Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
14. augusts, 2015
Drukāt

Vai iespējams nozagt ideju? (1)

Foto: Evija GodinaFoto: Evija Godina

Kādēļ Latvijā tik maz dzirdam par plaģiātismu dizainā vai arhitektūrā – vai tas ir skaidrojams ar neatkārtojamām idejām un oriģinalitāti, vai arī tas liecina par strausa politiku, kad atbildīgie paslēpj galvu smiltīs?

Atbildes meklēja interjera dizainere Santa Meikulāne, māksliniece un Latvijas Mākslas akadēmijas asociētā profesore Barbara Ābele, arhitekts un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs, Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūras / Latvijas Autoru apvienības (AKKA/LAA) pārstāve Ieva Kolmane un santehnikas dizaina uzņēmuma “Hansgrohe SE” pārstāvis Latvijā Mārtiņš Ķurbe.

Viens no plaģiātisma skaidrojumiem ir neatļauta otras personas intelektuālā īpašuma tieša un apzināta izmantošana savu ideju realizēšanā. Neskatoties uz to, ka Latvijā plaģiātismu kontrolē ar nacionālo un starptautisko autortiesību un patentu likumu, ir ļoti grūti nošķirt un novilkt to robežu, kad var apgalvot, ka konkrētais darbs ir nokopēts vai vienkārši līdzīgs.

“Ja plaģiātisma jēdzienu lieto tā, kā to saprot akadēmiskajā vidē – kā cita autora intelektuālā īpašuma piesavināšanos un uzdošanu par savu, tad arhitektūrā un dizainā tas ir ļoti grūti pierādāms pārmetums. Svarīgs ir process, kādā dažādie projektēšanas uzdevumi tiek risināti, un šis process ir faktiski neatdarināms, kā rezultātā izšķiroša ir nevis dažādu objektu vizuālā līdzība, bet gan to būtība,” par plaģiātismu komentē Vents Vīnbergs.

Dziļāk papētot autortiesību un intelektuālā īpašuma kontroli Latvijā, var secināt, ka pie mums nav konkrētas organizācijas, kas ar to nodarbotos, un visbiežāk plaģiātismu dizaina un arhitektūras nozarē kontrolē paši autori vai viņu mantinieki.

“Plaģiātisma gadījumos ir runa par personiskajām tiesībām, un personisko tiesību pārkāpuma gadījumos pretenzijas var celt tikai pats autors – autortiesību organizācijas var administrēt tikai mantiskās tiesības. Autortiesību likums neaizsargā idejas, bet gan darbus jeb ideju materializēto formu, tāpēc “nozagt ideju” nemaz nav iespējams,” skaidro Ieva Kolmane.

Kā norāda Santa Meikulāne – tā kā pie mums Latvijā nepastāv dizaina industrija vai arī, precīzāk, tā notiek nelielos apjomos, tad diezgan droši var apgalvot, ka pie mums viens no otra nezog. “Šeit būtībā ir jārunā par ētiku un prasmēm – ietekmēties un radīt ko jaunu un unikālu nenozīmē radīt plaģiātu, tas ir sava veida talants un sarežģīts process. Savukārt nokopēt formu un tās funkcionalitāti, un uzdot to par savu – tā gan ir bezkaunība un pārkāpums,” stāsta dizainere.

Latvijā plaģiātisma gadījumu ir samērā maz un, ja tādi gadās, tad par tiem nemēdz skaļi runāt. Savukārt Eiropā un pasaulē tas ir sastopams un saklausāms biežāk. Šogad viens no šādiem gadījumiem Eiropā norisinājās tādā nozarē kā santehnika un tās dizains.

Autors vai viņa tiesību mantinieks, konstatējot plaģiātisma faktu, ir tiesīgs vērsties policijā. Lai pamatotu plaģiātu kā pārkāpumu, autoram ir jāspēj pierādīt, ka darbu ir radījis tieši viņš, nevis idejas zaglis. Savu tiesību aizstāvēšana reizēm mēdz izvērsties par finansiāli neizdevīgu un ļoti dārgu pasākumu, tādēļ bieži vien jādomā citi veidi, kā pasargāt savus darbus.

“Dizaina studenti kā autorības apliecinājumu visbiežāk izmanto publikācijas medijos un dalību starptautiskās izstādēs. Viens no ierastākajiem veidiem, kāds ir redzams praksē – autors nosūta vienu darba paraugu sev pa pastu un nekad to neatver, lai saglabātu datumu un neaizskartu sūtījumu. Protams, mūsdienu situācijā, kad informācijas plūsma ir tik zibenīga, ir ļoti viegli gan ietekmēties, gan nepamanīt kādam jau piederošu, līdzīgu ideju vai risinājumu, tādēļ vissvarīgākais ir pats darba izstrādes process,” stāsta Barbara Ābele.

Eiropā un pasaulē plaģiātisms sastopams biežāk nekā Latvijā. Konkrētu piemēru min Mārtiņš Ķurbe: “”Hansgrohe SE” ir uzņēmums, kas investē līdzekļus inovatīva dizaina izstrādē, tādēļ ir būtiski to aizstāvēt. Piemēram, šī gada lielākajā santehnikas un vannas istabu izstādē Frankfurtē uzņēmuma speciālisti konstatēja 13 sava īpašuma tiesību pārkāpumus. Protams, ikdienā ir sarežģītāk “pieķert zagļus”, tomēr Eiropas pieredze un mūsu prakse liecina, ka publiska darbošanās un pieķerto sodīšana – tas vien rada izbīli potenciālajos zagļos.”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Latvijā labu ideju nozagt ir ļoti vienkārši, idejas, daļēji realizētas, tiek bieži rādītas TV, rīkoti dažādi konkursi. Un bieži vien paliek tāds iespaids, ka šo konkursu rīkotāji patiešām vēlas uzzināt kādu labu jaunu ideju, kuru mazliet pārveidojot, lai nevar plaģiātisma karogu piekārt, izmantot kādā savā biznesā. Nevēlos meklēt konkrētu saiti, bet cik atceros netā ir bijušas sūdzības šajā sakarā.

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+