Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
28. maijs, 2012
Drukāt

Vai industrija apdraud kultūru?


Lai diskutētu par mākslas un kultūras lomu Latvijas kultūrpolitikā tuvākajos gados, radošo profesiju pārstāvji pirms pāris dienām tikās starptautiskā forumā Rīgā. 


 

Foruma “Kultūra pēc radošās industrijas” mērķis bija izprast, kā nevalstiskās kultūras organizācijas iekļaujas idejā par radošajām industrijām, par kurām pēdējā laikā Latvijā no Kultūras ministrijas puses tik neatlaidīgi tiek runāts ‒ it īpaši saistībā ar programmu ” Radošā Latvija”, kurai jābūt apstiprinātai līdz šā gada beigām, tomēr neviens ‒ pat šai jomai tuvi kultūras profesionāļi – nespēj īsti izprast šā uzstādījuma būtību. Kultūras neval-
stisko organizāciju pārstāvji ir arī neapmierināti ar to, ka ne reizi nav tikuši aicināti iesaistīties darbā pie šīs stratēģijas.

Kā uzsvēra viena no foruma organizatoriem – Laikmetīgās mākslas centra pārstāve Zane Zajančkauska (attēlā), bažas raisa arī tas, ka pēdējā laikā par radošo industriju tiek runāts aizvien biežāk, nereti mēģinot šai perspektīvā pārtulkot pilnīgi visu kultūras sektoru. “Esam nobažījušies, vai mūsu devums tiek izprasts un novērtēts. Jo mēs jau neražojam tirgojamu produktu, kā to paredz radošo industriju ideja.” Forums norisinājās visas dienas garumā Tabakas fabrikā ar ārzemju viesu priekšlasījumiem, piedaloties apmēram 80 cilvēkiem no kultūrpolitikas veidotāju, radošo industriju pārstāvju vidus. Ilgākās debates forumā tika veltītas, mēģinot saprast, vai “radošā industrija” kultūras organizācijām būtu jāuztver un jāpieņem kā “jauna valoda”, kurai pielāgoties, rakstot projekta pieteikumu. Šajā ziņā Latvijai pamācoša varētu būt Igaunijas pieredze, kur radošo industriju ideju mēģina iedzīvināt jau vairākus gadus. Kā forumā stāstīja rakstnieks Berks Vahers no Igaunijas, tad tur liela daļa kultūras organizāciju un mākslinieku iniciatīvu, kas pasniegtas kā radošās industrijas sastāvdaļa, šai idejai un praksei realitātē nemaz neatbilst. Mākslinieki un organizāciju pārstāvji vienkārši esot iemācījušies izdzīvot jaunajā situācijā, lai īstenotu aktivitātes, kurām ar uzņēmējdarbību nav ne mazākā sakara.

Plašu diskusiju vērts ir arī jautājums, vai valstij jāatbalsta kultūras norises, kuras nespēj piesaistīt lielu auditoriju.

 

Kultūras norišu rīkotāji, protams, iestājās par to, ka jebkuram, kaut vai mazākajam kultūras pasākumam, ir svarīga loma kopējā jaunrades procesā, kamēr radošo industriju pārstāvji iebilda ‒ ja pasākums netiek apmeklēts, tas ir nekvalitatīvs un nav atbalstāms.

 

Jauno mediju kultūras centra “RIXC” vadītāja Rasa Šmite un radošo industriju un kultūras pētnieks un kritiķis Džons Holdens no Lielbritānijas atbalsta ideju, lai Latvijā arī turpmāk tiktu saglabātas iespējami daudzveidīgākas kultūras izpausmes – gan valsts subsidētā māksla, gan populārā kultūra, gan amatieru kultūra, jo tās vienlīdz lielā mērā veicina mākslas attīstību un arī stimulē radošo industriju.

Plānots, ka visas forumā iegūtās atziņas tiks apkopotas plašākā dokumentā iesniegšanai Kultūras ministrijai.

 

Viedoklis

Laikmetīgās mākslas centra pārstāve Zane Zajančkauska: “Vēlamies, lai arī mūs iesaistītu sarunā par radošo industriju un tās vietu kultūrpolitikā. Šobrīd ir būtiski atgādināt, ka festivāliem, pasākumiem, mākslas forumiem ir milzīga nozīme ekonomikas un labklājības celšanā, jo tie rada cilvēkiem dzīvošanai patīkamu vidi, kas mudina palikt strādāt tepat, nevis doties prom.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+