Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
7. decembris, 2012
Drukāt

Vai Eiropa notrallinās prēmiju?

Foto - LETAFoto - LETA

Nav runas par naudas balvu, jo Eiropas Komisija to apņēmusies pārskaitīt karā cietušo bērnu aprūpes programmām. Eiropas Savienība var aptumšot Nobela Miera prēmijas laureāta godu, izniekojot savu politisko nākotni.

 

Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc prēmijas piešķiršana Eiropas Savienībai tomēr Latviju skar, lai cik vienaldzīgi mēs izturētos pret šo faktu un tam veltīto oficiālo ceremoniju 10. decembrī Oslo.

Starp diviem galējiem viedokļiem, ka prēmija ES ir “nelikumīga” vai ka ES to “jau sen bija pelnījusi”, ir krietni daudz vietas visdažādākajiem apsvērumiem, tajā skaitā par ES lomu, “vairāk nekā sešus gadu desmitus veicinot mieru un izlīgumu, demokrātiju un cilvēktiesības Eiropā”, – tā skan Nobela komitejas jeb Norvēģijas parlamenta izraudzīto pārstāvju lēmuma oficiālais pamatojums. Ciniskāka pasaules redzējuma piekritēji gan bilst, ka miera saglabāšanā lielāka nozīme bijusi aukstā kara ēras nosacītajam kodollīdzsvaram, kas ļāva NATO paspārnē esošajai Eiropas daļai celt tās labklājību. Bet arī šīs aizsargātās Eiropas iekšienē vēl bija vajadzīga sistēma postošu savstarpēju sadursmju novēršanai, atceroties 20. gadsimta pirmās puses globālo slaktiņu eiropeisko izcelsmi. Un nenoliedzami, ka mūsdienu vienotās Eiropas idejas iedzīvinātāji bija pratuši radīt šādu sistēmu, lai karš neizbēgami būtu, ja tā var teikt, nerentabls pasākums jeb, kā rakstīja Robērs Šūmans, “karam jāatņem tā pastāvēšanas jēga”. Tādu Eiropas struktūru pakāpeniska būvēšana bija, viņa vārdiem, “lēciens nezināmajā”. Tas prasīja arī domāšanas vērienu un zināmu drosmi, kuras mūsdienu politiķiem trūkst.

ES prēmēšanu varbūt var salīdzināt ar jau sirmojoša slavena aktiera apbalvošanu par mūža ieguldījumu. Šis aktieris ar savu tēlu ir stipri iespaidojis pasaules politikas modi un Rietumu politisko gaumi, pēc kuras vadās arī Nobela Miera prēmijas komiteja.

Tās gaume gan nekad nav bijusi tik samaitāta, lai, sacīsim, 1939. gadā pakļautos Hitlera piekritēju iedomai izvirzīt Miera prēmijai viņu vai mēģinājumiem 1945. gadā un vēl 1948. gadā izkārtot prēmiju Staļinam. Taču šo “nomināciju” iespējamība liecina, ka varbūt tās savulaik vienai sabiedrības daļai nemaz nešķita absurdas. Tagadējai pasaulei, vismaz tam, ko sauc par Rietumu pasauli, ir citas mērauklas. Šajā sakarā nav no lieka atgādināt arī 1983. gada janvārī pieņemto Eiropas Parlamenta (tobrīd Eiropas Kopienas desmit dalībvalstu pārstāvju) rezolūciju par stāvokli Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, kas norādīja uz Molotova–Ribentropa paktu, Baltijas valstu okupāciju un tajās īstenotajām represijām, kā arī ieteica Baltijas valstu problēmas apspriešanu ANO līmenī. Respektīvi, Eiropas Parlaments toreiz pieņēma dokumentu, kādu neviena atsevišķa Rietumeiropas valsts nebūtu iedrošinājusies pieņemt. Līdzīgi notiek tagad…

Protams, Eiropas lielvalstu attieksme pret Baltiju vienmēr bijusi divdomīga. Un baltieši ir uzturējušies šajā ES telpā nevis pieminētos “vairāk nekā sešdesmit”, bet tikai astoņarpus gadus. Telpa, izrādās, ir stipri nolietota un, daži apgalvo, drīz sabruks. Drīzāk gan sabrūk ilūzijas, ka Eiropa ir tā vieta uz zemeslodes, kur nav nekādas sociālas netaisnības un politiķu muļķības. Iespējams, krīze nolīdzinās Eiropu līdz nemateriālajiem pamatiem, uz kuriem to pagājušajā gadsimtā sāka būvēt, bet, cerams, paliks atskārsme, ka arī globālajā ekonomikā Eiropas valstu uzdrīkstēšanās ir atkarīga no šo valstu kopības.

Pretējā gadījumā Nobela komitejas uzmanību vairāk būtu pelnījis Krievijas “Memoriāls” vai baltkrievu politieslodzītais Aļesjs Beļatskis, kuri šogad arī bija izvirzīti prēmijai. Demokrātijas vērtību labāk apzinās tie, kas tās dēļ riskē.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+