Arta Kronberga, direktore. Agro resursu un ekonomikas institūts. Priekuļi.       16/02/2016 foto: Valdis Semjonovs/Latvijas Avīze/
Arta Kronberga, direktore. Agro resursu un ekonomikas institūts. Priekuļi. 16/02/2016 foto: Valdis Semjonovs/Latvijas Avīze/
Foto – Valdis Semjonovs

Vai institūtu konsolidācija palīdzēs lauksaimniecības zinātnei? Saruna ar Artu Kronbergu 4

Ir notikusi vairāku pētniecisko un selekcijas institūtu konsolidācija – ar kādu mērķi? Žurnālam “Agro Tops” stāsta Arta Kronberga, Agroresursu un ekonomikas institūta direktores pienākumu izpildītāja.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

– Jā, tāda moderna lieta kā konsolidācija ir notikusi. Tās gaitā Priekuļu laukaugu selekcijas institūtam pievienojies Stendes graudaugu selekcijas institūts un Agrārās ekonomikas institūts un no šāgada 1. janvāra tie nodoti Latvijas Lauksaimniecības universitātes pārraudzībā kā viens vesels Agroresursu un ekonomikas institūts. Taču savu neatkarīgo juridisko statusu – atvasināta publiska persona – esam saglabājuši. Šāda zinātnisko institūtu konsolidācija notiek visā Eiropā. Igauņi un lietuvieši to izdarījuši pirms mums.

Mērķi šādām pārmaiņām ir vairāki. Pirmkārt, administratīvo izmaksu samazināšana. Otrkārt, padarīt mērķtiecīgāku plānoto zinātnes darbu. Treškārt, Latvijai tik raksturīgo mazo struktūru optimizēšana. Mēs tāpat ar saviem 15 vēlētajiem zinātniskajiem darbiniekiem kā valsts institūts neizskatāmies īpaši pievilcīgi un nopietni no starptautiskā viedokļa. Gribu uzsvērt, ka mums ir ļoti zinoši un kvalitatīvi selekcionāri, kurus Latvijā ne vienmēr novērtē un kurus noteikti negribētos tādu vai citādu iemeslu dēļ zaudēt.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pagājušais gads, kas pagāja šīs konsolidācijas zīmē, vedināja mani uz daudzām pārdomām. Bijām pieredzes apmaiņā Norvēģijā, kur arī bija svaigi notikusi identiska konsolidācija un tagad izveidots institūts, kur tikai lauksaimniecības zinātnē vien strādā 700 zinātnieku. Viņi strādā ar lielu stabilitātes izjūtu, kas dod ievērojami lielāku pienesumu zinātniskās pētniecības kvalitātei.

– Vai šo stabilitātes izjūtu dod vienkārši stabila ikmēneša alga?

– Jā, tieši tik vienkārši. Tad var ar pilnu krūti nodoties gan daudzu gadu selekcijas darbam, gan mierīgi gatavot zinātniskās publikācijas, kas arī netop pāris dienās. Šķiet, daudziem cilvēkiem vispār trūkst sapratnes par zinātnieku darba ikdienu, par laiku, ko prasa katrs pētījums, katrs izmēģinājums.

– Vai Latvijas Agroresursu un ekonomikas institūta zinātnieki, selekcionāri ikmēneša algu nesaņem?

– Faktiski – nē. Mūs baro dažādi pasūtījumi, projekti, royalty maksājumi u. c. Taču tas, ko saņemam par autortiesībām no iesētajām platībām, atkarīgs no cilvēku godaprāta, godīguma. Daudzi par tām nemaksā gadu gadiem.

– Savādi, ka gadu gadiem varam atļauties būt negodīgi, ka mūsu valstī tas ne tikai ir iespējams, bet dažkārt pat tiek uzskatīts par normu…

– Tā diemžēl ir, jo kāda jēga ieviest ar likumu aizsargātas normas, ja to pārkāpšanas gadījumos neseko nekādas soda sankcijas? Kāpēc kaut kas jāievēro, ja mierīgi var neievērot? Tāpēc cepuri nost to cilvēku priekšā, kas godīgi maksā par autortiesībām, jo tā no viņu puses ir ne tikai likuma normu ievērošana, bet arī mūsu darba novērtējums.

Reklāma
Reklāma

– Vai pieejamo projektu daudzums ir pietiekams, lai, tajos iesaistoties, zinātnieks katru mēnesi saņemtu vismaz viduvēju algu?

– Protams, ka projektu daudzums nav pietiekams un šo projektu pieejamība nav regulāra. Respektīvi, no mūsu valsts puses nenāk pietiekami regulārs šo projektu uzsaukums. Lielākā valstu daļa tomēr gādā, lai valsts budžetā šādas iespējas būtu paredzētas.

Piemēram, Norvēģijā zinātnieki tiek nodrošināti ar valsts algu. Viņiem ir arī izaugsmes iespējas un atalgojums pieaug atkarībā no sasniegtās pakāpes. Protams, arī viņi piedalās projektu konkursos, taču viņu alga nav atkarīga no tā, vai zinātnieks strādā pie kāda projekta vai ne. Ar savu algu viņš vienmēr var rēķināties.

– Tas nozīmē, ka faktiski mūsu valsts apzināti riskē ar to, ka kādā brīdī savus zinātniekus vienkārši var zaudēt?

– Realitātē tā jau notiek. Daudzi doktoranti strādā komercfirmās, jo tur vismaz saņem regulāru atalgojumu, vienlaikus tirgū popularizējot nebūt ne vietējo produkciju, tai skaitā – sēklas. Bet ko tad viņiem var pārmest? Neko!

– Pasaulē notiek globāli monopolizācijas procesi – lielās lauksaimniecības produktu ražotājfirmas pārpērk cita citu, apvienojas, tirgū sāk piedāvāt šķirnes komplektā ar vienīgajiem efektīvākajiem pesticīdiem utt.

– Jā, un ar šiem procesiem jārēķinās, vienlaikus nezaudējot piesardzību, jo šie procesi virzās uz ļoti vienveidīgu, līdzīgu šķirņu piedāvājumu un unificētu augu aizsardzību. Tā ir diezgan bīstama tendence, kas izdevīga šo monopolfirmu biznesam. Piemēram, rapšu selekcijā šobrīd izteikti strādā pie kādas vienas īpašības izkopšanas, piemēram, herbicīdizturības. Komplektā ar šķirni tiek radīts arī attiecīgs herbicīds, pret kuru konkrētai šķirnei ir rezistence. Tā ar vienu šāvienu var tikt pie diviem zaķiem. Tā nav selekcija, tas ir bizness. Radot ģenētiski līdzīgas šķirnes, kuras savstarpēji jau var uzskatīt par tuvām radiniecēm, pastāv liels risks, ka kāds vīruss var inficēt visu ģimeni.

Selekcijas uzdevums ir strādāt pie šķirņu daudzveidības, jo daudz ko var panākt dabiskās atlases ceļā, bez jebkādas modifikācijas, daba pati no ģenētikas viedokļa augos ir ielikusi ļoti lielu potenciālu. Jo daudzveidīgākas šķirnes, jo drošāk varēsim justies ilgtermiņā.

Visu interviju lasiet žurnāla “Agro Tops” marta numurā