Vai drīkst dekonstruēt Ulmani? 0
Ar interesi izlasīju “Latvijas Avīzes” 27. jūnija numurā Māra Ruka recenziju par grāmatu “Laiks, telpa, vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā 1934 – 1940”, kuras līdzautors esmu. Priecājos, ka recenzentam ir paticis veltījums manam kaķim Jorkam, kas patiešām ir aktīvi piedalījies grāmatas tapšanā, sēžot pie datora ekrāna. Tomēr recenzija izraisa virkni jautājumu.
Vispirms – vai tiešām jebkurā grāmatā par Latvijas vēstures starpkaru posmu kā politkorektuma piedeva vajadzīga atsauce uz Latvijas ekonomiskiem sasniegumiem? Šādā stilā rakstīts darbs neatšķirtos no padomju laika plakātisku saukļu pilnajiem tekstiem. Vēl lielāks mulsums pārņem, lasot M. Ruka pausto pieņēmumu, ka manā un D. Hanova grāmatā “Krievijas intereses sajaukušās ar radikālo liberālismu”. Tas ir labs veids lasītāja baidīšanai, tomēr šāda retorika vairāk atgādina tieši to, kas notiek Putina Krievijā – paranoiskas bailes no viedokļiem, kas atkāpjas no oficiālās vēstures kanoniem. Pūles apturēt šādu viedokļu izplatību gan ir veltas, kā jau recenzents raksta – “pēdējo gadu laikā ir pārāk daudz saradies šādu vēstures grāmatu”. Tas priecē. Nācijas brieduma pazīme ir spēja ironizēt par savu pagātni un paraudzīties kritiski uz tās personāžiem. Tas nenozīmē tos padarīt labākus vai sliktākus, bet gan atgūt tiem cilvēciskās īpašības, kuras pagātnes un mūsdienu ideoloģijas centušās tiem atņemt, vai nu glorificējot, vai mēģinot izdzēst no kultūras atmiņas.
Par Ulmaņa un Staļina salīdzināšanu – jāteic, ka šāds salīdzinājums nav mākslīgi jāizdomā, tam pamatu sniedz trīsdesmito gadu (vidus posma) Latvijas prese. Nenoliedzami, nežēlības un policejiskuma pakāpē starp abām diktatūrām pastāvēja milzīgas atšķirības, taču masu propagandas līdzekļu izvēlē bija daudz kā līdzīga. Kino un masu performances izmantoja abi režīmi. Jānis Muncis, kas bija viens no Ulmaņa režīmu glorificējošās brīvdabas izrādes “Atdzimšanas dziesma” scenārija autoriem, Pirmā pasaules kara gados bija dzīvojis Petrogradā, kur viņa skolotājs bija Vsevolods Meierholds, kas aktīvi iesaistījās boļševiku režīma kultūras politikā. Par kino kā iedarbīgu propagandas līdzekli sajūsminājās virkne tā laika Eiropas totalitāro un autoritāro režīmu funkcionāru, ieskaitot Ulmaņa Latvijas sabiedrisko lietu ministru Alfrēdu Bērziņu.
Autoritārā režīma laiks kalpoja kā sagatavošanas posms Latvijas okupācijai 1940. gadā, jo viena “vadoņa” kulta vietā nāca cits, tikai ar daudz nežēlīgāku seju. Tie paši cilvēki, kuri bija lišķīgi slavinājuši Ulmani, piemēram, Vilis Lācis, ātri vien pievērsās jaunā režīma slavināšanai.
Vai tas mums tīk vai ne, bet Ulmanis pats piedalījās sava režīma likvidēšanā, parakstot valsts jauno saimnieku izdotos rīkojumus.
M. Ruka piesauktais radikālais liberālisms skan pavisam neveikli, jo nav liberālisma vienskaitlī. Ja ar to tiek saprasta indivīda izvēles un uzskatu brīvība, tad saku “jā” šādām vērtībām. Šādas vērtības gan nav kaut kāda “mežonīga” individuālisma izpausme, jo tās nevar veidoties šķirti no kopienas. To izveidei vajadzīga ekonomiska un sociāla stabilitāte, politiskā kultūra, kas ir neiecietīga pret populismu, kultūras tradīcijas, kas veicina dialogu. Tā visa mūsu zemei 20. gs. gaitā un 21. gs. sākumā ir pietrūcis. Nekas gan neliedz cerēt uz ko labāku nākotnē.
