Kultūra
Kultūrpolitika

Vai latviešu lasītājs mīl savus rakstniekus?0

Induļa Martinsona ilustrācija

Pajautājot jebkurā bibliotēkā, ko lasītāji visvairāk pieprasa, pirmā atbilde būs – latviešu autoru darbus, ja lūgsiet precizēt – pārsvarā “Lata romānus” un sērijas “Latvija. XX gadsimts” grāmatas. Tomēr šķiet, ka objektīvie skaitļi šo apgalvojumu neapstiprina, vismaz autortiesību apvienības AKKA/LAA kārtējā, 42. ziņnesī iekļautajā rakstā par publisko patapinājumu bibliotēkās lasāms zīmīgs teikums: “Vairums lasītāju izvēlējušies ārvalstu autoru darbu tulkojumus, līdz ar to lielākā daļa summas dalāma tulkotājiem.” Tikai viena latviešu autora darbs pērn pārspējis visus tulkotos romānus, piebilst AKKA/LAA Publiskā patapinājuma nodaļas vadītāja Renāte Kārkliņa: “Saraksta absolūtais uzvarētājs ir Māras Zālītes romāns “Pieci pirksti” ar 1748 izsniegumiem.” Te gan uzreiz atruna: dati par 2015. gadā iznākušo grāmatu panākumiem bibliotēkās īsti būs zināmi tikai nākamgad.

Bruņojoties ar šo informāciju, kā arī ar AKKA/LAA datiem par visvairāk lasītajiem latviešu autoriem (diemžēl neizdevās saņemt informāciju par to, kā izskatās kopējais bibliotēkās visvairāk lasīto grāmatu TOP 20 un cik tajā ietilpst latviešu autoru darbu), nolēmu palūkoties uz pārējiem topiem, kurus apkopo lielākie grāmattirgotāji, un arī uz latviešu autoru darbu īpatsvaru izdoto grāmatu kopskaitā.

 

Latviešu grāmatu kļūst vairāk

Tas ir pirmais neapšaubāmais, ar skaitļiem pamatotais secinājums. Salīdzinot ar 2012. gadu, kad kopumā Latvijā iznākusi 681 grāmata, pērn izdoti 813 nosaukumi, no tiem 56,5% ir latviešu autoru daiļliteratūras darbi (sk. grafiku). Dati par 2015. gadu ir provizoriski, jo LNB turpina darbu pie statistikas datu apkopojuma par izdevējdarbību Latvijā.

Precīzu datu par to, cik tieši ir daiļliteratūras nosaukumu, cik – uzziņu, pašpalīdzības, tehniskās literatūras un cik – robežgadījumu, gan nav, tomēr, gluži empīriski pavērojot jaunumu stendus ikvienā grāmatveikalā, kļūst skaidrs: arī latviešu daiļliteratūras neapšaubāmi kļūst vairāk. Lielā mērā par to var pateikties faktam, ka līdztekus ilggadējam “Lauku Avīzes” izdevniecības organizētajam “Lata romāna” konkursam pēdējos gados sevi pārliecinoši pieteikušas izdevniecības “Zvaigzne ABC” iniciatīvas – sākotnēji konkurss par labāko bērnu/jauniešu grāmatu, bet pērn arī konkurss “Nacionālais bestsellers”. Latviešu oriģinālliteratūras plauktiņu jūtami papildinājušas arī Gundegas Repšes iniciētās sērijas “Latvija. XX gadsimts” grāmatas. Tas, ka pēdējos gados vairāk kļuvis arī izdevniecību, latviešu oriģinālliteratūras nosaukumu skaitu gan nevairo, jo tās lielākoties balstās citur pasaulē jau aprobētu darbu tulkojumos. Un tas noved pie nākamā jautājuma: ko tad īsti latvieši lasa?

Bibliotēkās pēc populārākajiem – rindas

Viens no interesantiem rādītājiem ir grāmatas, pēc kurām lasītāji bibliotēkās gatavi gaidīt rindā. Dažām bibliotēkām, piemēram, Rīgas Centrālajai bibliotēkai (RCB), šo rindu var aplūkot katrs interesents, citām dati ir mazāk publiski. Piemēram, Valmieras Integrētās bibliotēkas pieaugušo apkalpošanas nodaļas vadītāja Olga Kronberga stāsta, ka šajās dienās lielākās rindas bibliotēkā ir pēc Noras Ikstenas romāna “Mātes piens” (“Dienas Grāmata”), Valda Zatlera autobiogrāfijas “Kas es esmu” (“Jumava”) un Gotharda Ādolfa Cauča autobiogrāfijas “Viena latvieša stāsts mūža svētdienā” (“Lauku Avīze”), bet vienmēr aktuāli autori ir Māra Zālīte, Māris Bērziņš, Nora Ikstena, Daina Avotiņa, Otto Ozols, Inga Žolude, Laura Dreiže, Ilze Jansone, Linda Nemiera un Inguna Bauere.

Ā. Cauča grāmatu RCB rindā šobrīd gaida 37 cilvēki, Otto Ozola “Neērtās patiesības” – visās tās filiālēs kopā 60 lasītāji, apmēram tikpat daudzi gaida arī pēc Māra Bērziņa romāna “Svina garša”, bet vispopulārākais romāns šobrīd ir Noras Ikstenas “Mātes piens”, kuru RCB gribētu izlasīt vairāk nekā 200 cilvēki. Līdzīga aina ar, protams, mazākiem gaidītāju kopskaitļiem ir Kurzemē, kur virtuālais kopkatalogs apvieno Talsu, Ventspils, Kuldīgas, Saldus un Liepājas bibliotēku datus.

Protams, pieminot bibliotēkas, vienmēr svarīgs jautājums ir par to, kādas grāmatas un cik lielā skaitā tiek iepirktas. Piemēram, RCB komplektēšanas un apstrādes nodaļas vadītāja Ineta Kaļķe uzsver, ka bibliotēka iepērk visas latviešu valodā iznākošās grāmatas. Jautāta, kādēļ bibliotēkas jaunieguvumos biežāk redzami krievu, nevis latviešu nosaukumi, Ineta Kaļķe atbild, ka tam ir objektīvi iemesli, proti, krievu valodā grāmatu vienkārši iznāk vairāk: “Taču galvenais rādītājs ir nevis nosaukumu, bet gan eksemplāru skaits, un mēs iepērkam daudz vairāk latviešu valodā iznākošo grāmatu.” To apliecina arī fakti: 2015. gadā RCB iepirkusi 9302 daiļliteratūras grāmatas latviešu valodā par kopējo summu 82 163,84 eiro jeb 63,33% no kopējā eksemplāru skaita. Krievu grāmatas iepirktas 5225 eksemplāros par 33 129,02 eiro, bet angļu valodā tikai 160 grāmatas 1962,57 eiro vērtībā.

Topos – 
no pašpalīdzības grāmatām līdz romāniem

Trīs uzticamākie visvairāk pirkto grāmatu topi ir “Jāņa Rozes”, “Valtera un Rapas”, kā arī “Latvijas Grāmatas” grāmatveikalos tapušie. Protams, kā “Valters un Rapa”, tā arī “Jānis Roze” ne tikai pārdod, bet arī izdod grāmatas, tādēļ atsevišķu topa dalībnieku klātbūtne reizēm izraisa jautājumus – piemēram, kā “Valters un Rapa” 2015. gada visvairāk pirkto desmitniekā iekļuvusi tikai decembrī iznākusī “Ucipuci meklē mājas”, apsteidzot citu topu neapšaubāmus līderus? Tomēr ir iespējams, ka šāda nesakritība izskaidrojama, piemēram, ar īpašām akcijām, un jebkurā gadījumā citu apgādu izdevumi šajos trijos grāmatu namos ir gana plaši pārstāvēti, lai nodrošinātu puslīdz objektīvu ainu. Savukārt “Latvijas Grāmatas” tops ir specifisks tādēļ, ka tieši šeit vairāk nekā citos grāmatu namos iepērk bibliotēkas.

Savietojot trīs topus un no tiem izņemot uzziņu un tehnisko literatūru, kopaina šķiet visai līdzīga: pirmajā desmitniekā pārstāvēti visi lielākie Latvijas apgādi, un tikai trīs no visvairāk pirktajiem latviešu autoru darbiem ir tīra daiļliteratūra, pārējie – biogrāfiski vai autobiogrāfiski romāni, kultūrvēsturiski vai Latvijas dabai veltīti darbi, kā arī izdevumi, kas saistīti ar veselīgu dzīvesveidu, psiholoģisko pašpalīdzību, arī pavārgrāmatas. Tāpat uzkrītoši liels ir vīriešu rakstītās literatūras īpatsvars – vēsturiski dabiska tendence, kura neatkarības laikā bija jūtami pārtrūkusi, grāmatnīcu plauktus gandrīz pilnībā aizpildot rakstnieču sieviešu darbiem.

Grāmatas ar pievienoto vērtību

Šīs tendences apstiprina arī pieredze tajās divās Latvijas izdevniecībās, kas tika dibinātas tieši ar mērķi izdot latviešu autoru grāmatas, proti, “Lauku Avīzes” izdevniecība un apgāds “Mansards”. Laika gaitā gan abi apgādi veiksmīgi pievērsušies arī tulkotas literatūras izdošanai, tomēr prioritāte vienmēr bijusi oriģinālliteratūra. Tādēļ tieši šo izdevniecību pārstāvjiem lūdzu viedokli par to, vai latviešu autorus pērk un lasa – un, ja tā, tad tieši kāda veida grāmatas.

Apgāda “Mansards” galvenais redaktors Jānis Oga atgādināja, ka izdevniecība pirms 12 gadiem dzimusi ar Zigmunda Skujiņa “Rakstiem”. “Mansards” pastāvēšanas laikā apzināti kopis oriģinālliteratūras “vīrišķo” atzaru, kuru padomju laikos pārstāvēja ļoti iecienītie Zigmunda Skujiņa, Alberta Bela, Visvalža Lāma darbi. “Tāpēc jo lielāks prieks par Jāņa Joņeva un Māra Bērziņa panākumiem – viņa romāna “Svina garša” dramatizējums uz Nacionālā teātra lielās skatuves gadu pēc grāmatas iznākšanas šķiet kas nepieredzēts kopš Viļa Lāča “Zvejnieka dēla”,” komentē Jānis Oga.

“Lauku Avīzes” izdevniecības direktore Evija Veide savukārt norāda: vislielāko lasītāju atsaucību gūst darbi ar “pievienoto nacionālo vērtību”, proti, grāmatas, kurās autora vārda zīmols papildina Latvijas mazāk zināmajām vēstures lappusēm, kultūrai vai dabai veltītu saturu. “Tieši ar to skaidrojami Gunta Eniņa grāmatu panākumi – līdzsvars starp to, kas Latvijā ir īpašs, zināms un vēl iepazīstams. Savukārt otrs segments ir tepat blakus esošā, bet mazzināmā vēsture, kā to apliecina Gotharda Ādolfa Cauča, Alfrēda Bērziņa grāmatas, tagad arī Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes grāmata “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941–1944″. Grāmatas rezonanse liecina, cik daudz vēl mums pašiem jāuzzina par vēstures notikumiem Latvijā.”

Novērtē kvalitāti 
un daudzveidību

Jānis Oga uzskata, ka “Mansarda” autoru panākumi skaidrojami ar apgāda vēsturiski izvēlēto kursu – augstvērtīga literatūra, kuru mīl lasītāji un ar kuru daudzmaz ir apmierināta arī kritika. Tomēr viņš piebilst: “Manuprāt, nacionālā literatūra tik mazskaitlīgai nācijai kā latvieši ir pārāk šaura telpa, lai to dalītu darbos, kas rakstīti, kā reiz izteicās kāda literatūrkritiķe, “stadiona gaumei”, un elitārajā literatūrā. Ja kvalitatīvs un profesionāli uzrakstīts prozas darbs gūst atbalsi gan kritikā, gan lasītājos, acīmredzot autoram ir izdevies.”

Evija Veide, domājot par pērn veiksmīgākajām “Lauku Avīzes” izdevniecībā iznākušajām daiļliteratūras grāmatām, pirmkārt pievēršas Veras Volkēvičas romāna “Pļauka” panākumiem un jaunam attīstības lokam “Lata romānu” sērijā: “Bijām patīkami pārsteigti, ka lasītāji palika uzticīgi “Pļaukai” līdz pēdējai, ceturtajai grāmatai. Savukārt “Lata romāna” konkurss pērn apliecināja, ka veidojas gluži jauns spējīgu rakstītāju loks, kas nebaidās no tā saucamās vieglās literatūras, un ka, ienākot jaunajiem rakstītājiem, darbu kvalitāte nav pazeminājusies, tieši pretēji, ienākušas jaunas tēmas un idejas.”

Pašreiz vērojamo tendenci mīlēt latviešu autorus Evija Veide lielā mērā skaidro arī ar to, ka pasaulē šobrīd gaida nākamo “lielo lietu” – ko līdzīgu “Harijam Poteram”, “Da Vinči kodam”, “Krēslai” vai “Greja piecdesmit nokrāsām”: “Kamēr nav radusies kāda grāmata, kas pārņem visu pasauli kā ugunsgrēks, varam kvēli mīlēt savējos. Jo, kad nāk lielā pasaules grāmata, tā ļoti uzstājīgi pieprasa savu vietu gan izdevēju, gan lasītāju apziņā.”

Savukārt Jānis Oga piebilst, ka latviešus šobrīd mīl ne tikai pašu mājās: “Esam saņēmuši labas atsauksmes par Māras Zālītes “Piecu pirkstu” tulkojumu igauniski. Tikko Zviedrijā izdots Zigmunda Skujiņa romāna “Miesas krāsas domino” tulkojums. Ceram, ka jaunas durvis pavērs Jāņa Joņeva romāna “Jelgava 94″ tulkojums franciski. Latviešu literatūras tulkojumiem pasaulē diemžēl jāsaskaras ar tieši tiem pašiem nosacījumiem kā tulkojumiem Latvijā. Latvieši labprāt lasa tulkojumus no angļu, franču, itāļu, skandināvu valodām, varbūt vēl igauņu rakstnieku darbus, taču lietuviešu, poļu, čehu, slovāku, bulgāru rakstnieku darbus gan lasītāji, gan tā dēvētie intelektuāļi parasti ignorē.”

Saistītie raksti

LA.lv
LA
LA.LV
Kultūra
Atklās Gitas Sprinces gleznu izstādi
17 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Foto: Atvērta leģendārā kino operatora Valda Eglīša trešā grāmata par profesijas noslēpumiem
1 diena
LE
LETA
Kultūra
“Zelta globusu” nominantu vidū dominē “Marriage Story”
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

VS
Viesturs Sprūde
Latvijā
“Vienmēr esmu bijusi politiska”. Saruna ar Alīdi Ausmu Forstmani no Kanādas
Intervija 7 stundas
LE
LETA
Latvijā
Bordāns noliedz savu ietekmi uz ASV lēmumu vērst sankcijas pret Lembergu 1
5 stundas
LE
LETA/LA.LV
Sports
Latvijas florbolistes kapitulē titulētajai Zviedrijai, bet iemet goda vārtus
4 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Berlīne izsludina “klimata ārkārtas stāvokli”
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Burovs: Plāns pārņemt Rīgas ostu valsts pārziņā ir “tālu no saprāta robežām” 1
6 stundas