Vai kultūras atdzimšana sabiedriskajā televīzijā? 0
Pēc ilgāka laika, kad kultūras atspoguļojums sabiedriskajā televīzijā pārsvarā aprobežojās ar mirklīgu pievēršanos atsevišķiem spilgtiem notikumiem, iztiekot bez regulārām ziņām, diskusijām un gandrīz ignorējot novadu kultūrprocesu, šovasar LTV veiktas būtiskas izmaiņas.
Kā jau iepriekš intervijā “LA” apliecināja Latvijas Televīzijas valdes priekšsēdētājs Ivars Belte (“LA” 2013. gada 30. jūlijā), kultūrai LTV piedāvājumā turpmāk būšot īpaša vieta un nozīme. Tiktāl varētu uzskatīt, ka pavasarī notikušajai kultūras ļaužu sašutuma vētrai, vēršoties pret raidījuma “100 g kultūras” raidlaika pārcelšanu, ir labvēlīgas sekas, kuras kultūras profesionāļi un baudītāji varēs izjust jau šoruden savos ekrānos. Jo tieši pēc nedēļas, 17. septembrī, jaunajā formātā pie skatītājiem ceļu sāks raidījums “100 g kultūras”, un jau kopš 2. septembra ik vakaru ir skatāmas Kultūras ziņas.
Jaunajā sezonā sabiedriskā televīzija ar mūsdienīgākām šķautnēm atgriezusies pie redakciju principa, kas pastāvēja jau 90. gadu sākumā. Par Kultūras raidījumu redakcijas vadītāju iecelta līdzšinējā raidījuma “100 g kultūras” producente Ieva Rozentāle. Mūs kā skatītājus, protams, vairāk interesē nevis televīzijas strukturālās izmaiņas, bet gan raidījumu klāsts un kvalitāte, īpašu uzmanību pievēršot novadu kultūras procesu atspoguļojumam.
Esence un misija
Kādas tad ir galvenās izmaiņas? Sākumā kā informatīvs un analītisks raidījums iecerētais “100 g kultūras” turpmāk no ziņām atteiksies vispār. Toties jau kopš 2. septembra skatītāji LTV1 piecas dienas nedēļā (no pirmdienas līdz piektdienai) 18.26 var vērot jaunu raidījumu “Kultūras ziņas”. Līdz ar “Kultūras ziņām” sevi pieteikuši jauni kultūras raidījumu vadītāji – ar TV šovu “Lai top!” Dziesmu svētku ietvarā skatītāju uzmanību iekarojusī Eva Ikstena-Strapcāne, kas veido sižetus raidījumam “Viss notiek” un jūlija vidū vadīja Dziesmu svētku dzīvo studiju, un pavisam jauna seja televīzijā, bet radio klausītājiem labi pazīstamais, dažādu programmu vadītājs Latvijas Radio 3 “Klasika” Edgars Raginskis.
“Kultūras ziņas” iecerētas ar individualizētāku stilistiku, lai žurnālisti vairāk nekā ikdienas ziņu raidījumā pievērstos dažādām detaļām. Līdz ar to ziņu klāsts un kultūras notikumu atspoguļojums iecerēts diezgan plašs.
Ieva Rozentāle gan šobrīd vēl nesola, ka par novadu notikumiem vēstīs katru dienu, jo LTV paralēli raida arī novadu ziņas. Kultūras norisēm novados pievērsīšoties ar gudru un saprātīgu atlasi, kas uzticēta kultūras ziņu atbildīgajai redaktorei, teātra kritiķei Henrietai Verhoustinskai. Finanšu trūkums nedrīkst būt iemesls tam, ka nepietiekami atspoguļo norises novados – pārliecināta Ieva Rozentāle. Turpmāk situācija šajā ziņā mainīšoties.
Viņnedēļ savās pirmajās piecās dienās “100 g kultūras ziņām” tas vēl kopumā nav izdevies. Vienā raidījumā parādot vidēji četrus, nedēļā kopumā tātad divdesmit ziņu sižetus, tikai viens (!) vēstīja par notikumiem novadā – festivālu “Telpa, Daugavpils” (2. IX). Vai patiesi nedēļas laikā nekas vairāk novados nav bijis uzmanības vērts? Un vai viss Rīgā notikušais un līdz šim kultūras raidījumos parādītais ir ar valstiskas nozīmes svaru? Šo piebildi attiecinu, piemēram, uz nedēļas izskaņas ziņās ietverto sižetu par indiešu mākslai veltītu koncertu Kongresu namā (6. IX).
Kopumā ar dažām iebildēm jaunā “Kultūras ziņu” raidījuma sākums liekas gana cerīgs.
Ziņu laiktelpai pietiekami ātri raidījuma veidotāji pievērsušies notikumiem Operā, uzklausot pretējus viedokļus. Taču, ja kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende kameras priekšā kā vienu saviem argumentiem Žagara neiekļaušanai valdē min viņa tradicionālo ilgo prombūtni iestudējot operas citu valstu teātros, tūlīt prasīties prasās pēc viņa paskaidrojuma.
Sabiedriskās televīzijas cienīgs ir stāsts par Operas fasādes tēlu simboliem un vairāki citi ‒ piemēram, par festivālu “Homo Novus”, izceļot režijas granda Kasteluči izrādi “Par Dieva dēla sejas koncepciju” (2. IX), laikmetīgās mākslas festivāla “Survival Kit” pieteikums (3. IX), sižets par Garīgās mūzikas festivālu un citi. Topa augšgalā es ierindotu apsveikumu Ilmāram Blumbergam viņa dzimšanas dienā (6. IX), dodot vārdu pašam māksliniekam un atgādinot par viņa personālizstādi “Arsenālā”.
Izšķiršanās par vienu vai otru ziņu sižetu, protams, ir saistīta ar izpratni par kultūras raidījumu esenci un misiju. “Ir specifiskas ziņas, kas vairāk saista nozares profesionāļus, kultūras cilvēkus, bet kurās nav ieinteresēta plaša sabiedrība, pat ne visi rīdzinieki, kur nu vēl novadnieki,” neslēpj Ieva Rozentāle, “bet jautājums: vai gribam atspoguļot kultūras procesu? Mana atbilde – jā, gribam. Un vienmēr par katru ziņu un tēmu ir izšķiršanās: orientējam to uz visplašāko auditoriju, kas uzrunā teju katru, vai tomēr uz speciālistu un īpaši ieinteresētu publiku?”
Ar ko piepildīs?
“100 g kultūras” ar 17. septembri sola iet dziļumā jaunākā formātā trīs reizes nedēļā – otrdienās, trešdienās un ceturtdienās. Otrdienās būs raidījums “100 g kultūras. Diskusija”, trešdienās “100 g kultūras. Personība” un ceturtdienās – “100 g kultūras. Nacionālie dārgumi”.
Diskusija ir jauns formāts, kas pašiem veidotājiem būs izaicinājums, jo iecerēts kā saruna par asākiem tematiem un problēmjautājumiem kultūrā, kas ir diezgan grūti risināmi.
Nevienam nav noslēpums, ka kultūra nav pārāk viegla vide smagu problēmu apspriešanai. Radoši cilvēki ir ļoti jūtīgi, Latvijā radošā vidē cits citu labi pazīst, un tāpēc nav brīnums, ka kritika, arīdzan presē, vienmēr ir maigāka nekā, piemēram, lielvalstīs.
Turklāt diskusijas ir gan saistošs, taču visai sarežģīts raidījumu formāts un turklāt visai izplatīts arī citās TV programmās. Tāpēc LTV trumpis šajā ziņā var būt vienīgi skaidra, asa un atklāta valoda. Diskusiju divatā, viens otru papildinot, vadīs jau zināmie moderatori Kristīne Želve un Dmitrijs Petrenko.
Trešdienās portreti balstīsies uz radošu personību intervijām, turklāt nevis studijās, bet, piemēram, mākslinieku darbnīcās. Tādējādi tiks bagātināts arī LTV arhīva krājums, dokumentējot mūsu laikabiedru darbības laukus un vidi. Portreti būs režisoru un redaktoru radīti stāsti bez raidījumu vadītājiem ēterā. Zināms, ka viens no pirmajiem portretraidījumiem veltīts māksliniekam Ilmāram Blumbergam.
“Nacionālos dārgumus” – visvairāk tradicionālo formātu saglabājušo raidījumu – ceturtdienās četras reizes mēnesī turpinās vadīt Kristīne Želve un Arno Jundze. Viņiem satura dziļumu nu nāksies panākt par desmit minūtēm īsākā laikā, jo līdzšinējo piecdesmit minūšu vietā, tāpat kā pārējiem “100 g kultūras” raidījumiem arī “Nacionālajiem dārgumiem”, turpmāk būs atvēlētas 39 minūtes. Pirmie nacionālie dārgumi būs veltīti mūsu aizsaulē aizgājušajam baletdejotājam Aleksejam Avečkinam un baletam. Cerams gan, ka raidījuma vadītāji līdzās aizraujošam vēstījumam par kultūras vērtībām turpmāk tajā ieviesīs vairāk analītiskuma, izmantojot šo vienreizējo iespēju arī jaunu aspektu atklāšanai kultūras fenomenu analīzē.
Strīdus ābols – raidlaiks
Labā ziņa, ka raidījums “100 g kultūras” pēc nesen piedzīvotās mētāšanas televīzijas programmā ar 17. septembri paliks skatītājiem ierastajā LTV-1 – 17.15 pirms ziņām ar pagarinātu raidlaiku.
Taču nevar nepamanīt, ka diskusiju tiešraidē (“Personība” un “Nacionālie dārgumi” ēterā parādās ierakstā) varēs noskatīties tikai tie strādājošie, kuri darbu beidz piecos pēcpusdienā un dzīvo piecpadsmit minūšu gājienā vai braucienā no darbavietas.
Ieva Rozentāle neslēpj, ka raidlaiks vienmēr bijis strīdus ābols, taču, viņasprāt, “100 g kultūras” labāk ir vienots raidlaiks nekā atrasties izmētātiem programmā, turklāt ar atkārtojumu 23.15.
Raidījumu ievietos arī virtuālajā vidē, kur to varēs redzēt arī septiņos un astoņos vakarā. Piektdienās ap vieniem dienā atkārtos visus trīs nedēļas “100 g kultūras” raidījumus.
“Kinotēka” – ar skatu uz Eiropu
Sestdienu vakari turpmāk kļūs par kultūras vakariem televīzijā, skatītājiem pārmaiņus baudot jau iecienīto “Teātri ZIP” ar Ojāra Rubeņa vadīto diskusiju un “Kinotēku”, kas gan jaunā veidolā, to tieši sasaistot ar vakara filmu, darbu sāks oktobrī.
Kultūras raidījumu klāstā būs arī zināmais un skatītāju iecienītais raidījums “Ielas garumā” ar tā iedibinātāju un vadītāju kopš pirmsākumiem Lilitu Eglīti, kas tāpat kā līdz šim dosies pie skatītājiem reizi divās nedēļās.
Vai viss minētais tiešām liecina par kultūras atdzimšanu sabiedriskajā televīzijā, kurā līdz šim par to tika vēstīts vien pavirši un garāmejot? Par to varēs spriest pēc laika. Taču, spriežot pēc atklātībā izskanējušā un jau pēc pirmajiem redzētajiem kultūras ziņu sižetiem, rodas arī dažas bažas.
Pirmkārt, par to, vai novadu kultūras process atkal netiek uzskatīts par tādu kā uzspiesto “piekabi” citiem, pārsvarā Rīgā notiekošajiem kultūras notikumiem. Uz šādu viedokli vedina vispirms jau raidlaika attiecība, kas ziņās veltīta Rīgas notikumiem un kas – novadu. Otrkārt, cik tālu LTV kultūras raidījumu redakcija grasās paplašināt kultūras jēdziena robežas, iekļaujot tajā popkultūru un izklaidi – laikā, kad nevaram uzskatīt, ka viss būtu kārtībā un pietiekami ar mūsu nacionālās identitātes pamatvērtību atspoguļošanu un analīzi.
Kultūras raidījumu kopapjoms LTV1 2013. gadā
| Stundu apjoms | Budžets (LTV, latos) | |
| Kultūra | 484 (7,5 %) | 547 508 |
| Mūzika | 101 (1,6 %) | 160 089 |
Viedoklis
Cik pilnvērtīgs šobrīd ir kultūras atspoguļojums sabiedriskajā televīzijā?
Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekle Aija Cālīte-Dulevska: “Ne visu iespējams nodrošināt ierobežoto laika un finanšu resursu dēļ, un līdz ar to uzmanība vairāk vai mazāk koncentrējas ap Rīgu, bet novados notiekošajam sabiedriskā televīzija pievēršas tikai īpašos gadījumos – koncertzāļu atklāšanā, zvaigžņu koncertos… Bet kopumā kultūras procesu atspoguļojuma laukos tomēr pietrūkst. Taču jāapzinās, ka valsts mēroga nozīme ir visai Latvijas kultūrai kā kopumam, nevis tikai atsevišķām tā daļām. Te ļoti lielas iespējas ir tieši reģionālajām televīzijām, jo tām ir sabiedriskais pasūtījums. Cilvēkiem, kas dzīvo un strādā novados, vislabāk redzama sarīkojuma vai kāda notikuma būtība un tas, kāpēc šis sarīkojums ir valsts nozīmes notikums. Ne vienmēr tam jābūt kaut kam dižam un ārkārtējam.
Man kā skatītājai ļoti patīk, ka televīzija rāda vecos arhīva raidījumus, kas ir lielisku autoru un pamatīgi nostrādāti, kā, piemēram, Mārītes Balodes raidījums par aktrisi Veltu Līni. Svētdienas priekšpusdienā šopavasar pilnīgi nejauši noskatījos tikpat kvalitatīvi veidotu raidījumu par Āriju Elksni. Tas viss ļoti labi parāda, ka kultūrai nav teritoriālā zonējuma – tā nedalās centra un nomaļu norisēs – un tāda nav arī laika ziņā.
Noskatoties pirmos piecus “Kultūras ziņu” raidījumus, pats pirmais iespaids – tās būtībā ir “Mākslas ziņas”, jo aptver lielākoties profesionālās mākslas notikumus Latvijā (faktiski Rīgā, dažos galvaspilsētas kvadrātkilometros) un citur pasaulē (šis ir patiešām vērtīgs pienesums). Ļoti lielā vērība un kārtējā pašmāju “seriāla” radīšana par un ap Latvijas Nacionālo operu, liekas, aizēnojusi visus pārējos procesus ne tikai kultūrā, bet pat mākslā. Kā pārpratumu uzskatu nejauši “ieklīdušās” ziņas par “stilīgākajām pasaules slavenībām”. Būtu labi, ja jaunajā raidījumā “Kultūras ziņas” tiktu likta lietā tā pati pieeja kas raidījumā “Četras istabas”, ļoti labi izmantojot reģionālo televīziju resursus. Tas ir pirmais sākumpunkts, lai ziņās parādītos kultūras procesu daudzveidība novados.”
Aptauja novados
Nepieciešama kultūras decentralizācija
Ko vajadzētu uzlabot novadu kultūras norišu atspoguļojumā sabiedriskajā televīzijā?
Guntis Skrimblis, Preiļu kultūras centra vadītājs: “Manā skatījumā novadu kultūras norises tiek atspoguļotas pārāk maz. Rīga ir lielā ūdensgalva, kas samilzusi, pārējais – tālie “lauki” – paliek nenovērtēti. Protams, nevaram tikai sēdēt un gaidīt, ka vienmēr mums piebrauks klāt, jābūt aktīvākiem pašiem. Realitātē procesus, kas notiek Preiļu pašvaldībā, tostarp arī kultūras notikumus, ataino tikai reģionālā televīzija, parasti – par maksu. Lielākais klupšanas akmens ir naudas jautājums – arī sabiedriskajā televīzija kādam par visu ir jāmaksā. Manuprāt, novadu kultūras norišu atspoguļojuma finansējuma jautājumā būtu jārod kompromiss arī valsts līmenī.”
Anita Eņģele, Tukuma mākslas galerijas “Durvis” vadītāja: “Kultūras raidījumu ir par maz, es noteikti labprāt uzzinātu vairāk par to, kas norisinās reģionos. Arī interese par to, kas notiek pie mums, no televīzijas puses nav jūtama, protams, aktīvi darbojas reģionālā televīzija. Ja Tukuma muzeja sabiedrisko attiecību speciālisti kaut ko afišē vairāk, tad cilvēki par to uzzina. Domāju, ka šajā procesā vienlīdz aktīvi vajadzētu iesaistīties abām pusēm – iestādēm un televīzijai.”
Staņislava Skudiķe, Rucavas kultūras nama direktore: “Vajadzētu vairāk kultūras raidījumu, interesanti būtu uzzināt par tuvākiem un tālākiem kaimiņiem. Pie mums taču notiek daudz un dažādu lietu – attīstāmies nepārtraukti: tikko bija Uguns nakts, nesen atklājām Etnogrāfisko māju “Zvanītāji”, Dunikas pagastā atjaunots tautas nams. Nevaram sūdzēties, regulāri mūsu notikumus atspoguļo “Aizputes TV” vai “TV Dzintare”. Arī Latvijas televīzijā laiku pa laikam parādās informācija par mums – kaut vai novadu ziņās.”
Oļegs Šapošņikovs, režisors, Daugavpils teātra mākslinieciskais vadītājs: “Vienīgais un galvenais trūkums ir kvantitāte, nevis kvalitāte. Ja paskatās, kāda ir proporcija, tad parasti viss ir par Rīgu, reti – par reģioniem, bet reģionos kopumā vienā dienā ir tikpat kultūras notikumu, cik galvaspilsētā. Acīmredzot, pie vainas ir kultūras raidījumu redaktoru gribas trūkums – mūs rāda izlases kārtā, taču arī pie mums tikpat bieži kā Rīgas teātros notiek pirmizrādes! Visas Latvijas interesēs būtu nepieciešami kultūrpolitikas vadlīnijas, kas panāktu kultūras decentralizāciju.”
