Mobilā versija
+0.5°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
25. novembris, 2014
Drukāt

Vai joprojām piespiež mīlēt Raini? (2)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzijas direktora vietniece, latviešu valodas un literatūras skolotāja, kā arī Latviešu valodas un literatūras asociācijas vadītāja Anita Vanaga kopā ar 10. klases skolēniem, kuri izvēlējušies mācīties humanitārā un sociālā virziena klasē ar četrām literatūras stundām nedēļā.

Latviešu literatūras klasika skolās ir jāmāca, bet, kuriem autoriem pievērsties un cik lielā mērā, ir skolotāja ziņā.

2015. gadu, kurš jau drīz būs klāt, pavadīsim literatūras dižgaru Raiņa un Aspazijas zīmē, jo atzīmēsim viņu 150. dzimšanas dienu. Bet vai mūsdienu jaunieši sapratīs, ko pieminam un kāpēc pat UNESCO iekļāvis dzejnieku dzimšanas dienas savā kalendārā? Cik lielā mērā mūsdienu skolās māca par Raini un Aspaziju, kā arī citiem latviešu literatūras klasiķiem?

“Meklējiet atbildes izglītības standartā un mācību priekšmeta “Literatūra” paraugprogrammās!” man saka gan Valsts izglītības satura centra speciālisti, gan skolotāji. Pieminētais valdības apstiprinātais standarts un paraugprogrammas gan ir tikai ietvars, kurā katrs skolotājs tiesīgs ievietot savu, paša veidotu, mācību stundu.

Literatūra – 
kultūras mantojums

Viens no mācību priekšmeta “Literatūra” apguves mērķiem pamatskolā ir, lai bērns apzinātos literatūru arī kā kultūras mantojumu un saprastu, ka vārda māk­sla saistīta ar garīgo kultūru.

Pamatizglītības standarts nosaka, ka 4. – 9. klasē pat divas trešdaļas no literatūras stundu laika būtu jāvelta latviešu folklorai, mitoloģijai un literatūrai, taču skolotāja ziņā, cik lielā mērā katrā no šīm jomām iedziļināties. Standartā mācību priekšmeta obligātajās sastāvdaļās nav minēti konkrēti literārie darbi, kas bērniem būtu jāpārzina.

Bet literatūras apguves standarts vidusskolai paredz, ka latviešu literatūra jāmācās pasaules literatūras kontekstā, lai skolēni izprastu latviešu literatūras attīstības saikni ar pasaules literatūras likumsakarībām. Viena no pamatprasībām literatūras apguvei ir arī, lai skolēni apzinātos nozīmīgāko autoru devumu latviešu literatūrā. Autori gan standartā nav minēti. Tie rodami Valsts izglītības satura centra (VISC) paraugprogrammās, kur teikts arī, ka literatūras apguves mērķis ir sekmēt prasmi vērtēt latviešu un pasaules literatūras tendences, apzinoties literatūras nozīmi nacionālās un individuālās identitātes attīstībā, kā arī pilnveidot izpratni par literatūras virzieniem, veidiem, žanriem un prasmi analizēt literāro darbu mākslinieciskajā veselumā. Gan pamatskolai, gan arī vidusskolai VISC piedāvā pat divus literatūras mācību programmas paraugus. Skolotājiem nav jāseko paraugprogrammai, viņi var veidot savus, oriģinālos stundu plānus, taču ir jāievēro standartā noteiktās obligātās prasības. Programmas VISC uzdevumā izstrādā arī paši skolotāji. Piemēram, vienu no literatūras paraugprogrammām veidojusi Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzijas direktora vietniece, latviešu valodas un literatūras skolotāja, kā arī Latviešu valodas un literatūras asociācijas vadītāja Anita Vanaga un pedagoģijas doktore Beatrise Garjāne.

Paraugprogrammā pamatskolas klasēm minētas stundu tēmas un ieteicamie autori. Piemēram, 4. klasē, mācot par literārajām pasakām, var izmantot Kārļa ­Skalbes pasaku “Kaķīša dzirnavas”, bet, runājot par dzeju, – Jāņa Poruka un Rūdolfa Blaumaņa dzejoļus. 5. klasē, mācot par stāstiem kā visizplatītāko žanru Latvijas prozā, ieteikts izmantot tādas klasikas pērles, kā, piemēram, J. Poruka “Kauja pie Knipskas”, Annas Brigaderes “Anneles stāsti” un Sudrabu Edžus “Dullais Dauka”. Ar Reini Kaudzīti skolēni pirmo reizi sastopas 6. klasē, kad mācās par aforismiem. Šajā pašā klasē mācās par Raini – gan kā aforistu, gan dzejnieku. 7. klasē jau vairāk laika paredzēts veltīt tieši Raiņa dzejai un dramaturģijai, kā arī Aspazijas dzejai. Šajā pašā gadā skolēnus iepazīstina ar Eduarda Veidenbauma, Jura Alunāna, Andreja Pumpura, Ausekļa u. c. dzeju.

Jāpiebilst, ka literatūras stundu skaits pamatskolu klasēs ir ļoti atšķirīgs. 4. klasē šim mācību priekšmetam paredzētas vien 35 mācību stundas, bet pārējās pamatskolas klasēs – jau 70 mācību stundas. Vidusskolā literatūras stundu skaits atšķiras dažādu novirzienu klasēm. Piemēram, humanitārā un sociālā virziena klasēm ir četras literatūras stundas nedēļā, bet eksaktā virziena klasēm – vien divas.

Saikne starp pasaules 
un latviešu literatūru

Paraugprogrammas vidusskolas klasēm savukārt paredz, ka skolēniem jāsa­prot, kā pasaules literatūras klasika atspoguļojas latviešu literatūrā. 10. klasē, mācot par mītiem pasaules literatūrā, jo sevišķi sengrieķu mītiem, piemēram, jāmāca arī par mītu iezīmēm un simbolismu Kārļa Skalbes literārajās pasakās. Mītu kontekstā skolēniem jāanalizē arī Lāčplēsis gan Andreja Pumpura eposā, gan Māras Zālītes libretā rokoperai “Lāč­plēsis”. Mācoties par antīko traģēdiju, skolēniem jāmeklē tās iezīmes Rūdolfa Blaumaņa “Pazudušajā dēlā”, bet, izzinot renesansi literatūrā, tās ietekme jāsaskata arī Jāņa Ezeriņa novelēs. “Skolotājs gan var šo transformāciju nolemt parādīt arī caur Eiropas, ne latviešu literatūru. Jo mācību priekšmeta nosaukums ir “literatūra”, nevis “latviešu literatūra”.” Tomēr no sarunām ar kolēģiem A. Vanaga spriež, ka lielākā daļa skolotāju latviešu literatūrai savās stundās “pievēršas ļoti nopietni”.

Otrā programma 10. klasē toties literāros darbus ciešāk saista ar hronoloģiskiem pasaules vēstures posmiem un tikai vēlāk – 11. klasē – pievēršas dažādiem strāvojumiem literatūrā, bet 12. klases programma veidota, saistot cilvēku un literatūru. Piemēram, piektdaļa stundu jāvelta sadaļai “Cilvēka attieksmes maiņa pret tradicionālajām vērtībām”. Tajā ieteikts autors, bet darbi atstāti skolotāja izvēlei. Ceturtdaļu literatūras stundu laika 12. klasē gan paredzēts veltīt tieši latviešu literatūrai, taču tai, kas tapusi pēc Otrā pasaules kara.

Paraugprogrammas paģēr, ka literārie darbi jāuztver trijos aspektos – literatūra kā kultūras sastāvdaļa; literatūra kā vārda māksla, kurā jāspēj darbus analizēt; literatūra kā radošā darbība, kad skolēniem jāspēj reflektēt par tekstu, interpretēt to.

Protams, ne visas skolas un skolotāji izmanto VISC sastādītās paraugprogrammas. Pat tie pedagogi, kuri vadās pēc tām, mēdz tās izmantot tikai par pamatu. Ir skolotāji, kuri, novērtējot katras klases spējas un intereses, vienai paralēlklasei piedāvā lasīt vienu klasiķa darbu, bet citam citu. Ir skolotāji vai skolas, kas izstrādā savu autorprogrammu. Piemēram, Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā latviešu valodas un literatūras skolotāji pamatskolā gan izmanto pro­grammu, kas nāk līdzi mācību grāmatām, bet vidusskolas klasēm izstrādājuši savu. Līdz ar to arī mācību grāmatas vidusskolas klasēs izmanto mazāk, jo strādā ar paša daiļdarba tekstu. Baiba Zeiļaka, Rīgas Centra humanitārās vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, kā arī direktora vietniece mācību darbā 5. – 12. klasēm stāsta, ka pašu programma izstrādāta tāpēc, ka secināts – labāk iekļaut mazāk literāro darbu, bet mācīt tos pilnībā, nevis fragmentāri. Turklāt pēc šīs programmas daiļdarbus apgūst hronoloģiski, ņemot vērā to tapšanas laiku. No Raiņa te noteikti lasa “Jāzepu un viņa brāļus”, no dzejas skolotājs izvēlas krājumu “Gals un sākums” vai “Tālas noskaņas zilā vakarā”. No Aspazijas programmā iekļauta dzeja un “Sudraba šķidrauts”. Pārstāvēts Jānis Jaunsudrabiņš gan ar “Aiju”, gan “Vēja ziediem”. Skolēniem jālasa Rūdolfa Blaumaņa lugas un noveles. “Bija smagi izvēlēties, ko iekļaut programmā. Jo visu, ko vajadzētu, nav laika mācīt,” saka B. Zeiļaka.

Āgenskalna ģimnāzijā savukārt izmanto paraugprogrammu, bet skolotāji vienojas, ko noteikti mācīs un ko māca katrs pedagogs pēc izvēles. A. Vanaga atzīst, ka tā ir dilemma: vai apskatīt vairāk, bet virspusējāk vai iedziļināties, taču apgūt nelielu darbu apjomu.

Saskatīt 
mūsdienas klasikā

Kā ieinteresēt skolēnus par latviešu klasiķiem? Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un māk­slu fakultātes latviešu valodas un literatūras skolotāju apakšprogrammas vadītāja Ilze Stikāne stāsta, ka viena no metodēm ir klasiskās literatūras darbos aprak­stītās problēmas un vērtības sasaistīt ar mūsdienu aktualitātēm. “Ir jāakcentē tas, kas šajos darbos aktuāls joprojām,” uzsver I. Stikāne. “Piemēram, Poruka “Kaujā pie Knipskas” saskatāmas skolēnu attiecības, sociālā nevienlīdzība, kas taču redzama arī mūsdienu skolā un sabiedrībā.” Arī aptaujātie skolotāji atzīst, ka izmanto šo metodi. “Piemēram, “Jāzepā un viņa brāļos” redzamā atriebība un piedošana ir aktuāla joprojām. Brāļu dažādie raksturi – līdzīgas personības sastopamas arī mūsdienās,” teic B. Zeiļaka.

Bauskas Valsts ģimnāzijas latviešu un literatūras skolotāja, konkursa “Jaunais skolotājs” uzvarētāja Egita Atslēga piemetina: skolēniem patīk, piemēram, R. Blaumaņa darbi, jo tajos atspoguļotās personāžu jūtas labi saprotamas arī mūsdienās. Savukārt “Mērnieku laiki” garlaiko ar gana apjomīgajiem sadzīves un vēsturisko apstākļu aprakstiem, kas jauniešus nespēj aizraut.

I. Stikāne bilst, ka gadu gaitā mainījies arī viedoklis par to, kuri tad skolās ir obligāti mācāmie klasikas darbi: “Piemēram, Andreja Upīša “Zaļo zemi” un brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikus” vairs tik plaši nemāca. Tomēr pirms vairākiem gadiem viens bakalaura darbs tapa tieši par metodiku, kāda būtu izmantojama, mācot par “Zaļo zemi”. Darba autore praksē arī bija šo metodi pārbaudījusi.” E. Atslēga par “Mērnieku laikiem” izsakās skarbi: “Domāju, ka neviens vairs neriskē, pieprasot skolēniem to lasīt.” Protams, par darbu tomēr stundās jārunā kā par latviešu pirmo romānu. B. Zeiļaka gan saka: viņas skolēniem šis romāns jālasa, kaut, protams, ir skolēni, kuri neizlasa visas nodaļas. Kā vēl viens mūsdienu skolēniem sevišķi grūti uztverams autors tiek minēts tieši dižgars Rainis. “Viņa darbi ir ļoti nopietni un filozofiski. Iespējams, līdz līmenim, lai spētu saprast Raini, jaunieši izaug tikai pēc tam, kad vidusskola jau pabeigta,” tā E. Atslēga.

Lai nepietiktu 
ar trim novelēm

Skolotāji atzīst: katrai klasei iedoto zināšanu apjoms atšķiras, bet, kāds tas būs, atkarīgs no pašiem skolēniem. Mūsdienās viņi gan mēdz būt gana radoši, kad jāizdomā, kā niecīgu zināšanu daudzumu izmantot pēc iespējas plašāk. E. Atslēgai bijis skolēns, kas tik vien no latviešu klasikas bija lasījis kā trīs R. Blaumaņa noveles. Lai kāds bijis domrak­sta temats, viņš tajā meistarīgi pratis iepīt Edgara un Kristīnes attiecības. B. Zeiļaka spriež, ka uz viņas pārstāvēto skolu pārsvarā nāk skolēni, kuri jau zina, kādas būs prasības, un ir gatavi daudz lasīt. 10. klasē gan tāpat nākas pacīnīties, jo sevišķi ar tiem, kuri pamatskolu pabeiguši citur. Viņasprāt, svarīgi izdomāt tādus domrak­stu tematus, lai “nevar šļūkt ar trīs izlasītām novelēm caur visu vidusskolu”. Jo temats vispārīgāks, jo vieglāk izsprukt. E. Atslēga piekrīt: skolēni izlasīs daiļdarbu, ja zinās, ka, nepārzinot to, nenoliks ieskaiti vai neuzrak­stīs referātu.

Vēl viens veids, kā panākt lasīšanu, ir ļaut skolēnam pašam izvēlēties, kurus, piemēram, Raiņa darbus lasīt. B. Zeiļaka to sauc par “maigo piespiedu metodi”. Līdzīga pieredze ir A. Vanagai.

Āgenskalna Valsts ģimnāzijā ir arī skolas rīkoti eksāmeni katrā mācību gadā, un tajos bez zināšanām par latviešu literatūras klasiku neiztikt, tomēr A. Vanaga ir pārliecināta, ka ir iespējams skolēnus ieinteresēt par klasiķu darbiem, arī izskaidrojot to nozīmi.

Izpētot pēdējo gadu latviešu valodas un literatūras centralizētā eksāmena uzdevumus, gan var redzēt, ka tos varētu nokārtot arī tie, kuri tikpat kā neko nezina par latviešu klasiķiem. Pārspriedumu (domrakstu) temati ir tādi, ka tajos var izmantot jebkādus literatūras un kultūras faktus. Arī jautājumu daļā konkrētu uzdevumu par latviešu literatūras dižgariem nav. Pēdējā eksāmenā gan pieminēti R. Blaumaņa “Indrāni”, taču jāanalizē ne jau pati luga, bet gan teātra režisoru izteikumi par to, kā arī jāraksta eseja par otra nedzirdēšanas vīrusu. Tātad centralizēto eksāmenu veidojot, nav padomāts, kā ar tā saturu jauniešus motivēt pievērsties klasikai.

Vai skolās kā īpaši atzīmēs Raiņa un Aspazijas gadu, tā, iespējams, vairojot skolēnu interesi par literatūras dižgariem? A. Vanaga stāsta, ka Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociāciju tieši tas arī uztrauc, ka Kultūras ministrijas darba grupa, kas lemj, kādi pasākumi būs šajā gadā, ir domājusi par pieaugušajiem un filologiem, bet ne par jauniešiem. Tāpēc asociācija kopā ar Raiņa un Aspazijas muzeju pārstāvjiem spriež, “kā parādīt Raini un Aspaziju šai paaudzei”. Bet ģimnāzijā skolēniem noteikti tiks doti ar abiem dzejdariem saistīti radoši uzdevumi.

B. Zeiļaka teic, ka par nākamā gada norisēm skolā vēl nav daudz domāts, taču noteikti būs sadarbībā ar skolas bibliotēku rīkoti dzejniekiem veltīti pasākumi. Jau ierasts, ka ik gadu rudenī arī skolā ir savas dzejas dienas.

Ko un cik māca?

Lasot paraugprogrammu, var secināt, ka vairāk laika tieši latviešu literatūrai paredzēts veltīt 11. klasē, kad 61 procents stundu laika būtu jāvelta romantismam, bet 17 procenti reālismam latviešu literatūrā. Runājot par romantismu, jāapskata tādi latviešu literārās klasikas darbi, kā, piemēram, Aspazijas “Vaidelote” un dzejas krājums “Sarkanās puķes”, Raiņa dzejoļu krājums “Gals un sākums”, luga “Jāzeps un viņa brāļi”, Jāņa Poruka dzeja un garstāsts “Pērļu zvejnieks”. Bet kā reālisti minēti Rūdolfs Blaumanis un Andrejs Upīts. 12. klasē 17 procenti literatūras stundu jāvelta modernisma, romantisma un reālisma iezīmju saplūsmei latviešu literatūrā. Paraugprogrammā ieteikts analizēt Aleksandra Čaka, Edvarta Virzas un Jāņa Jaunsudrabiņa darbus. Četrus procentus literatūras stundu ierosināts veltīt dekadentiskajam simbolismam latviešu dzejā un tikpat – ekspresionismam latviešu literatūrā. Kā dekadendists minēts E. Virza, bet kā ekspresionists – Linards Laicens. Samērā daudz laika 12. klasē paredzēts atvēlēt jaunākajai latviešu literatūrai – sākot ar Vizmu Belševicu un beidzot ar Leldi Stumbri, bet piecus procentus stundu ieteikts veltīt visjaunākajai, tātad 21. gadsimta latviešu literatūrai. Pārsvarā Latvijas skolās tiekot izmantota šī paraugprogramma.

Aptauja

Vai lasāt latviešu klasiku?

Marta Balode, LU studente: “Vēl mācoties Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā, izlasīju visu, kas bija 12. klases literatūras programmā un pat nedaudz vairāk. Literatūras stundas mums pasniedza skolotāja Maija Šadīnova, kura mācēja ieinteresēt arī par latviešu klasiku. Arī brīvajā laikā labprāt palasu kādu latviešu klasisko lugu vai noveli, taču vēl labprātāk dzeju.”

Kristiāna Rode, Jēkabpils Valsts ģimnāzijas skolniece: “Manuprāt, pie latviešu literatūras klasikas var pieskaitīt Raiņa “Jāzepu un viņa brāļus”, “Zelta zirgu”, Blaumaņa “Indrānus”, Virzas “Straumēnus”, Brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikus”, kā arī Vācieti, Ziedoni, Čaku un citu izcilu latviešu rakstnieku, dzejnieku darbus. Šobrīd vairāk pievēršos klasikas lasīšanai, kas, visdrīzāk, ir tieši skolas literatūras stundu nopelns.”

Zane Skļamina, Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas skolniece: “Pateicoties savai literatūras skolotājai, ar latviešu literatūras klasiku esmu iepazinusies ļoti labi. Pat varētu teikt, ka tā man patīk labāk nekā modernā literatūra. Svarīgi, lai literatūras skolotājs prastu raisīt par to interesi, kaut vai paskaidrojot katra konkrētā darba nozīmi attiecīgajā laikā.”

Ieva Beatrise Vilkauša, Rīgas 45. vidusskolas skolniece: “Latviešu klasika visbiežāk tiek lasīta nevis intereses dēļ, bet gan tādēļ, ka obligāta. Tā tas ir vairumam skolēnu. Man personīgi, izlasot kādu latviešu klasikas darbu, rodas labāks priekšstats par tautas vēsturi vai literatūras īpatnībām. Taču šie darbi skolā netiek pasniegti tā, lai skolēns būtu ieinteresēts tos izlasīt, bet gan tiek uzspiesti, mudinot pretēju reakciju.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Ja literatūras mācīšanā par galveno tēmu kļūst “Cilvēka attieksmes maiņa pret tradicionālajām vērtībām”, mācot Blaumaņa “Indrānus”, esejā saskatīt liek vien ” otra nedzirdēšanas vīrusu”, tad tā ir literatūras profanācija. Ja grib atbaidīt jaunās paaudzes vēlmi iepazīt latviešu klasiku, tad Izglītības ministrijas izvēle bijusi pareiza.
    Mācīt darbu bez autora sasaistes ar viņa dzīvi, laikmetu un tā problēmām nav iespējams. Īpaši par klasiku atzīto literatūru. Ja pedagogs, neieslīgstot uzspiestajos “standartos”, vēlēsies, arī tur atradīs vispārcilvēcīgas vērtības, kas tuvas šodienas jaunatnei.

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+