Mareks, 
8. klases skolnieks (15) no Cēsu novada:
 “Neuzskatu, ka vardarbība ir izteikta problēma Latvijas skolās. Skatoties filmas, rodas iespaids, ka Amerikā, piemēram, tā ir daudz lielāka problēma.

Lasītākie

Kokteilis

“Man ir lauzta kāja un deguns, pārsista piere, pamatīgs smadzeņu satricinājums…” Horens Stalbe Dobelē nežēlīgi piekauts 33

Mājas

12 senlatviešu ticējumi par Jurģu dienu: kāda šī diena, tāda visa vasara? 25

Putinam draud briesmas, par kurām pagaidām zina tikai nedaudzi 15

Lasīt citas ziņas

Pats mēdzu ik pa laikam kādu pakaitināt, taču nekad mūsu skolā tas nav nonācis līdz tādam līmenim, kad būtu jāiesaista skolotāji, vecāki vai policija. Kad ir slikts noskaņojums, bet citi apkārt priecājas, rodas dusmas un gribas izdarīt ko nejauku. Reiz paslēpu skolasbiedrenes somu tualetē, esmu arī apsaukājis klasesbiedrus un ar dažiem sakāvies, taču zinu, ka visam ir sava robeža.”

Sintija 
(18) no Rīgas:
 “Ilgu laiku to neuzskatīju par vardarbību, bet šobrīd saprotu, ka pret mani tika pielietoti emocionāla rakstura uzbrukumi. Kad mācījos 7. klasē, pie mums atnāca divas meitenes no lauku skolas. Parasti uzskata, ka lauku bērni ir klusāki un par sevi nedrošāki, taču šajā gadījumā pierādījās pretējais – nezināma iemesla dēļ abas jaunās skolnieces mani izvēlējās par savu emociju izlādēšanas spēļmantiņu. Katru dienu viņas manā virzienā raidīja apvainojošus izteicienus – nozākādamas mani, manu ģimeni un draugus. Ilgi nevienam neko nestāstīju, taču kādu dienu sapratu – ja tā turpināsies, gluži vienkārši sajukšu prātā. Vispirms runāju ar vecākiem, pēc tam ar klases audzinātāju. Uzbrukumi kādu laiku vēl turpinājās, bet pēc tam pierima. Tagad mācos citā skolā un ar vardarbību, par laimi, vairs neesmu saskārusies. Taču zinu, cik ļoti tā iekšēji sagrauj un kādas negatīvas emocijas nākas sev diendienā “nēsāt līdzi”. Neparko vairs negribētu atgriezties pamatskolas klasēs. Tas bija netīkamākais laiks manā mūžā.”

“Es mazliet samulstu, kāpēc rentgens rokai, bet man jāizģērbjas!” Sieviete dalās pieredzes stāstā par radiologa apmeklējumu

Likvidējot maizes ceptuvi Kauņā, “Fazer” plāno 18 miljonu eiro investīcijas Ogrē ražošanas attīstīšanai

Valdība tomēr piešķir prasīto līdzfinansējumu olimpiskās kvalifikācijas turnīram pludmales volejbolā

Viktorija, 
11. klases skolniece no Daugavpils:
 “Nezinu kāpēc, taču lielās pilsētās vardarbība ir izteiktāka. Gan manā skolā, gan draugu skolās zinu vismaz pa vienam vardarbības gadījumam. Tiesa, vardarbību ir grūti definēt – kas vienam ir vardarbība, citam nozīmē tikai nevainīgu pasmiešanos.”

Guntis, 
12. klases skolnieks no Valmieras:
 “Nesaprotu, kāpēc visi to vien dara, kā runā par vardarbību skolās. Situācija nav tik traka, kā par to rak­sta mediji un izsakās dažādas bērnu tiesībsargājošās institūcijas. Viss atkarīgs no paša cilvēka un viņa attieksmes – bez iemesla neviens netiek aizskarts. Protams, skolā ik pa laikam nākas dzirdēt dažādus sarkastiskus jociņus, taču vieglāk uz tiem palūkoties caur humora prizmu. Skarbāka skolasbiedru pajokošana vēl nenozīmē vardarbības izpausmes. Jauniešiem šīs lietas jāuztver mierīgāk un jāmācās par sevi pastāvēt, atbildot tā saucamajiem pāridarītājiem ar humoru un ironiju.”

Irina 
(17) no Daugavpils novada:
 “Ar vardarbību pati nekad neesmu saskārusies. Taču esmu redzējusi, kā vecākie skolēni šantažē jaunākos – klaji ņirgājas, pat fiziski izrēķinās. Nebija patīkami uz to noraudzīties. Taču, tā kā tas nenotika skolas telpās un nezināju vecāko puišu vārdus, nevienam neko neteicu. Šķiet, ka lielākoties no vardarbības cieš puiši, meiteņu vidū tas vairāk izpaužas aprunāšanā un apsmiešanā. No tās gan neviens nav pasargāts. Mūsdienās cilvēki kļuvuši ļauni. Man grūti spriest, taču, kad mamma bija skolniece, jaunieši dzīvoja draudzīgāk un neviens necieta no skolasbiedru pāridarījumiem.”

Aleksandrs, 
9. klases skolnieks no Rīgas:
 “Pats, paldies Dievam, esmu no tā izvairījies, taču draugam kādu laiku pastāvīgi tika draudēts. Grūti pateikt, kas tam bija par iemeslu – vai viņš kādam bija ko nodarījis vai vienkārši nepatika kā cilvēks –, taču ar viņu solīja izrēķināties, saukāja dažādos riebīgos vārdos. Šobrīd viss ir kārtībā. Vai nu negantniekiem apnika, vai viņi atrada jaunu upuri, taču priecājos, ka draugam skolā nu ir mierīga dzīve.”

Mārīte, 
12. klases skolniece (18) no Liepājas novada:
 “Vienmēr esmu bijusi skolotāju mīlule, klasesbiedru lutekle. Neesmu saskārusies ar vardarbību un nevaru iedomāties, kā jūtas tie, kas to piedzīvojuši. Tai noteikti jābūt drausmīgai sajūtai, kas atstāj sekas uz visu turpmāko dzīvi. Jūtos ārkārtīgi pateicīga, ka man ir tik lieliska skola un klase.”