Kultūra
Kultūrpolitika

Vai Latvijai būs nākamie simts? Saruna ar komponistu Jēkabu Jančevski 16


Jēkabs Jančevskis
Jēkabs Jančevskis
Foto – Karīna Miezāja

Sestdien, 20. janvārī, Lielajā ģildē notiks “Latvijas Koncertu” organizētais Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts, kurā skanēs latviešu klasiķu – Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa, Jāņa Ivanova – simfoniskās partitūras, kā arī šī gada jubilāra Jura Karlsona skaņdarbs “Gliese 581”. Taču vakara lielākā intriga būs jaunā talanta, komponista, pianista, diriģenta JĒKABA JANČEVSKA jaundarba “Turbidus” pirmatskaņojums.

Jēkab, publikai jāpaskaidro, ka tulkojumā no latīņu valodas “turbidus” nozīmē “izmisums”.

J. Jančevskis: Mans skaņdarbs ir kā svaidīšanās turp un atpakaļ, kā nepabeigts jautājums, kuru pārtraucis jau nākamais… Darbs pilnībā atspoguļo manu kā latvieša personīgo skatījumu uz identitātes un piederības eksistenciālajiem jautājumiem, kurus pats sev uzdodu teju vai katrā otrajā skaņdarbā. Līdzīgi kā sēžot pie apaļas jubilejas galda un klusībā prātojot par to, kas izdarīts un kas vēl jāizdara, samilzušo jautājumu, neskaidrību un haosa ir vēl vairāk nekā citās reizēs. Vai Latvijai būs nākamie simts? Tieši tik vienkāršais un elementārais jautājums man nupat šķiet pietuvojies bīstamības slieksnim.

Kas jums, gadu par atjaunoto valsti jaunākam cilvēkam, nākotnes vīzijā šķiet tik bīstams?

Sausu skaitļu ainā lasāmais. Nevienam nav noslēpums, ka, pēc ANO statistikas datiem, pēdējo septiņpadsmit gadu laikā esam zaudējuši 20 procentus iedzīvotāju. Ja šī tendence turpināsies vēl pāris gadsimta ceturkšņus, aina nešķiet pārāk cerīga. Ļoti jau gribētos ticēt, ka es maldos, taču mana personīgā sajūta ir diezgan nelāga. Šis ir jau ceturtais skaņdarbs, kurā runāju it kā par vienu un to pašu. Esi izlauzies brīvībā, bet īsti nezini, kā to saturēt un nosargāt. Par to runāju savā skaņdarbā “Atsalums”, arī “Klusiņām jūra tek”, kur esmu tieši aprakstījis tos 300 tūkstošus, kuri aizbraukuši no mūsu valsts un diez vai atgriezīsies. Cik man stāstījuši vecvecāki un arī manas mammas paaudzes cilvēki, neviens jau neticēja, ka valsts varētu atgūt zaudēto brīvību. Kaut uz to pusi astoņdesmito gadu beigās viss it kā gāja, tomēr cilvēkos iekšēji valsts brīvība likās kā neiespējams absurds. Un nu šī brīvība šķiet kā pēkšņi no debesīm nokritusi dāvana. Bet milzu dāvanas radītā nespējā apvaldīt tās izraisītās emocijas rodas zināms haoss. Brīžiem rīkojamies aplami, spontāni izdarām muļķības, kuru sekas tagad jūtam. Esam nonākuši situācijā, kuras dēļ tik daudzi cilvēki pametuši savu dzimteni. Zaudējam to latviskumu, kuru atguvām. Esmu dzīvojis tikai vienas varas laikmetā, padomju laikus nekad savām acīm neesmu redzējis, bet no manas omes bagātīgiem nostāstiem radusies sajūta, ka padomju gados cilvēki sevī iekšēji glabāja lielāku mīlestību pret zaudēto valsti nekā tagad, kad tā atgūta. Mums tagad viss it kā ir. Varam teikt, ko vēlamies, darīt, ko gribam…

Braukt, kur vēla­mies…

Maksāt ar vienām naudiņām (pasmaida), kas ir ļoti ērti. Bet tik ļoti mazai cilvēces daļai kā mēs nonākt tādā brīvībā, kas paver vietu arī visiem neceļiem, ir liels risks. Mums tik ļoti patīk vainot tos Jēkaba ielā, jo mēs jau neko, vienkārši aizbraucam. Tas manī krāj izmisumu. No otras puses, par spīti mūsu mazskaitlīgumam mums ir fantastiski jaudīga kultūra, sasniegumi sportā. Brīžiem šķiet, tas ir pēdējais, kas palicis, jo materiālās lietās daudz ko esam zaudējuši.

Autora vēstījumu visgrūtāk saklausīt tieši instrumentālajā mūzikā.

Runāju vienīgi par savām emocijām skaņdarba tapšanas laikā, bet katrs klausītājs, protams, ir tiesīgs saklausīt ko citu. Mūzikas vēsturē ir piemēri ar komponistiem, kuri uzskatījuši, ka ar savu jaundarbu viņi varētu ko mainīt cilvēces domāšanā. Kad rakstīju “Atsalumu”, man arī bija naiva sajūta, ka, izdzirdot šo skaņdarbu, klausītāju varētu pārņemt spēcīga kopības un piederības sajūta savai zemei. Droši vien patiesībā mūzika diez vai spēj ko tik ļoti spilgti ietekmēt, bet, jā, man bijuši ārkārtīgi skaisti mirkļi, kad cilvēki pēc koncerta nākuši klāt emocionāli tik ļoti sakāpināti, teikuši paldies.

Ja nemaldos, šī nav pirmā reize, kad jūsu skaņdarbu atskaņo Liepājas simfoniskais orķestris.

Būs jau ceturtā. Pirms diviem gadiem Garīgās mūzikas festivālam rakstīju oratoriju jauktajam korim, stīgu orķestrim un perkusijām, ko arī pērn LSO atskaņoja Rēzeknē “Gorā”, aizpērn šis kolektīvs spēlēja manas “Trakās dienas”.

Skaņdarbu par mantrausību, kas cilvēkus pārņem pat Ziemas­svētkos.

Jā, bet jaundarbs pilnam simfoniskajam orķestrim laikam rīt skanēs pirmoreiz.

Kuru no pasaulē slaveniem komponistiem jūs vēlētos satikt un ko viņam pavaicāt?

Vēlētos parunāties ar Dmitriju Šostakoviču, traģisma pilnas, konvulsīvas un smagas mūzikas autoru. Kā viņam klājās, kādas bija attiecības ar varu? Būtu prieks parunāties ar Jāni Ivanovu, kurš varētu būt ja ne gluži Šostakoviča līdzinieks, tad stipri līdzīgā virzienā – gan muzikāli, gan brīžiem ideoloģiski – rakstošs latviešu autors. Man agrāk par viņu bija ļoti pastiprināta interese. Mēs ar mammu un māsu pat iekļuvām Ivanova mājās Latgalē, kur tagad dzīvo pavisam citi cilvēki. Nav nekādas norādes, ka tur būtu bijusi Jāņa Ivanova bērnības māja, vieta, kur viņš uzaudzis. Pat satikām ne pārāk attālu komponista radinieci, kurai tajā laikā bija jau ap simt gadiem. Un vēl mani ļoti interesē tāds komponists kā Ģērts Ligeti, ar kuru mani iepazīstināja komponists Jānis Petraškevičs, pie kura šobrīd Mūzikas akadēmijā maģistrantūrā studēju kompozīciju.

Vai klausīties sava darba lasījumu diriģenta Atvara Lakstīgalas interpretācijā rīt netraucēs tas, ka pats arī esat diriģents?

Mana nebūt ne lielā diriģenta pieredze palīdz saprast tehniskas lietas, kuras nav iespējams īstenot tā, kā savā prātā, ejot pa ielu, biju iztēlojies. Taču man patīk uzticēties cilvēkiem, manas mūzikas atskaņotājiem, kuri līdz šim bijuši ar divas vai pat trīs reizes lielāku pieredzi nekā es. Vai tas būtu Māris Sirmais, vai Normunds Šnē, vai arī Kaspars Ādamsons…

Kā aktrises Zanes Jančevskas dēls esat audzis teātra aizkulisēs, skolas gados spēlējis bērnu lomas Nacionālā teātra izrādēs “Rīga”, “Sīkstulis”, “Sapnis vasaras naktī”, “Pepija”, filmējies arī “Izpostītajā ligzdā”. Kā nācās, ka kļuvāt par komponistu?

Mūzikas skolā gāju no agriem gadiem. Komponists jau arī veido tēlus, skaņdarbā esi gan scenārija autors, gan režisors. Teātra vidi dievinu joprojām. Tā man vienmēr likusies kas aizraujošs un īpašs. Bijušas izrādes, kurās slimīgi neesmu vēlējies izkāpt no skatītāju krēsla. Valtera Sīļa iestudēto “Osedžas zemi” noskatījos divpadsmit vai trīspadsmit reizes, tik ļoti tā mani aizkustināja ar savu spēcīgo dramaturģiju.

Dažām teātra izrādēm ­esat rakstījis arī mūziku. Kas no tā pašam sagādājis vislielāko gandarījumu?

Austriešu režisors Folkers Šmits nez kur bija dzirdējis manu dziesmu Kārļa Tola monoizrādei “Nakts pēc kāzām” un vēlējās, lai tēmu turpinu arī viņa režisētajā izrādē “Klavigo” Nacionālajā teātrī. Bet tēmu dažādības pilnīguma un kontrastu bagātības ziņā lielāko gandarījumu sagādājusi mūzika izrādei “Lauva ziemā”, kur Elinoras lomā ir mana mamma Zane Jančevska, arī mūsu sadarbība tapa pēc viņas iniciatīvas. Mamma mani vienmēr ir iedvesmojusi darbam, atklājusi teātri, mūziku, aizvedusi uz mūzikas skolu. Ja viņa kādā brīdī nebūtu bijusi pat uzstājīga, ja manos slinkuma mirkļos nebūtu uzdevusi dažus eksistenciālus jautājums, iespējams, es nebūtu tas, kas tagad esmu. Cenšos apmeklēt visas viņas izrādes, viņa – manus pirmatskaņojumus.

Kura izrāde ar jūsu mammas līdzdalību jums šķiet visspilgtākā?

Jau minētā “Osedžas zeme”. Diemžēl tagad no repertuāra noņemta. Bet varēja vēl iet. Mani tā tik ārkārtīgi fascinē tādēļ, ka nepārtraukti balansē starp traģisko, skumjo un tajā pašā laikā smieklīgo un ironisko. Arī pats savā mūzikā visu laiku nodarbojos ar līdzsvara meklēšanu starp smieklīgo un traģisko uz gaumīgā robežas. Tas ārkārtīgi iedvesmo.

Vai arī dzīvē esat bijis situācijā uz traģiskā un komiskā robežas?

Ikdienā esmu aizmāršīgs. Man izdevies nobraukt vairāk nekā simt kilometru un attapties, ka esmu aizmirsis koncerttērpu, notis, gadījies attapties Rīgas centrā bez somas. Tas uztrauc. Tāpat kā mobilo tālruņu iezvanīšanās pirm­atskaņojuma laikā.

Bet kura no jūsu kompozīcijām visvairāk pie sirds bijusi mammai?

Oratorija “No letu zemes” ar aktrisi Zani Jančevsku teicējas lomā – stāsts par Lietuvas karali Mindaugu un viņa mīļoto Martu, kas, iespējams, nākusi no Latgales. Divu gadu laikā esam to atskaņojuši jau četras reizes. Paldies Valsts akadēmiskajam korim “Latvija”, kas man uzticējās, jo sākumā bija runa par desmit minūšu a cappella skaņdarbu, bet beigās tas izvērtās četrdesmit minūšu darbā korim ar orķestri, teicēju, svilpauniekiem, perkusijām.

Iepriekšējo Dziesmu svētku koru karā 2013. gadā viens no pašiem labākajiem Latvijas amatieru koriem “Sōla” izcīnīja pirmo vietu un kā izvēles dziesmu atskaņoja tieši jūsu rakstītu skaņdarbu šim korim. “Sōla” līdz šim saistījusies kā ar mākslinieciskā vadītāja Kaspara Ādamsona, tā arī ar diriģenta Jēkaba Jančevska vārdu. Kādēļ esat no “Sōlas” šķīries?

Jā, ar “Sōlu” saistās apaļi pieci gadi. Neaizmirstama pieredze. Bijām kā ģimene, un mana nebūšana korī pēc papīriem šo sajūtu nav mainījusi. Darba attiecības, tiesa, mani tagad saista vairs tikai ar vienu kori – “Anima”, tur strādāju nu jau trīs gadus kopā ar diriģentu Ivaru Krauzi un vokālo pedagoģi Lāsmu Gorsku, kuri, starp citu, ir arī Valsts akadēmiskā kora “Latvija” dziedātāji.

Pēc pieciem gadiem Dziesmu svētku tradīcijai apritēs 150 gadi. Kāpt virsdiriģenta tribīnē vai arī dzirdēt kādu savu dziesmu tūkstošbalsīgā kora sniegumā? Ja šādu izvēli jums piedāvātu, teiksim, piepeldējusi zelta zivtiņa…

Saistītie raksti

… koncerta mākslinieciskā vadītāja izskatā (pasmaida). Visticamāk, runa varētu būt tikai par otro variantu. Protams, es būtu ļoti pagodināts, ja dzirdētu skanam Mežaparka Lielajā estrādē savu dziesmu. Varbūt daudzi komponisti iebildīs, taču, manuprāt, viens no skaņraža sev izvirzāmiem mērķiem ir Dziesmu svētki. Lai kāda tava dziesma kaut vai vienu vienīgu reizi izskanētu Dziesmu svētkos. Komponists pats gan to nekad nevar paredzēt…

Galerijas nosaukums
LA.lv