Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
30. oktobris, 2012
Drukāt

Vai esat apmierināts ar sava ģimenes ārsta darbu?

Ella: “Mana ģimenes ārste ir pediatre, tāpēc, manuprāt, vairāk koncentrējas tieši uz bērniem un nav man piemērota. Neesmu īpaši apmierināta ar viņas darbu. Viņa tikai dod norīkojumus pie citiem ārstiem, bet pati praktiski neko nedara.

 

Bez pro­blēmām varu dabūt nosūtījumu pie jebkura speciālista, tikai pasaku, ko vēlos, un viņa visu uzraksta. Tas rada iespaidu, ka viņa nav sevišķi zinīga. Turklāt viņa ir pavisam jauna, strādā tikai gadu. Es viņai neuzticos.”

 

Edīte Virza: “Es pie ģimenes ārsta eju ļoti maz, jo esmu onkoloģiskā paciente, tāpēc pārsvarā vēršos Onkoloģijas centrā. Ģimenes ārsts man vajadzīgs, tikai lai iegūtu norīkojumus un zāļu receptes. Reizēm izdevīgi aiziet, jo var dabūt kādām zālēm atlaides. Ģimenes ārstam neuzticos kopš gadījuma, kad 2003. gadā devos uz poliklīniku ar sāpēm vēderā. Ārste neko nepārbaudīja un tikai tāpēc, ka esmu onkoloģiskā slimniece, uzreiz sūtīja uz Onkoloģijas centra paliatīvo nodaļu (tur aprūpē cilvēkus, kuru slimības vairs nav radikāli izārstējamas). Taču ārste zināja, ka man veiktas arī dažādas zarnu operācijas. Palaimējās, ka šajā nodaļā nebija brīvu vietu, ķirurģe man veica analīzes, izrakstīja zāles, un pēc laika sāpes pārgāja. Žēl par šādu ģimenes ārstes attieksmi – kā vēža slimnieks, tā uzreiz bez domāšanas paliatīvā aprūpe.”

 

Valija Lāce: “Nekādu lielu sūdzību nav, tomēr gribētos personiskāku kontaktēšanos un lielāku iedziļināšanos. Daktere visu uzklausa, ko vajag – izraksta, kur vajag – aizsūta. Viņa ir profesionāle, laba ārste, un parasti veselības problēmas izdodas novērst, taču bieži vien neiedziļinās – necenšas noskaidrot, kāds ir sūdzību cēlonis. Maz runā, tikai ātri saraksta papīrus. Iespējams, tas tamdēļ, ka vienai ārstei ir tik daudz pacientu – pat vairāki tūkstoši.”

 

Krišjānis: “Esmu ļoti apmierināts un uzticos savam ārstam. Ļoti patīk, ka, ejot pie viņa uz vizīti, nav jāsēž garās rindās. Pēdējā laikā gan neesmu slimojis, bet iepriekšējos gados, lai konsultētos, esmu zvanījis arī ārpus viņa darba laika uz privāto telefonu. Turklāt viņa attieksme tāpēc nemainās uz slikto pusi, tieši otrādi – viņš man ir kā draugs un ir laipns arī tad, ja piezvanu vēlāk vakarā vai brīvdienās. Reiz pat bija gadījums, kad svētdienā braucu pie viņa uz mājām pēc zāļu receptes.”

 

Ginta: “Ģimenes ārste it kā pilda savus pienākumus, taču mans personīgais viedoklis – ārstam būtu jādara kaut kas vairāk par asinsspiediena izmērīšanu un papīru rakstīšanu. Daudz vairāk cienu tos ārstus, kas praktiski kaut ko dara cilvēku veselības labad vai vismaz spēj precīzāk un operatīvāk konstatēt problēmu cēloni. Parasti, aizejot pie savas ģimenes dakteres, tāda parunāšanās vien sanāk. Situāciju, kad viņa jautā man, kādas zāles vēlos, lai izraksta, uzskatu par absurdu. Ne jau es esmu tā, kurai tas jāizlemj. Iespējams, pie vainas viņas lielais vecums, tomēr arī tas nav attaisnojums. Cik esmu dzirdējusi, daktere tuvākajā laikā nedomā pamest darbu doktorātā, lai ietu pensijā. Jau ilgāku laiku domāju mainīt ģimenes ārstu, bet pagaidām nav bijis laika to paveikt.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+