Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
11. jūlijs, 2012
Drukāt

Vai jāierobežo ubagošana?

Roberts Sprukulis Alūks­nē: “Rīgas domes lēmumu par ubagošanas ierobežošanu Rīgas vēsturiskajā centrā vērtēju pozitīvi. Tas ir pareizs lēmums, jo pašreiz galvaspilsētu pārplūdina cilvēki, kas ar izstieptu roku stāv visur, kur vien ej. Pilsētai tas godu nedara.

 

Arī ulmaņlaikos bija ubagi, taču viņus redzējām tikai pie baznīcām. Turklāt palicis iespaids, ka šie cilvēki patiešām bija grūtībās, bez iztikas līdzekļiem. Šodien vairākums, spriežot pēc izskata, ir dzērāji, kas vieglā veidā grib tikt pie nākamās pudeles.

Alūksnē atšķirībā no Rīgas nevienu īstu ubagu neesmu redzējis. Ir tā saucamie bomži, kas staigā pa pilsētu, vākdami tukšās pudeles, arī metāllūžņus. Viens tāds mani uzrunāja, solīdams, ka naudu nenodzers, tad viņam kādu santīmu arī iedevu.”

Dace Apse Jūrmalā: “Ubagošana – tas arī ir bizness un kāds uz tā rēķina iedzīvojas. Dzirdēts, ka cilvēkus saģērbjot vecās, noplukušās drēbēs, izkrāsojot seju, iezīmē rētas vai aizlīmē acis ar melnu plāksteri, lai tikai iežēlinātu garāmgājējus.

Reiz naudu prasīja pusaudzis puika. Griboties ēst. Piedāvāju bulciņu, bet viņš mani krievu valodā rupji pasūtīja uz vienu vietu. Mani Kanādas radi, iebraukuši Latvijā, allaž gribēja katram ubagotājam kaut ko iemest saujā. Atturēju, skaidrodama, ka tie nav īsti ubagi. Ja grib, darbu var atrast. Daudzi gados jauni cilvēki negrib strādāt. Vieglāk savākt no līdzcilvēkiem. Arī invalīdiem nevajadzētu stāvēt ar izstieptu roku. Viņiem jādzīvo pansionātos, sociālās aprūpes iestādēs, nevis jāubago.”

Rasma Karpova Rīgā: “Ubagošana Rīgas ielās noteikti ir jāierobežo. Īpaši atbalstu lēmumu, kas aizliegs iežēlināšanai izmantot dzīvniekus. Man pašai ir sunītis, tāpēc grūti noskatīties, kā svelmē vai salā, caurvējā uz betona grīdām blakus ubagiem stundām ilgi nīkst pat gluži mazi kucēni.

Protams, ir cilvēki, kuri ubago maizītei, bet vairākums ir profesionāļi. Ja arī kādam ko iedodu, tad vienīgi muzikantiem, citiem ne.”

Rita Kalniņa Rīgā: “Jau pēc sejas redzu, ka prasītājs ir dzērājs, tādam neko nedodu. Bet, ja tīri, kārtīgi ģērbies un ir sajūta, ka naudu nenodzers, iemetu trauciņā kādu santīmu.

Pirms daudziem gadiem Centrāltirgū sieviete lūdza palīdzēt viņas trim bērniem. Ar to plakātu viņu redzēju arī pēc divdesmit gadiem. Reiz tomēr uzprasīju, vai bērni pa šo laiku nav izauguši. Viņa sāka kliegt, lai netraucējot, lai ejot savu ceļu utt. Pēc tam šī sieviete pārcēlās ubagot pie viesnīcas “Rīga”, kur apgrozās daudz ārzemnieku. Bet nupat ieraudzīju Vecrīgā pie Līvu laukuma – koši ģērbusies, sirmu galvu, bet pie ieslēgta magnetofona dejo! Un garāmgājēji cits pēc cita steidzas iemest kastītē naudu! Vai viņa kādreiz strādājusi, vai ir kāds darba stāža gads? Šī kundze ir īsta afēriste, visu mūžu dzīvo uz citu rēķina.”

Milda Jelgavā: “Mūsu pilsētā uz ielām ubagotājus neesmu sastapusi. Vienīgi pie baznīcām, biežāk pie pareizticīgo baznīcas, tur redzu kādu tantiņu. Ja man prasa naudu, skatos uz ģīmjiem – ja nodzēries cilvēks, tādam naudu nedošu.”

Juris Čolna Talsos: “Mūsu pilsētā ubagu nav, tikai bomži jeb bezpajumtnieki. Viņiem tiek piedāvāta zupas virtuve, var saņemt bez maksas humānās palīdzības drēbes. Gada laikā divi trīs man ir prasījuši naudu it kā autobusam, lai nokļūtu mājās. Prasīja 50 santīmus, iedevu 20, jo šķita, ka mājas viņus maz interesē. Vienam spēcīgam, gados pajaunam vīrietim paziņa piedāvāja piecus latus, ja atnāks palīgā saskaldīt malku. Tas uzreiz pagriezās un prom bija.”

 

Uzziņa

* Rīgas domes deputāti atbalstīja grozījumus pašvaldības saistošajos noteikumos, kas aizliedz ubagošanu pilsētas vēsturiskajā centrā;

* cilvēkiem, kas nodarbojas ar ubagošanu, līdzi būs jāņem personu apliecinošie dokumenti;

* pieņemtie noteikumi vēl jāapstiprina Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā;

* tie stāties spēkā nākamajā dienā pēc publicēšanas “Latvijas Vēstnesī”.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+