Kultūra
Teātris un kino

Vai iespējams nedejot? Nacionālajā teātrī tapusi jauniestudējumu sērija “Jezga” 1


Trīs dramaturģiskās etīdes izrādē apvieno jutekliskuma un jūtīguma tēma.
Trīs dramaturģiskās etīdes izrādē apvieno jutekliskuma un jūtīguma tēma.
Publicitātes (Kristapa Kalna) foto

Latvijas Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē visas sezonas ilgumā līdzās regulārajam repertuāram iespējams noskatīties eksperimentālu žanru jauniestudējumus ar kopējo nosaukumu “Jezga”.

Tajā apvienoti četri skatuves darbi un četras atšķirīgas pieejas. Par izrāžu kodoliem izvēlēti formas elementi – SKAŅA, TELPA, KUSTĪBA un VĀRDS. Teātra avīzē, kas veltīta šīm izrādēm, lasāms: “Izrāžu cikls (..) ir mūsu apzināta vēlme parādīt, ka un kā teātra izrāde balstās uz dažādiem komponentiem, kurus mākslinieku ziņā ir apvienot vienotā veselumā, kas pārsteidz, iepriecina, šokē, nokaitina un diemžēl dažkārt atstāj vienaldzīgus.”

Zīmīgi, ka simtgades sezonā teātris atceras skatuves mākslas pamatu pamatus, apliecinot ambīcijas, ne vien ielūkojoties vēsturē, bet arī nākotnē. Spēles ar pamatelementiem, līdzīgi puzles gabaliņiem, ir izaicinājums un apliecinājums mākslas nebeidzamajai dialektikai starp sadegšanu un atjaunošanos.

Izrāžu veidotāji – mākslinieki Reinis Suhanovs, Jēkabs Nīmanis, Toms Treinis, Rūdolfs Gediņš, Agate Bankava, Dmitrijs Gaitjukevičs – ir jauni, tomēr pieredzējuši un savus rokrakstus izveidojuši autori, kuriem tuva eksperimentāla forma.

Septembra notikums – iestudējums “Antiņš. Zelts. Kalns” – risina scenogrāfijas un darbības attiecības, netradicionāli izspēlējot Raiņa lugas “Zelta zirgs” sižetu. Novembra jauniestudējums “Visas manas vājības ir tavas lūpas” aicina skatītājus uz tuvplānu ar kustību mākslu. Samērā nelielo Jauno zāli piepilda tai nerak­sturīgi daudz izpildītāju – dejotāju un aktieru, kopumā – trīspadsmit. Tuvā distance, artistiskā darbības intensitāte un “klusums”, ko piepilda Edgara Mākena mūzika, uztur spēcīgu spriedzi visas izrādes ilgumā.

Trīs dramaturģiskas etīdes apvieno jutekliskuma un jūtīguma tēma, sākot ar dokumentālo šābrīža mirkļa mākslu un beidzot ar filozofisku vispārinājumu par cilvēka attiecībām ar pārlaicīgo dimensiju. Pirmā daļa sākas ar izaicinošu sešu vīriešu deju, kurā vēlāk saskaņā ar ieceri tiek iesaistīti arī skatītāji.

Starp izpildītājiem ir gan aktieri, gan dejotājs, un jāatzīmē būtiskas atšķirības, ko veido ikviens no tēlotājiem. Katrs dzīvo citādā žanrā un spēlē ar atšķirīgu intonāciju. Spilgti groteski darbojas Jurģis Spulenieks, tiešā kontaktā žestu valodā sarunājoties ar skatītājiem, savukārt uz iekšu vērstā, apcerīgā sajūtā dejo Kaspars Aniņš, bet emocionāli atsvešinātā un nosacītā plastikā darbojas Rūdolfs Gediņš.

Spēles laukumā tiek aicinātas personas no auditorijas, kas sākotnēji vienoto horeogrāfiju sadala atsevišķu pāru dejā. Lai arī skaidri nolasāms stāsts par mūsu pieredžu mainīgumu, nejaušībām, autora kopsajūta tomēr nav nolasāma, ļaujot notiekošajam plūst sadzīves situāciju straumē un neradot attieksmi pret notiekošo kā pret māksliniecisku tēlu. Eksperiments ar skatītājiem ir negaidīts, bet – kā nejaušs piedzīvojums, nevis pārdzīvojums.

Savukārt vidusposma horeogrāfija, ko uzbūvējusi Agate Bankava, pārliecina ar precīzo koptēlu, kur pārdomāts un iedarbīgs ir viss – dejotāju elpa, atrisušas plecu lentes, mitrais grims un kostīmu jutekliskais spīdums (veiksmīgs Madaras Botmanes darbs).

Stāsts par atgrūšanu un pievilkšanos starp diviem dzimumiem – sievietēm un vīriešiem – ir nebeidzams. Aktieru šķietamā improvizācija ir enerģētiski piesātināta un piepildīta gan ar dramatiskas attieksmes precizitāti, gan ar kustību izteiksmīgumu. Šī etīde rāda eksperimenta – atraduma veiksmi, no kura var izaugt lielāks dramaturģisks darbs.

Izrādes noslēguma daļa, kurā darbība centrējas ap aktieri – leģendu – personību un kurā organiski savīti dzejas, kustību, gaismas un trauslu attiecību elementi, pārliecina ar pilnvērtīgu emocionālu un dramatisku stāstu.

Horeogrāfs Dmitrijs Gaitjuke­vičs būvē plašas asociācijas par atmiņu smeldzi un vīziju spēku. Lomas izpildītājs Ģirts Jakovļevs spēj piepildīt katru mirkli ar konkrētu iekšēju darbību, ļaujoties jūtīgai partnerībai ar dejojošo vīziju – “jaunību”, “sapni” (lomā niansēta un precīza ir dejotāja Elīna Lutce). Etīdei ir spilgts un precīzs noslēgums, kas šo epizodi paceļ vispārinājuma līmenī.

Tieši izrādes noslēguma daļa sasaucas ar laikmetīgās dejas teorētiķes Intas Balodes rakstīto jau pieminētajā avīzē. Raksts atgādina par to, ka kustība mūsdienu izrādēs nav tikai atsevišķs dejisks priekšnesums, kas iestarpināts starp tekstu vai specifisks, tikai atsevišķiem entuziastiem pieņemams “laikmetīgās dejas” žanrs. Balode saka: “Kustība būvē telpu, iekustina gaisu un kustīgā gaisa telpa arī ir izrādes telpa” jeb rezumējot – mūsdienu izrādēs nav iespējams nedejot.

“Jezga” turpinās, izrādes, kurās galvenā lomā būs VĀRDS un MŪZIKA, būs skatāmas nākamā gada februārī un martā.

Jānis Tomašs, Krišjānis Zeļģis, Arvis Viguls. “Visas manas vājības ir tavas lūpas”, izrāde Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē

Horeogrāfi: Agate Bankava, Rūdolfs Gediņš, Dmitrijs Gaitjukevičs, Edgara Mākena mūzika, Madaras Botmanes kostīmi, gaismu māksliniece Lienīte Slišāne.

Lomās: Līga Zeļģe, Kaspars Aniņš, Romāns Bargais, Ģirts Jakovļevs, Kārlis Reijers, Jurģis Spulenieks, Agate Bankava, Jana Jacuka, Anna Novikova, Elīna Lutce, Milena Paviļča, Rūdolfs Gediņš, Igors Šelegovskis.

Nākamās izrādes: 4., 7. decembrī.

 

Vārds skatītājiem

Diāna Auziņa: “Ja līdz šim zināju, kā izklausās dzeja un kā izskatās deja, šajā izrādē pārliecinājos, cik niansēti smalki un neatkārtojami gaumīgi tas var tikt izpausts savstarpējā sinerģijā, vienlaikus izsakot gan maigumu, gan spēku. (..) Negaidīti laba un neaizmirstama pieredze, kas uzdrošinās ļaut mūsdienu skatītājam sniegt citādu skatījumu uz it kā vispārpieņemtām tradīcijām, vēlmēm un atmiņām.”

Dina (twitter): “Smalka, gaumīga, niansēta, brīžam ironiska, ļoti seksīga un humora piepildīta izrāde.”

“teatris.lv”

LA.lv