Mobilā versija
Brīdinājums 0.0°C
Alvīne
Sestdiena, 16. decembris, 2017
12. marts, 2017
Drukāt

Vai ir vieta spīdzināšanai uz Nacionālā teātra skatuves? Viļņošanās par izrādi “Tuvā pilsēta” (33)

Publicitātes (Kristapa Kalna) fotoPublicitātes (Kristapa Kalna) foto

Lielu viļņošanos publikā izraisījusi nupat Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvojusī lietuviešu dramaturga Marjusa Ivaškeviča absurda komēdija “Tuvā pilsēta” Kirila Serebreņņikova režijā. Neviens vairs nesarkst par kailu ķermeni uz skatuves, īpaši, ja aktieriem ir lieliski augumi, bet vai viscaur izrādē tam ir attaisnojums un neiezogas arī pašmērķīgums? Vai tomēr pārlieku daudz nav verbāla seksa un gluži medicīniskas precizitātes šīs nodarbes daudzveidības apzīmējumos? Arī tad, ja lugas varonis liek karoti tukšā šķīvī, mēs taču noticam, ka viņš ēd zupu…

 

Noslēpumi: uz prātu un sirdi

… Trīsdesmitgadnieki Ivo (Gundars Grasbergs) un Annika (Maija Doveika) mīl viens otru, tomēr ģimenes dzīves rutīna dara savu, un Ivo gandrīz ik nedēļas nogali pazūd no mājām, lai it kā pabūtu kopā ar draugiem un paskatītos uz savu dzīvi no malas – no tuvās pilsētas. Patiesībā Ivo četrpadsmit gadus šajos iknedēļas ceļojumos dodas nevis ar draugiem, bet viens pats, lai jūras malā izdzertu kausu dienišķā alus. Vai tikai? Jautājums ir atklāts, vismaz uz skatuves nekas vairāk parādīts netiek. Bet tad pār jūru starp abām pilsētām uzceļ tiltu, un Anniku jau pirmajā braucienā ar vilcienu uz otru pilsētu – paskatīties, kas ir tas, ko tur redz Ivo, – satiek “dzīves pieredzējusi” sieviete, kura vispirms apstāsta, kāda ir bauda, ja pērkams vīrietis izpilda visas vēlēšanās, bet pēc tam liek Annikai pārdoties pašai. Lugā ir vēl viens pāris – caur sludinājumu iepazinušies vīrietis un sieviete, kuri īsteno savus seksuālos sapņus. Bils izrādē ir maniaks (Kaspars Zvīgulis), Sireneta – upuris (Dita Lūriņa). Tiktāl sižetiski.

Teātra pieteikumā sacīts, ka stāsts ir par brīdi, kad saviem slepenajiem sapņiem ļaujam iznākt no zemapziņas un tie ņem varu pār racionālo prātu. “Vissliktākais ir, ka tu dzīvo vienā pilsētā, bet netālu ir cita pilsēta – lielāka, skaistāka – un, galvenais, tāda, kurā vēl nekad neesi dzīvojis. Tevi vilina nevis pilsēta, bet iespēja izmēģināt savu sapni tajā pilsētā, jo dzimtajā pilsētā tavs sapnis izgaisa. Tā notika ar šīs lugas varoņiem Ivo un Anniku un arī ar daudziem cilvēkiem uz visas zemeslodes,” par savu darbu teic lugas autors Marjuss Ivaškevičs. Savukārt režisors Kirils Serebreņņikovs izrādei veltītajā preses konferencē pauda šādu redzējumu: “Esmu pārliecināts, ka seksuāls vai juteklisks ir tikai privāts pārdzīvojums, nekad ne publisks. (..) Bet teātris – tā ir atgriešanās pie mūsu personiskajiem noslēpumiem. Ne jau aktierspēles dēļ skudriņas pārskrien pār ādu, bet skatītāju pašu pieredzes dēļ. (..) Māksla 21. gadsimtā ir medijs, kurš reizēm rupji, bet reizēm uzmanīgi paņem mūs aiz rokas un ved uz konkrētu vietu mūsos. Uz prātu. Uz sirdi…”

 

Pārkāpta robeža?

Tomēr viedokļi par izrādi ir atšķirīgi – kā man pēc tās noskatīšanās sacīja kino dokumentāliste Dzintra Geka, ļoti daudzas sievietes domā par, kā teicis autors, “tuvām un tālām pilsētām”. Un īpaši Latvijā viņām pietrūkst vīrieša uzmanības, galantuma un, protams, arī fizisku attiecību un seksa. Tā ir viena no būtiskām izrādes līnijām. “Taču es labprāt izlasītu lugu, jo, manuprāt, režisors pirmajā cēlienā ar Sirenetas spīdzināšanu krietni pāršāvis pār strīpu. Serebreņņikovs tiešām ielūkojies zemapziņas aisberga dziļākajā un neredzamākajā daļā, smagi rakņājoties sievietes iekšējā pasaulē. Arī dokumentālistiem gribas iet arvien dziļāk, rakt pamatīgāk cilvēka dvēselē, bet arvien paturams prātā – kā vārdā? Kāds ir vēstījums?” viņa secina.

Arī juristei, Latvijas Universitātes profesorei Ilmai Čepānei vislielākie iebildumi ir tieši pret maniaka un upura saspēli pirmajā cēlienā: “Mani satrieca šokējoša sievietes cieņas pazemošana mazohistes tēlā, kuru tēlo Dita Lūriņa. Pirmajā cēlienā ārkārtīgi tieši parādīta spīdzināšana, ar kameras palīdzību notiekošais projicēts uz ekrāna visās niansēs. Vai uz skatuves tas rādāms tik naturāli? Manā uztverē ir pārkāpta robeža. Var jau būt, ko tādu varētu uzvest eksperimentālā teātrī, bet vai patiesi tas būtu jārāda uz Nacionālā teātra skatuves? No citadeles atbraucis režisors nu īsteno savas fantāzijas, kuras citur varbūt neizdotos uz skatuves uzlikt. Protams, izrādē ir arī labas lietas, kā, piemēram, scenogrāfija, bet kopumā uzvedums prieku nesagādā.”

Rakstniece un dramaturģe Māra Svīre, ejot uz izrādi, kuru iestudējis režisors Kirils Serebreņņikovs, vienmēr gatava pārsteigumam. Viņasprāt, izrāde tā arī vērtējama – kā pārsteigums –, tomēr radušās pārdomas: “Kāpēc teātros režisori vairāk aizraujas ar to, kas notiek zem jotas vietas, nekā ar sirdī? Publiskā līmenī, manuprāt, svarīgāka tomēr ir garīgā pasaule, ko arī pats režisors uzsver. Un vēl viens jautājums režisoram – kāpēc viņš nemaz nežēlo aktierus? Tas, kas notiek ar Ditu Lūriņu, ir “ārkārtīgi oriģināli”– viņu pārvērš par nāru un pēc tam atkal par sievieti. Taču šī procesa laikā aktrisei uzmauc galvā plastmasas maisiņu, aizlīmē muti ar sarkanu lenti – visa pirmā cēliena laikā viņa tikai kunkst. Aktrisi aplej ar kaut kādu baltu, biezu šķidrumu, ietīsta visu ķermeni polietilēnā… Šķita, nebūs, ko elpot, man pat bija bail par viņas dzīvību… Izrādē ir daudz kailuma. Vīrieši izģērbjas, piesedzas, aizsedzas… Taču to pašu prieka mājas efektu varētu panākt arī ar daudz minimālākiem paņēmieniem, vairāk uzticoties pieaugušu cilvēku iztēlei. Man bija žēl, ka Maijai Doveikai melnā, divdaļīgā peldkostīmā ar seju pret publiku tik ilgi un dikti vajadzēja jāteniski dīdīties uz lielas, melnas gumijas bumbas… Varbūt izrāde var tikt pat nominēta – tādi brīnumi arī dažkārt notiek – bet domāju, ka “Spēlmaņu nakts”balvu par šo uzvedumu režisors nedabūs.”

 

Pietrūkst ironiskas atsvešinātības

Protams, jēdziens “komēdija” nenozīmē, ka nepārtraukti jāķiķina. Taču ģenerālmēģinājumā, kuru man bija iespēja noskatīties, zālē tikpat kā neatskanēja smiekli. Kāpēc? Varbūt vaina, piemēram, tajā, ka bezgalgarajā Sirenetas spīdzināšanas ainā Ditas Lūriņas atveidotā upura acīs ir patiesas šausmas un tajās nav ne miņas vai mājiena, ka notiekošais starp maniaku un upuri ir tikai labprātīga spēle? Tādu iespaidu izrāde atstājusi arī uz profesoru Jāni Siliņu: “Tuvā pilsēta” ir ļoti skarba laikmetīgās mākslas skatuviskā izpausme. Ansamblis strādā ļoti atdevīgi, centies sintezēt lielākās cilvēka negācijas vienotā veselumā, taču iestudējumā diemžēl pietrūkst ironiski atsvešināta skata.”

Vai šāda stila un satura izrādēm, pat ja arī mākslinieciski augstvērtīgām, būtu vieta uz Nacionālā teātra Lielās zāles skatuves? Protams, nav runa, ka te būtu jāspēlē tikai “Zaļā zeme”. Taču skatītāja zemapziņā dziļi dziļi kaut kas tā kā strīķējas starp tādu izrāžu, kā šajā gadījumā “Tuvā pilsēta”, koptēlu un visu šī nama garu, te iedibināto auru un pat vēsturi.

 

Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis: pārliecinošs mākslas fakts.

“Uzvedums ir pārliecinošs mākslas fakts. Tāpat kā cīnāmies par laikmetīgās mākslas muzeju, tā arī šī izrāde ir šādas mākslas šķautne, atšķirīga no izrādēm kā “Pērs Gints”, “Skroderdienas” vai “Asins kāzas”. Izrāde ir citāds skats uz cilvēka esības problēmām, kas ļauj uz tām palūkoties savādāk un ar cieņu. Nevienu nesatrauc šāds cilvēka esības problēmu risinājums kino, un arī pasaules teātros tas nav nekas ārkārtējs. Bet dažādi izrādes vērtējumi ir tikai normāli. Tas ir teātra dzinulis.”

Pievienot komentāru

Komentāri (33)

  1. Tēma par Sekstūrismu varbūt arī ir aktuāla Latvijā, bet parādot tie tiešā veidā, spīdzinot aktierus, apspriežot sievietes klitoru, divu aktieru vīriešu skūpstīšanās uz skatuves , manuprāt ir liecina par režisora mākslinieciskās iztēles trūkumu, ja to nevar parādīt savādāk.

  2. viss ir vienkārši Atbildēt

    Ja režisors ir Nacionālajā teātrī vienmēr laipni gaidītais Serebreņņikovs,izrādes vajag boikotēt.Žēl,protams,aktieru,bet viņus jau ar varu neviens nespiež.Lai spēlē tukšai zālei

  3. Raksts ir īpatns ar to, ka domu paudēji ir ļauži virs 50 un 60+. Man trūkst, piemēram, LKA studentu viedokļa vai cilvēku ap 30 skatijuma.
    Cita lieta – vai visi atsauksmju rakstitāji redzēja izrādi un patiesi domāja tā, kā raksta tagad? Vai arī izlasīja rakstu un lēma komentēt, lai labi izskatītos.
    Vēl – tiem, kas uzskata, ko jārāda uz NT skatuves – vai ir konkrēti lugu nosaukumi? Ko vajag?

  4. laikam jau glupā publika pieprasa par sevi, par debilitāti.

  5. Tā viļņošanās jau ir nevis par izrādē skartajām problēmām, bet par to, kā tās tiek parādītas.

  6. Tur jau tā lieta, režisoriem iekšā ir tika viņu pašu perversijas nekā cita un skatītājiem liek to uztvert , kā mākslu. Man žēl aktieru, viņi kļūst līdzigi prostitūtām, pārdodas par nabaga grašiem, lai izvpidītu visas režisoru perversās fantāzijas. Pirms pāris gadiem domāju, pati Lūriņa pat nepieļāva iespēju piedalīties šādā izrādē, bet šobrīd viņa to dara, tas nozīmē, ka aktieri līdz ar režisoriem degradējas. JO šobrīd viss ir atļauts, cilvēks bez robežām. Arī skatītāji tiek pazemoti, ka iemīļotie aktieriem ir tādas pretīgas pazemojošas lomas.

  7. Šī luga ir mākslas fakts, tā izprovocē to, ar ko katrs piepildīts. Uz āru jau nāk tikai tas, kas ir iekšā 🙂

  8. Šī luga, Rubeņa kungs, nav (!) mākslas fakts, notiekošais uz skatuves jau robežojas ar tādu vardarbību, par kuru iestājas likumā noteiktā atbildība. Žēl aktierus, kuri kā vergi paļāvušies režisora perversām vēlmēm.
    Uz pirmizrādi ar vairākiem autobusiem bija atvesti maskavieši – šāda žanra piekritēji. Tie un t.s. mūsu “intelektuāļi” tad arī varēja būt apmierināti.

    • Daile ir nogremdēta, tagad iznīcināsim arī Drāmas teātri!!! Laba stratēģija!!! Žēl mūsu brīnišķīgos aktierus, ja jāspēlē šādās, pavisma seklās izrādēs… jebšu Rubenim tādas izrādes ir pa kaulam???? Vai kāds par to labi samaksā????

  9. Šī luga, Rubeņa kungs, nav mākslas fakts, notiekošais uz skatuves jau robežojas ar tādu vardarbību, par kuru iestājas likumā noteiktā atbildība. Žēl aktierus, kuri kā vergi paļāvušies režisora perversām vēlmēm.
    Uz pirmizrādi ar vairākiem autobusiem bija atvesti maskavieši – šāda žanra piekritēji. Tie un t.s. mūsu “intelektuāļi” tad arī varēja būt apmierināti.

  10. Manuprāt ,tas ir pazemojoši, ka mūsu skatītāji ir tik zemu novērtēti un sabiedrība tiek degradēta. Kas notiek ar mūsdienu inteliģenci, kas piekrīt visām izvirtībām mākslā un visu attaisno? Kailas sievietes, vīrieši uz skatuves jau ir norma, nevienu tas nepārsteidz. Tātad vajag iet tālāk, uztaisām izrādi ar porno noklausīšanos, “Pakļaušanās” jau šobrīd kritiķiem tas neliekas svarīgi, skatītāji arī lielākā daļa ir pieradusi, tad jāiet tālāk, dzimumakti uz skatuves iesākumā var starp vīrieti un sievieti, bet tas jau vairs nebūs pārsteigums. Ja izrādē “Pakļaušanās”tiek smalki viss izstāstīts par anālo seksu, kur ko iebāž, nolaiza, seksu mutītē, masturbācija, Dailes teātrī , sieviešu iemīļotam aktierim J.Žagaram uz skatuves jāskūpstās ar veci, tas ka to skatīties ir pretīgi, režisoriem un kritiķiem neliekas svarīgi. Nacionālajā teātrī “Pērā Gintā” mazgadīga meitene tiek saukta par prostitūtu, attēlota grupveida vīrieša izvarošana u.t.. savukārt “Tuvā pilsēta”iet tālāk, spīdzināšana uz lielā ekrāna.
    Nākamajā izrādē notiks reāls dzimumakts, varbūt pat geju dzimumakti un viņu problēmas dzimumdzīvē , vai piemēram lesbietes tiks rādītās reālā darbībā. Nav jau robežu, varbūt var uztaisīt izrādi, pievēršoties tādai problēmai kā pedofilija un parādīt tiešā veidā kā tas notiek, pastāstīt visu fizioloģiski detalizēti, izmantojot nelielu auguma aktierus parādīt pa taisno kā notiek pedofilija, sīki smalki izstāstīt un parādīt izvarošanu, spīdzināšanu u.t.t. Man rodas jautājums – kas ir teātris? Šobrīd inteliģence ir tā, kas visu šo attaisno mākslas vārdā un pasaka, ka nav robežu, ka viss ir pieļaujams, ka nepastāv morāle, labais un ļaunais, skaistais un neglītais, ētiskais un neētiskais.

  11. H.Verhoustinska vēlas pierādīt savu laikmetīgumu. Vēl jautājums, kāpēc no D.Rietumas iespaidiem nenopublicējāt citus tvītus (Un tomēr dominē sievietes – traģiskie monstri. Tuvā pilsēta @teatris jēga ietverta apt. citātā: “Viņš neieredz sievietes, bet ir īsts profesionālis.” Mulsina sievieti demonizējošā nots.)

  12. Visi deģerenēšanas elementi musu vide tiek ienesti apzinti un plānoti.
    Tas tiek uzbāzts no augsām.
    Tā ka nebrīnieties.
    Labā ziņa ir tā, ka tapat kā komunisma ideoloģijai, kuru ieviesa šie paši marksisti, vienkārsi ir japretojas.
    Jo zemāk mūs spiež jo augstāk ir jaceļas. Tad arī vīs labi.
    Nevajag nokārt degunu!!! 😉

  13. Jānis Bērziņš. Atbildēt

    Izcila izrāde, ar izcilu domu un izcilu aktierspēli. Beidzot kaut-kas patiesi laikmetīgs tika radīts arī Latvijā. Bija patiess prieks vērot aktierus, jaunos ampluā un neierastos tēlos ( veiksmīgi un pārliecinoši izejot ārpus savas komforta zonas). Es noticēju. Katarse garantēta vēl ilgi,liekot domās nepārtraukti atgriezties pie izrādes dažādām šķautnēm atkal un atkal.

  14. Jauki, ka ir vieta, kur režisors var pēc pilnas programmas paust savu attieksmi pret sievieti, kaifot par plikiem čaļu dibeniem, jo šeit to var iebarot kā augsto mākslu. Nebūs neviena, kurš beidzot pasaka, ka karalis ir kails. Brīžiem šķiet, ka aktieri un teātru vadības ir Stokholmas sindroma upuri.
    Nestāstiet, ka vardarbība jāapkaro ar vardarbību, kaut vai tikai to rādot. attopieties taču cilvēki!

    • To, ka karalis patiešām ir kails, pasaka šīs intevētās dāmas. T.s intelektuāļi slavē teātra vadību par uzdrošināšanos un konservatīvisma putekļu nokratīšanu. Interesanti, vai arī kādam kritiķim pietiks dūšas pateikt, ka izrāde ir perversa ņirgāšanās par sievietēm, aktieriem un Nacionālo teātri?
      Rubenis izliekas neredzam, ka viesrežisors bijušajā postkomunisma valstī realizē savus seksuālos murgus, kur aktieri tiek pārvērsti par viņa vergiem, kam jāizpilda viņa iegribas.
      Čaļiem nav tikai pliki dibeni, bet arī plika visa priekša pilnā godībā.
      To pašu prieka māju un tās pašas seksuālās fantāzijas taču varēja taču parādīt nedaudz aizlīvarotākā veidā.

  15. Jo pretīgāk, jo labāk. Beidzot pārstās bauri uz teātri iet un kultūru baudīt, jo tāda tur vairs sastopama nav. Krievu “izcilie” režisorēni tur savu spalvaino rociņu pielikuši, un ne tikai tur.

  16. ka kaut kas tads tiek uzvests uz NACIONALA teatra skatuves. Vai mums nepietiek ar vardarbibu istajaa dzivee? Nupat komentaros NRA par Lietuvaa nogalinato jauno sievieti viens tips ir uzrakstijis asins stindzinoshu “scenariju” kaa buutu sodams slepkava. Ir skaidrs, ka starp mums dzivo arii ir tadi latenti mezhoni. Esmu kategoriski pret vardarbibas naturalu vizualizaciju jebkura veidu makslaa! Ja nu tiesham vajag, tad vienmer ir iespejams to likt manit neuzbazigaa veidaa.

    • Latvijā ir viens no visaugstākajiem vardarbības līmeņiem ES un Baltijas valstīs. Policijas statistika liecinot, ka no vardarbības pie mums ir cietusi katra trešā sieviete.
      Noskatoties šo izrādi, nenobriedis vīrietis var pieņemt, ka sievietēm patīk vardarbība, kaut vārdos viņas saka, ka nepatīk Jāiebilst Rubenim, ka tā-ādu vardarbību kā Lūriņas spīdzināšanā – “pārvēršanā par nāru”- kino nav izdevies redzēt, varbūt kādā smagā pornofilmā tādas darbības notiek.

  17. Varbūt uzaicināt kādu skandināvu režisoru, tur jau sen viens otram mīž uz galvas. Labi samācījušies saturēt un īstā brīdī izlaist. Cita skola!

  18. Slimi un pretīgi.

  19. nesaprotu, kāpēc ejat uz tiem teātriem? Sevi parādīt, tēlot kulturālus? Bet tur jau sen nav kultūras.

  20. Rubeni, Jūsu mākslas efekts ir pārvērties par defektu. Nav vairs ne mazākās vēlēšanās iet uz tādām izrādēm.

  21. Rubeņa vadībā NT pārvēršas par balagānu… Nevienas izrādes bez plikiem dibeniem (tas laikam ir kā kvalitātes zīme uzvedumam?), vardarbības, utml. Pēdējais laiks kaut ko mainīt, lai nepaliktu tukšas zāles. Brīnos, ka aktieri reiz pa visām reizēm nenoprotestē šo sevis pazemošanu… Mākslas vārdā? No mākslas tur nav ne miņas, tikai eksperimenti.

  22. izcila izrade/ kas tiek liekuligai latviesu sabiedribai justies neerti – jo atmasko- vinu konformistu dabu- sava dzivee un darbos//// neuzdrosinoties PATIESI DZIVOT BAUDOT DZIVI///

    • Pats liekulis! Izrāde nepatīkama. Sekla. Stulba.

    • Izcila būtu tāda izrāde ,kas parādīto to ko pašlaik nedrīkst un neuzdrošinās rādīt – latviešu tautas likteņgaitām ,cīņu,uzvarām un zaudējumiem,sākot kaut vai ar 1905.g. un turpinājumā 1914 – 1920 .g. tad tālāk 1934- 1953.g. un tālāko gadu traģiskos notikumus ,kas katram latvietim atgādinātu ,ka vispirms viņam jābūt tautas sastāvdaļai ar kopīgu mērķi ne vis individuālam indivīdam ar kroplībām,garīgo tukšumu ,morālu pagrimumu,egoismu,cinismu ,alkatību,savstarpēju naidīgumu un individuālismu.

      • bet varbut paradit to atmodas mafiju – kuras del dazi kluva miljonar- citi brauc prom lai izdzivotu////varbut paradit latviesu kalpu dabu kalpojot asv – pasaules teroristam n1/ euro savienibai- – uznemot ekonomiskos turistus beglus //

    • Pilnībā piekrītu.

Draugiem Facebook Twitter Google+