Horoskopi un mistika

Dievu ēdiens un citi seni padomi ilga mūža kārotājiem 1

Foto – Shutterstock

DIEVIŠĶAIS NEKTĀRS

Pasaules tautu mītos, teikās un leģendās aprakstīts kāds mistiskas izcelsmes eliksīrs, kas spēj atgriezt jaunību un padarīt nemirstīgu. Dažviet tas dēvēts par “dievu ēdienu”. Senās Indijas dievi mielojās ar amritu, sengrieķu panteona dievu ēdiens bija ambrozijs, Senās Ēģiptes dievi veldzējās ar nemirstības ūdeni, irāņu dievības dzēra noslēpumaina auga haoma sulu. Senajā indiešu eposā “Mahābhārata” vēstīts par kāda auga sulu, kas spēj pagarināt cilvēka mūžu līdz pat 10 tūkstošiem gadu. Taču vieta, kur atrast šo brīnumaino augu, nav minēta. Sengrieķu avoti tāpat vēsta par kāda dzīvības koka augli, kas spēj atdot cilvēkam jaunību.

Atminēt mūžīgās dzīves noslēpumu un iemantot nemirstību vēlējās daudzi, taču, kā liecina vēsture, nevienam tas nav izdevies. Daži vēstures pētnieki apgalvo, ka savā laikā leģendārā Ēģiptes valdniece Kleopatra it kā iedzērusi dzērienu, kas spēj dāvāt mūžīgo jaunību un nemirstību. Citi avoti apgalvo, ka viņas skaistuma un ilgās jaunības noslēpums bijis daudz vienkāršāks – viņai patika peldēties pienā. Taču, tā kā pēc neilga laika viņa izdarīja pašnāvību, pieliekot pie krūtīm indīgu čūsku un ļaujot tai iedzelt, nav iespējams spriest par viņas receptes ilglaicīgiem rezultātiem.
Pavisam neveiksmīgi eksperimenti šajā jomā izvērtās ķīniešu imperatoram Sjuaņam Czunam (8. gadsimts), kurš arī licis savam galma dziedniekam un alķīmiķim pagatavot nemirstības dzērienu. Preparāts gatavots veselu gadu, taču jau mēnesi pēc nemirstības dzēriena iedzeršanas imperators nomira.

Leģendārais Hipokrats uzskatīja, ka nav jālieto nekādi slepeni nektāri, bet jādara kas cits: “nolietojies” vīrietis var iedarbināt organisma atjaunošanās mehānisma procesus, pastāvīgi uzturot seksuālus kontaktus ar jaunām meitenēm. Šīs metodes praktizētājs bijis slavenais jūdu valdnieks Dāvids, kuram tādā veidā esot izdevies pagarināt savu jaunību.

Leģendārais pasaules iekarotājs imperators Čingishans, jūtot, ka spēki viņu pamet un vecums vairs nav aiz kalniem, sapulcinājis no visām savām zemēm burvjus, dziedniekus, magus, kuri apgalvoja, ka viņiem esot zināms jaunības un nemirstības eliksīrs. Čingishans, atšķirībā no Sjuaņa Czuna, rīkojās daudz gudrāk. Vispirms lika katram dziedniekam pašam iedzert savu dziru, bet pēc tam lika viņiem visiem nocirst galvu. Viņa doma bija šāda: ja nocirstā galva, pielikta atpakaļ pie rumpja, nepieaugs, tad burvis ir šarlatāns. Tad viņš aicināja uz eksperimentu nākamo kandidātu.

Kas zina, cik ilgi vēl turpinātos Čingishana izprieca, ja viņu reiz neuzrunātu kāds vecs vīrs, kurš viņam sacīja: “Diženais han, esmu nodzīvojis šajā pasaulē daudzus gadus un jau sen esmu zaudējis savu gadu skaitu. Esmu izlasījis daudz senu gudrības grāmatu un zinu daudz sakrālu noslēpumu. Taču nemirstības eliksīra nav, tu nodarbojies ar bezjēdzīgām lietām un velti tērē tev atvēlētās dienas. Mirstīgā ķermeņa nemirstība neeksistē. Nemirstīgi ir tikai nomirušā cilvēka darbi un viņa gars.” Ieklausījies sirmgalvja vārdos, Čingishans drīzumā paziņoja par gatavošanos jaunam karagājienam, lai iekarotu visu pasauli. Atbilstoši leģendai Čingishans gāja bojā iekarojuma laikā 1227. gadā, bet viņa slava, vārds un darbi dzīvi vēl šobaltdien.

Kristofora Kolumba atklājumu laikā daudzi entuziasti uzskatīja, ka jaunatklātajās zemēs atrodami teiksmainie mūžīgās dzīves avoti. Rezultātā atklāja daudzas jaunas zemes, taču nemirstības avotu tā arī nevienam neizdevās atrast.

KALNIEŠU GĒNS

Savulaik zinātnieki uzskatīja, ka novecošanās process saistīts ar orgānu un audu nolietošanos pārāk augstas funkcionālās aktivitātes rezultātā. Tāpat par nenovēršamās nāves cēloni uzskatīja kādu dzīvības pamatu, kas iegūts piedzimstot un ko organisms patstāvīgi nespēj atjaunot. Vēlāk zinātnieki prātoja par kādu neidentificētu dzīvības enerģiju, kuras izsmelšana noved pie dzīves cikla galējās robežas. Un tamlīdzīgi.

Mūsdienu zinātne aizvien vairāk atspēko visas šīs hipotēzes. Ja funkcionālā aktivitāte neizbēgami noved pie organisma nolietošanās, tad kādēļ gan cilvēki, kuri piekopj aktīvu dzīvesveidu, daudz laika velta fiziskām aktivitātēm un sportam, noveco lēnāk un jūtas labāk nekā tie, kuri dzīvo mazkustīgi? Patiesībā cilvēka organismā darbojas fiziskie mehānismi, kas nodrošina patērēto spēku (enerģijas) un ķermeņa struktūru (šūnu, orgānu, audu) atjaunošanos un reģenerāciju. Tādēļ, jo vairāk organisms patērē enerģiju, jo vairāk arī ar to sevi apgādā. Tādējādi cilvēks gūst jaunus spēkus un arī kļūst jaunāks.

Vēl zinātnieki atklājuši, ka pastāv ilggadības gēns, kuru nodod no paaudzes paaudzē. Parasti tēviem ilgdzīvotājiem piedzimst bērni un mazbērni, kuri tāpat kļūst par ilgdzīvotājiem. Savukārt, ja ilggadības gēns ir gan tēvam, gan mātei, tad iespējamība nodzīvot līdz 100 gadiem viņu pēcnācējiem paaugstinās vēl vairāk. Visvairāk ilgdzīvotāju koncentrējas savrupos ciemos un salās, kur ļaudis precas cits ar citu un neielaižas sakaros ar svešzemniekiem. Tāpat daudz ilgdzīvotāju mīt kalnu vai mežu apvidos, kur ir tīrs gaiss un veselībai labvēlīga vide. Statistikas dati vēstī, ka visvairāk ilgdzīvotāju sastopami Abhāzijā, kur 3% iedzīvotāju ir cilvēki, kuru vecums pārsniedz 100 gadus.

Mūsdienu zinātne nav atmetusi ar roku nemirstības eliksīra meklējumiem. Saistībā ar novecošanās noslēpumiem zinātnieki noskaidrojuši, ka cilvēka šūnai ir stingri noteikts dzīves cikls – 50 dalīšanās. Atšķirība vien tāda – cik ātri notiek šis process. Vienam tas var aizņemt 60 gadus, otram – 100 un vēl vairāk. Bet pēc tam šūna mirst, un visi zinātnieku centieni palielināt dalīšanās skaitu izrādījušies neveiksmīgi. Turpmāk izraudzīja citu ceļu – šūnu reģenerāciju. Daudziem izdevies iegūt pozitīvu efektu, taču eliksīru neviens tā arī pagaidām nav atklājis.

Toties interesantus rezultātus izdevies iegūt eksperimentos ar pelēm. Grauzēju organismā ievadīja rūpnieciskos konservantus (tie paši, kas aizkavē sviesta bojāšanos) – tie pagarināja zvēriņu dzīvi pusotras reizes. Ēdiena samazināšana par trešdaļu pagarināja to dzīvi jau divtik. Bet īpašs uzturs pavisam atgrieza jaunību: divgadīgi pelēni, tas ir – faktiski jau večuki, sāka uzvesties kā trīs mēnešu vecumā – proti, kā jaunības dienās.

Kaut kas līdzīgs notika ar kādas mazas provinciālas japāņu pilsētiņas Fukuokas iedzīvotāju 75 gadus veco kundzi Sei Senagonu. Medicīnas personāla kļūdas dēļ sieviete saņēma pārlieku lielu hormonālā preparāta devu. Rezultāts pārsteidza visus! Sievietei gluži kā bērnam no jauna izauga zobi, pazuda sirmie mati un izlīdzinājās grumbas. Jaunību atguvusī japāņu vecmāmiņa ne tikai apprecējās, bet arī laida pasaulē bērnu. Pēc šā gadījuma daudzi padzīvojuši ļaudis metās dzert hormonālos preparātus, taču tādu rezultātu kā Sei Senagonai nevienam neizdevās iegūt.

KĀ KĻŪT PAR SIMTGADNIEKU

Rakstiskos avotos atrodamas daudzas liecības par cilvēkiem, kuri dzīvojuši ļoti ilgi, taču, tā kā daudziem nav bijuši personu identificējoši dokumenti, tie ierindoti pie “nepārbaudītajiem” ilgdzīvotājiem. Viens no “pārbaudītajiem” ilgdzīvotājiem ir aitu gans Širali Muslimovs no Azerbaidžānas, kuram izdevās nodzīvot kalnieša cienīgu mūžu – 168 gadus. Sava neparastā vecuma dēļ viņš ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā. Viņš piedzima 1805. gada martā un nomira 1973. gada septembrī. 136 gadu vecumā Muslimovs apprecējās trešo reizi. Šajā laulībā viņam piedzima meita. Viņa recepte ilgam mūžam visnotaļ saprātīga: dzīvot harmonijā ar sevi, dabu un citiem cilvēkiem; ēst ekoloģiski tīru pārtiku un dzert tikai avota ūdeni; katru dienu likt kustēties rokām un kājām, tādējādi uzturot labu asinsriti; celties līdz ar saullēktu un pārāk ilgi nepalikt nomodā; priecāties kopā ar savu ģimeni un draugiem. Bet vissvarīgākais: “Būt laimīgam, tas ir svarīgāk nekā nodzīvot ļoti garu mūžu!”

Vēl kāds leģendārs ilgdzīvotājs ir ķīnietis Lī Ciņjuņs, kurš nodzīvojis 256 gadus! Ja viņa dati nav viltoti, tad tieši viņš arī ir visvecākais zināmais pasaules ilgdzīvotājs. Ciņjuņs piedzima 1677. gadā Ķīnas Sičuaņas provincē Ciczjansjanā. 50 gadu vecumā viņš apmetās uz dzīvi Sičuaņas kalnos, vāca ārstniecības augus, apguva elpošanas prakses un citus ilga mūža noslēpumus. Viņa padoms ilgam mūžam šāds: “Turiet savu sirdi klusāku, sēdiet kā bruņurupucis, staigājiet moži kā balodis un guliet kā suns.” Viņam bijušas 24 sievas un 200 pēcnācēju. Ar mierīgu sirdi viņš pameta šo pasauli… 1933. gadā. Šis pēdējais ir pilnībā oficiāls fakts.

Vēsture liecina par to, ka vairums cilvēku nomirst nevis no vecuma, bet no slimībām. Lai arī cik ļoti cilvēce vēlētos izveidot un atrast universālu ilggadības recepti, pagaidām tas nav izdevies. Turklāt ne vienmēr ilga mūža noslēpums izskaidrojams ar veselīgu dzīvesveidu un labvēlīgu vidi. Starp ilgdzīvotājiem sastopami arī tādi, kuri absolūti nav izcēlušies ar veselīgiem tikumiem. Piemēram, ilgdzīvotāja Elizabete Djuriena, kura nodzīvoja līdz 114 gadiem, tik ļoti bija iemīļojusi kafiju, ka varējusi dienas laikā iztukšot pat 40 tasītes. Miesnieks, vārdā Gonkoņs, nodzīvoja līdz 120 gadiem, regulāri iedzerot vismaz divas reizes nedēļā. Ķirurgs Politimians nodzīvoja 140 gadus, kopš 25 gadu vecuma katru dienu aizvadīdams alkohola reibumā. Īru zemes īpašnieks Brauns, kurš nodzīvoja līdz 120 gadiem, arī ļoti mīlēja iedzert. Pirms nāves viņš novēlēja iegravēt uz savas kapa plāksnes citātu: “Piedzēries es biju tik briesmīgs, ka no manis baidījās pat nāve.”

Spilgts ilgdzīvotāju pārstāvis, kurš neizcēlās ar veselībai draudzīgu dzīvesveidu, bija Vinstons Čērčils (1874–1965). Viņš bija kaislīgs smēķētājs, strādāja naktīs, nenodarbojās ne ar kādu sportu un, par spīti visam, nesūdzēdamies par veselību, nodzīvoja līdz 90 gadu vecumam. Kas zina, varbūt viņa noslēpums – laimīgā un ilgā laulība ar mīļoto Klementīni, kura bija neizsmeļama optimisma avots. Viņa recepte varētu būt šāda: “Ja tu ej cauri ellei – turpini iet!”

NEMIRSTĪGIE GRĀFI

Viens no visu laiku intriģējošākajiem cilvēkiem, kuram it kā izdevies iegūt nemirstības eliksīru, bijis sicīliešu izcelsmes avantūrists, mistiķis, dziednieks un pareģis Aleksandrs Kaljostro, īstajā vārdā Džuzepe Balzamo (1743–1795). Kad Kaljostro notvēra inkvizīcija, gandrīz visus viņa personīgos dokumentus sadedzināja, taču brīnumainā kārtā saglabājusies vien kāda Vatikānā veikta pieraksta kopija – organisma reģenerācijas jeb jaunības atgūšanas recepte. Taču arī tā drīzumā pazudusi. Kaljostro pratināšanas protokolos saglabājušās interesantas liecības par vēl kādu intriģējošu personību, kurai varētu būt kas zināms par nemirstības noslēpumu, proti, grāfu Senžermēnu. Kaljostro apgalvoja, ka pats savām acīm redzējis trauku, kurā grāfs glabājot nemirstības eliksīru. Taču viņam nenoticēja.

Grāfs Senžermēns it kā nomira 10 gadus pirms paša Kaljostro, 1784. gadā (uzskatīts, ka viņš dzimis 1696. gadā). Taču tad sāka notikt dīvainas lietas. Grāfs pēkšņi atkal parādījās te Francijā, te Anglijā, te Holandē un vēl citviet. Savu patieso personību viņš slēpis zem vairāk nekā 12 pseidonīmiem. Par sevi viņš uzskatīja labāk vispār nerunāt, vien dažreiz neapdomīgi izpļāpājies par savām diskusijām ar Platonu vai Seneku, vai kādu no apustuļiem. Protams, viņam ne pārāk ticēja. Reiz, kad kāds pajautāja grāfa kučierim, vai tiesa, ka viņa kungam ir 400 gadu, viņš vaļsirdīgi atbildēja: “Precīzi nezinu. Bet to simt trīsdesmit gadu laikā, kopš es viņam kalpoju, viņa gaišība ne druskas nav mainījies.” Tiesa, grāfs varēja kučierim likt tā sacīt, bet kā gan lai izskaidro to, ka padzīvojušas aristokrātes ar godājamiem uzvārdiem atpazina grāfā Senžermēnā to pašu cilvēku, kurš pirms pusgadsimta apmeklējis viņu vecmāmiņu salonus, turklāt viņas zvērēja, ka visu šo gadu laikā grāfs ne kripatiņu nav mainījies.

Tikpat pēkšņi kā parādījies, grāfs piepeši pazuda no Parīzes un parādījās Golštīnijā. No turienes tad arī nāca ziņa par viņa nāvi. Taču ne uz vienas no kapu plāksnēm grāfa pils apkaimē nebija atrodams Senžermēna vārds. Toties viņa vārds minēts frankmasonu sarakstā, kuru tikšanās notika Parīzē… gadu pēc Senžermēna nāves. Droši zināms, ka vēl pēc trim gadiem ar grāfu ticies franču vēstnieks Venēcijā. Vēl pēc pāris gadiem grāfs uzradās kādā no cietumiem, kur revolucionāri turēja aristokrātus. Tad viņa pēdas nozuda.

Acīmredzot viņam izdevās izvairīties no giljotīnas, jo 30 gadus pēc “fiktīvās nāves” Vīnes kongresā grāfu sastapa viņa senā draudzene de Žanlisa. Viņš joprojām ne kripatiņas nebija mainījies. Viņš izlikās, ka nemana seno paziņu, un centās neiesaistīties ar viņu nekādās sarunās. Nākamajā dienā viņš jau bija pazudis no Vīnes, neatstājot aiz sevis nekādas pēdas. Pēc 15 gadiem, kad jau dzīvajos nebija gandrīz neviena, kurš varētu pazīt Senžermēnu personīgi, grāfs atkal uzradās Parīzē. Šoreiz ar majora Frēzera vārdu. Viņš sevi uzdeva par angli. Viņam bijuši neierobežoti nezināmas izcelsmes līdzekļi, taču viņš dzīvojis visnotaļ noslēgti. Arī šoreiz viņu atpazina.

Tas bija kāds novecojis ierēdnis, kuram brīnumainā kārtā bija izdevies pārdzīvot revolūciju, trimdu un visu, kas ar to saistīts. Atpazinis majorā Frēzerā grāfu Senžermēnu, viņš, atšķirībā no de Žanlisas kundzes, ne ar vienu nedalījās šajā atklājumā, bet centās piekļūt tuvāk “majoram Frēzeram”. Viņš pakāpeniski uzzināja, ka viņa sarunas biedrs lieliski pārzina visu, kas noticis franču galmā pēdējo 200 gadu laikā. Turklāt par seniem notikumiem un cilvēkiem viņš stāstījis tik detalizēti, ka par to nebūtu iespējams pat nekur izlasīt. Tad vecais kungs neizturēja un sacīja, ka savulaik saticies ar diženo Senžermēnu. Viņa sarunas biedrs tikai paraustījis plecus un turpinājis runāt par ko citu, taču nākamajā dienā viņš jau bija nozudis no Parīzes.

Nākamo reizi viņš tur pabijis jau 20. gadsimta 30. gadu vidū. Bet, tā kā nu jau vairs nebija neviena paša, kurš būtu personīgi pazīstams ar grāfu, šīs liecības nevar uzskatīt par drošām. Kas zina, varbūt šim cilvēkam patiešām izdevies atrast nemirstības eliksīru un viņš, slēpjot savu patieso izcelsmi, vecumu un personību, joprojām klejo no vienas valsts uz otru.

NOLĀDĒTAIS ŽĪDS

Zināma vēl kāda noslēpumaina personība, kas piedzimusi pašā mūsu ēras sākumā un, atbilstoši nostāstiem, vēl joprojām klaiņo pa pasauli. Leģenda vēsta, ka tad, kad Jēzu Kristu it kā veda uz nāvessoda vietu, viņš vēlējies uz mirkli atvilkt elpu un atspiest muguru pret kādas mājas sienu. Taču mājas saimnieks viņam to liedza, dusmīgi sakot, lai vien viņš ejot uz priekšu, nav te ko atpūsties. Kristus paraudzījās uz viņu un ar savām izkaltušajām lūpām atriebīgā skarbumā teicis: “Labi. Bet arī tu iesi visu mūžu. Tu klaiņosi mūžīgi, un nekad tev nebūs ne miera, ne nāves…” Mājas saimnieku sauca Agasfers. Vēlāk viņš kļuva pazīstams ar iesauku “Mūžīgais žīds”. Saistībā ar viņa turpmāko likteni atrodamas daudzas interesantas liecības.

Saistītie raksti

1223. gadā spāņu galmā viņu sastapis itāļu astrologs Gvido Bonnatī. Piecus gadus vēlāk viņa vārds minēts kādā no angļu abatijas dokumentiem. Armēnijas arhibīskaps, kurš apmeklējis šo abatiju, bijis ar viņu personīgi pazīstams, abi ne vienreiz vien sarunājušies. Bīskaps bijis absolūti pārliecināts par to, ka tas ir tas pats cilvēks, kuru tik neganti nolādējis Kristus. 1242. gadā Agasfers redzēts Francijā. Tad par viņu nekas nebija zināms divarpus gadsimtus, līdz 1505. gadā viņu atkal redzējuši Bohēmijā, bet 1547. gadā – Hamburgā. Tur ar viņu ticies bīskaps Pauls fon Eitejens, kurš savās piezīmēs ierakstījis, ka šis cilvēks runājis visās valodās bez jebkāda akcenta, piekopis askētisku un noslēgtu dzīvesveidu, viņam nepiederot nekāds īpašums. Ja viņam iedeva naudu, viņš to tūlīt izdāvāja nabagajiem.

1575. gadā Agasfers uzradās Spānijā, 1599. gadā – Vīnē. No turienes viņš bija nodomājis doties uz Poliju, bet tad uz Maskavu. Atrodamas liecības, ka Maskavā viņš patiešām bijis un ar kādu ticies. Savukārt viņa ierašanās vācu pilsētā Lībekā 1603. gadā dokumentēta jau ar ierakstu pilsētas hronikā, ko latīņu valodā veicis pats birģermeistars, vēsturnieks un teologs: “Pagājušā gada 14. janvārī Lībekā ieradās slavenais nemirstīgais jūds, kuru Kristus, ejot uz krustā sišanu, nolēmis grēku izpirkšanai.” Pēdējās liecības par Agasfera gaitām datētas ar 1830. gadu. Pagaidām…

LA.lv