Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
10. aprīlis, 2013
Drukāt

Vai IZM tiešām vispirms ierosina un tikai pēc tam sāk domāt?


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Kaut arī informatīvajā ziņojumā par iecerētajām izmaiņām augstākajā izglītībā, ko gada sākumā zināšanai pieņēma valdība, bija paredzēta arī augstskolu tipoloģija un klasifikācija, tikai tagad Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) sākts domāt, kāds gan augstskolu sadalei vairākās grupās būtu mērķis un jēga.


IZM valsts sekretāre Sanda Liepiņa pieļauj, ka no šīs ieceres IZM varētu arī atteikties kādu citu svarīgāku mērķu vārdā.

Par to, ka augstskolas būtu nepieciešams sadalīt, pirmais jau pirms dažiem gadiem ierunājās Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš. Viņš uzskata – tā kā katrai augstskolai ir savas funkcijas un no visām augstskolām nevar gaidīt viena līmeņa kvalitāti, arī finansējums tām būtu jāpiešķir katrai citādi. Atbalstu šādai idejai publiski paudusi arī Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerālsekretāre Līga Meņģelsone.

 

Vairāki 
klasifikācijas varianti

IZM gada sākumā ierosināja augstskolas sadalīt piecās grupās tā, lai valstī būtu viena Zinātnes (nacionālā) universitāte zinātnes attīstībai, viena Tehnoloģiju universitāte inovāciju attīstībai, viena Reģionālā universitāte ierobežota līmeņa konkurences uzturēšanai un augstākā līmeņa studiju pieejamībai Latgalē, kā arī akadēmijas (universitātes) izcilu profesionāļu sagatavošanai un reģionālās augstskolas un koledžas profesionālo kompetenču attīstībai un augstākās izglītības pieejamībai.

Kā viena no diskusiju tēmām augstskolu tipoloģija bija iekļauta arī piektdien Liepājā notikušās starptautiskās zinātniski praktiskās konferences “Kā nodrošināt globāli konkurētspējīgu augstāko izglītību Latvijas attīstības centros?” darba kārtībā, kur pilnvērtīga diskusija tieši par to, kā sadalīt augstskolas un kā tās finansēt atbilstoši šim sadalījumam, gan neattīstījās.

Taču deklarācijā, kas gana lielā vienprātībā pieņemta konferences noslēgumā, teikts, ka “skaidra un precīza augstākās izglītības institūciju tipoloģija vistiešākajā veidā ietekmē augstskolu un koledžu starptautisko konkurētspēju”, un atzīts, ka augstskolas būtu jāsadala universitātes tipa un ne-universitātes tipa augstskolās.

Pēdējās īstenotu tikai pirmā līmeņa augstākās izglītības un bakalaura studiju programmas.

Augstākās izglītības padomes (AIP) loceklis, Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors Andris Teikmanis sacīja, ka augstskolas būtu jāklasificē kaut vai tāpēc, lai nodalītu universitātes tipa augstskolas no ne-universitātes tipa augstskolām. Šobrīd Latvijas augstskolu nosaukumi ir pārāk dažādi – universitātes, akadēmijas, augstskolas, koledžas. Dažkārt latviskais nosaukums nesaskan ar to, kā šāda veida augstskolas mēdz dēvēt starptautiski. Tāpēc latviski, piemēram, ir Vidzemes augstskola, bet angliskajā nosaukumā ir arī vārds “universitāte”.

 

Bažījas par 
”milzīgu sadursmi”

AIP izstrādātajā Augstākās izglītības attīstības koncepcijā tipoloģija arī pieminēta kā viens no nozares attīstības variantiem. Tajā pieļauts, ka tiek veidota viena zinātnes universitāte vai arī vairākas nozaru grupu universitātes, saglabājot atsevišķas reģionālās un mākslas augstskolas.

Taču – ja kādām augstskolām atņemtu tiesības īstenot maģistra un doktora studiju programmas, vai tās piekristu? A. Teikmanis pauda cerību, ka augstākās izglītības institūcijām būtu iespējams koleģiāli vienoties, kuras “augstskolas kādas lomas spēlē”.

Toties M. Auziņš atzina, ka “nekad nebūs tāda situācija, ka visas augstskolas spēs par kaut ko vienoties”. Tāpēc lēmumi jāpieņem “likumdevējam un valdībai”. Viņš mudināja arī nebaidīties no iespējamiem studentu protestiem pret pārmaiņām augstākajā izglītībā – tādi esot visā Eiropā.

Liepājas Universitātes rektors Jānis Rimšāns pauda viedokli – tikai tāpēc, ka augstskolas atrodas reģionos, tās nevajadzētu ielikt kādā mazāk “vērtīgā” grupā. M. Auziņš toties uzsvēra, ka nebūtu jābaidās no vārda “reģionāls”, jo tas neko nepasakot par augstskolas kvalitāti. Piemēram, Igaunijas labākā augstskola – Tartu universitāte – nemaz neatrodas galvaspilsētā. J. Rimšāns toties atbildēja, ka Tartu universitāte attīstījusies 400 gadus. Viņaprāt, klasificējot augstskolas, jāņem vērā darba rezultāti, piemēram, pētniecībā, nevis atrašanās vieta. Tam, ka klasifikācijai jāizmanto “objektīvi vērtēšanas indikatori”, piekrīt arī M. Auziņš.

IZM noskaidroju, ka pagaidām klasifikācija tiek uzskatīta par tālākas nākotnes jautājumu, kas jāskatās kontekstā ar pārējo, piemēram, augstskolu finansēšanas modeli un studiju programmu konsolidāciju. Informatīvajā ziņojumā bija iekļauts viens no ministrijas piedāvātajiem AII tipoloģijas modeļiem.

S. Liepiņa arī teic, ka augstskolu klasifikācija bijis tikai viens no reformu variantiem: “Redzam, ka ir milzīga viedokļu sadursme, un iespējams, ka citu reformu vārdā no šī ceļa ir iespējams atteikties.”

Jāpiebilst, ka augstskolu pārstāvji publiski par klasifikāciju runā diezgan mierīgos toņos, taču acīmredzot IZM saņēmusi signālus – ja plāni pārvērstos darbos, pretestība būtu patiesi liela. IZM nonākuši augstskolu rakstiski viedokļi par iecerēto klasifikāciju. Piemēram, Rīgas Tehniskā universitāte jau paziņojusi, ka nevēlas būt tikai tehnoloģiju universitāte un tā vietā ierosina veidot zinātnes un inovāciju universitāti.

 

Uzziņa

Latvijā darbojas 33 augstskolas, no kurām 16 ir valsts dibinātas, bet 17 – privātas. Sešas valsts dibinātās augstskolas ieguvušas universitātes nosaukumu, kamēr privāto augstskolu vidū universitāšu nav. 10 augstskolas – gan valsts, gan privātās – nosauktas par akadēmijām. 15 augstākās izglītības iestāžu nosaukumā ir vārds “augstskola”, bet divu – institūts. Latvijā darbojas arī trīs ārvalstu augstskolu filiāles.

Tāpat Latvijā ir 17 valsts dibinātas un astoņas privātas koledžas, kur var iegūt pirmā līmeņa augstāko izglītību, kas ir mazāk akadēmiska nekā augstāka līmeņa augstskolās iegūstamā izglītība.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+