad ietu uz barikādēm? – ar šo jautājumu sabiedriskās domas pētnieki un mediji ik janvāri mēdz mocīt mūsu sabiedrību, atkal un atkal ļaužu apziņā cenšoties laika ratu griezt atpakaļ. Šķiet, taujātāji nav pamanījuši, ka jau 25 gadus Latvija nav PSRS okupēta teritorija. Vai arī – tie netic Latvijas valstiskuma neatgriezeniskumam un ilgtspējai. Uzturot šīs šaubas, sabiedrībā tiek kultivēts mūžīgais okupācijas upura sindroms un valstiskuma nolemtība.
Ja cilvēks šodien patiešām vēlas godīgi atbildēt uz jautājumu par iešanu uz barikādēm tāpat kā 1991. gada janvārī, nekas cits neatliek, kā iztēloties dzīvojam okupētā teritorijā: bez savas armijas, bez vietējai varai lojāliem dienestiem (varbūt ar atsevišķiem izņēmumiem), par specdienestiem nemaz nerunājot, tā vietā – ar varenu okupācijas karaspēka klātbūtni un citām aktīvām okupācijas varas struktūrām. Janvāra barikādes ir tautas pretošanās tieši šādos apstākļos ar apņēmību nosargāt vai krist par savas valsts iesākto neatkarības atgūšanas ceļu.
Par kādām gan barikādēm varam runāt šodien jau ceturtdaļu gadsimta pašu lolotā valstī? Par barikādēm pret savu varu? Pret savu armiju vai varbūt pret NATO karaspēka klātbūtni? Te vietā minēt mūsu lasītāja Ziedoņa Dzirkaļa domu. Viņš aicinājis šajās dienās notiekošo barikāžu piemiņas pasākumu dalībniekus palikt Rīgā un rīkot jaunas barikādes, “lai beigtos tā mērkaķošanās ar premjera izvēli”. Jā, cilvēka dusmām ir pamats, tikai jāatmet nelāgā tieksme jebkuras neapmierinātības izpausmes, kas ir katras demokrātiskas valsts neatņemama daļa, pielīdzināt 1991. gada janvāra notikumiem. Ja nespējam saskatīt atšķirību, vismaz aiz cieņas pret barikāžu dalībniekiem.
LNT ziņo, ka tagad 24% Latvijas iedzīvotāju ietu uz barikādēm, 33% vēl padomātu, bet 31% skaidri zina, ka neietu. Te nu sākas lielās interpretācijas iespējas, jo jautājums ir izrauts no gluži cita vēsturiska konteksta. Diemžēl iegūtos ciparus var izmantot pat pret to, par ko paši stāvējām 1991. gada janvārī. Sak – redz nu, cik slikta tā vara, cik neizdevusies valsts, ka tik maz cilvēku tagad ietu uz barikādēm. Bet domīgie – tie laikam tie svārstīgie, kas gaida iebrucēju un tad skatīsies, kurai stiprākajai pusei pieslieties. Tiec nu gudrs, vai trešā daļa, kas tagad neietu uz barikādēm, tiešām uz tām neietu vai arī ietu, tikai “x stundā” atrastos citā barikāžu pusē, nekā aptaujātāji iedomājas. Tikpat iespējams, ka daļa cilvēku savās atbildēs vienkārši definē savu attieksmi pret PSRS sabrukumu, citi – pret Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā un NATO. Kāds ietu uz barikādēm pret bēgļiem, cits – pret bēdīgo demogrāfijas ainu un cilvēku aizplūšanu no valsts. Redzams, cik bezjēdzīga ir šāda cilvēku iztaujāšana, patiesībā atstājot mūs neziņā par sabiedrības noskaņojumu. Tā rada daudzus citus jautājumus – atbilstošā laikā un telpā, uz kuriem gan būtu vērts zināt atbildes.
Sabiedriskās domas pētnieku pienākums ir nepārprotami formulēt savus jautājumus, lai gūtu pārliecinošus mērījumus. Cilvēku mētāšana atšķirīgos vēstures kontekstos, prasot rīcības modelēšanu šodienas apstākļos, nesola neko vairāk par pamatīgu jucekli. Ja jūs man šodien prasāt, vai es iešu uz barikādēm, jūs tikpat labi man varat vaicāt – vai es piedalīšos Ļeņina apsargāšanā. Kas no tā?
