Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
26. oktobris, 2012
Drukāt

Vai Latvijai nepieciešama nacionālā enciklopēdija?

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

“Latvijas Avīzes” aizsākto tēmu par to, kā Latvijai radīt savu nacionālo enciklopēdiju, noslēdzam ar apaļo galdu. Tajā piedalījās kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Ausma Cimdiņa, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Anita Rožkalne,

 

SIA “Tilde” portāla “Letonika.lv” vadītāja Anita Vasiļjeva, V. Belokoņa izdotās “Latvijas enciklopēdijas” redaktore Sigita Hirša, Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis, četru sējumu enciklopēdijas “Latvijas luterāņu baznīcas” autors Vitolds Mašnovskis, izdevēja, aģentūras “Due” valdes locekle Inta Bērente-Strenga.

 

 

– Vai nacionāla rakstura enciklopēdija – līdzīgi kā 20. gadsimta 20. gados bija Konversācijas vārdnīca – mums vispār nepieciešama un kāpēc?

Žaneta Jaunzeme-Grende: – Enciklopēdija – godīgs, atklāts stāsts pašiem par sevi – mums kā valstij ir vajadzīga, turklāt 2018. gads vairs nav aiz kalniem. Ja sāksim šodien, tad, jādomā, līdz 2018. gadam pabeigsim, jo enciklopēdija ir liels, sarežģīts darbs.

Ausma Cimdiņa: – Domāju, ka Latvijā visa apgaismotā sabiedrība dzīvo ar domu, ka enciklopēdija ir vajadzīga. Tā noteikti būtu laba dāvana Latvijai dzimšanas dienā. Pat ja mēs tiktu tikai līdz sējumam “L” un šķirklim “Latvija”, arī tas jau būtu diezgan labi. Jautājums ir par resursiem – gan finansiālajiem, gan intelektuālo spēku mobilizāciju, gan administratīvi ārkārtīgi darbietilpīgo procesu, lai to varētu sagatavot.

Anita Rožkalne: – Enciklopēdija ir nacionālās pašapziņas jautājums un vienlaikus vēstures brīža fiksēšana jebkurā nozarē, iespēja savākt materiālus, kas pēc pieciem, desmit un divdesmit gadiem būs kļuvuši citādi. Īpaši tas attiecas uz biogrāfijām, bet arī uz citām jomām.

Anita Vasiļjeva: – Es noteikti piekrītu, ka šāda enciklopēdija ir nepieciešama, taču jāapsver, ko mūsdienās saprotam ar konceptu “enciklopēdija”.

Skatoties uz pasauli, kas tik ļoti mainījusies, man negribētos, ka tas ir tikai krājums, kuru izdod un ieliek plauktā. Robežas starp medijiem un to patēriņa paradigmām izplūst, to parāda kaut vai “Vikipēdijas” piemērs.

Tā, protams, nav pēc akadēmiskiem principiem sastādīta enciklopēdija, taču skaidrs, ka mūsdienās ir cilvēki, kas vēlas līdzdarboties, un mums paralēli ir jāpiedāvā arī šāda iespēja.

Sigita Hirša: – Noteikti piekrītu, ka enciklopēdiju vajag tieši šā brīža fiksācijai. No otras puses, ļoti jādomā, gan kāda ir enciklopēdija, gan arī – kam tā vajadzīga. Jo Latvijas enciklopēdiju, kuru mēs izdevām, pārsvarā iegādājas pensijas vecuma cilvēki.

Vitolds Mašnovskis: – Pirmkārt jāzina, ko īsti gribam – vai tā būtu, piemēram, Latvijas kultūras mantojuma enciklopēdija – man tuvākā tēma? Vai arī šobrīd nepieciešama pilna apjoma Konversācijas vārdnīca? Jau ilgus gadus apgrozos akadēmiskajā vidē, un man ir pārliecība, ka patlaban to neesam spējīgi izdarīt. Trūkst finansējuma, komandas, sadarbības, vēlmes daudzus gadus ilgstoši veltīt vienam fundamentālam darbam.

Inta Bērente-Strenga: – Nacionāla enciklopēdija ir nacionālās pašapziņas jautājums. Kad tik ilgi esam savilkuši jostas, reāli jāsāk domāt par nacionālo pašlepnumu, jāmācās mīlēt šo valsti. Nacionālai enciklopēdijai vajadzīga darba grupa, punktuāls vadītājs, perfekta materiālu, foto apstrāde.

Digitālās tehnoloģijas ir labas, taču morāli ļoti ātri noveco – ik pēc diviem gadiem mainās pro
grammatūra, un viss jāpārglabā citā plauktiņā. Papīrs kļuvis par ekskluzīvu lietu, un šādam izdevumam vismaz paralēli jābūt, jo papīrs paliek paaudzēm un nenoveco.

– Pilnīgi skaidrs, ka enciklopēdijas sagatavošanai nepieciešams daudz laika, naudas un darba.

A. V.: – Tas galvenokārt ir ļoti cilvēkietilpīgs darbs, kas aptver milzīgu informācijas telpu. Strādājot terminoloģijas jomā, to redzam ļoti labi: ir nozares, kurās eksperti un entuziasti ļoti aktīvi piedāvā latviešu analogus angļu terminiem, un ir tādas, kur ekspertu intereses pietrūkst.

A. C.: – Man arī šķiet, ka intelektuālie resursi tikpat svarīgi kā administratīvie un finanšu resursi. Enciklopēdija ir ambivalents veidojums: tā gan apkopo, gan arī rada enciklopēdiskas zināšanas. Viena no vietām, kur pēc resursiem skatīties, ir valsts pētījumu programmā “Nacionālā identitāte” iesaistītie ļaudis un institūcijas, bet administratīvo resursu gan šobrīd neredzu.

Ž. J.-G.: – Saeimas Sabiedrības saliedētības komisija Kultūras ministrijai uzdeva līdz 1. februārim sagatavot priekšlikumus, kā varētu atvērt un paplašināt kultūras kanonu zinātnes, vēstures, vides un, iespējams, vēl kādās jomās. Mēs veidojam darba grupu, lai apzinātu resursus, un tas varētu būt kā dzinējspēks, kurā enciklopēdiju iekļautu kā nākamo darbakārtības jautājumu. Noteikti resurss ir visas augstskolas, tāpat Valsts kultūrkapitāla fonds – ja darbus sadalām pa sešiem gadiem, tad tā varētu būt viena no VKKF prioritāšu šķautnēm. Jāiekļauj mecenātisms un ziedojumprogrammas, visi iespējamie resursi.

Pēteris Apinis: – Ja varam sagatavot enciklopēdiju, neiesaistot valsti, viss kārtībā.

Ja iesaistīsim valsti, ar projektu ir beigas. Protams, var būt arī tāds formāts, ka VKKF iedod naudu vienam apgādam, un lai tad viņi taisa, kā prot. Pa šiem gadiem esmu izdevis gana daudz grāmatu, lai skaidri saprastu, ka projektā, kurā ir valsts nauda, noteikti nepiedalīšos.

V. M.: – Mana pārliecība – ikviena valsts komanda apaug ar liekēžiem. Turklāt jāņem vērā laika faktors: ja kādu darbu var izdarīt pusgada, gada laikā, viss kārtībā. Bet kurš būs tik traks kā mēs ar Intu, ka strādās trīs gadus pie viena izdevuma, un cik tad ilgi es vēl vācu, pētīju un apstrādāju materiālus? Kura izdevniecība saviem speciālistiem ļaus 15 gadus strādāt pie viena izdevuma?

I. B.-S.: – Mums ir kultūrpolitiski gudra, erudīta nācija – arhitekti, kultūrvēsturnieki, kas nespēj atrast izdevējus. Vitoldam palaimējās, citādi viņa bagātīgais materiāls vēl aizvien stāvētu neizdots. Enciklopēdijas darba grupā vajadzētu uzaicināt šādus entuziastus, par kuriem zināms, ka viņi strādās un noteiktu apjomu padarīs. Lai ir tā, ka ikviens strādā un saņem pēc padarītā darba. Lai nav liekēžu. Un vēl: ja enciklopēdijai ir, piemēram, desmit sējumi, tad tā jāsagatavo un jāizdod visa uzreiz. Jābūt stingrai sistēmai, šķirkļu metodoloģijai.

P. A.: – Vislabāk, ja šādu projektu taisītu “Tilde” vai “Latvijas Avīze”, proti, tam būtu galva ar skaidru domāšanu, kas prastu precīzi skaitīt naudu, lai iegūtu produktu, nevis atskaiti.

Es pazīstu tikai vienu cilvēku Latvijā, kuram ir metodoloģija un kurš šobrīd spētu būt par redaktoru nacionālai enciklopēdijai, bet zinu arī, ka viņš ir noguris un nevēlēsies tajā iesaistīties. Protams, var jau darīt arī tā, ka meklējam franšīzi, sadalām nacionālo enciklopēdiju pa tēmām, nozarēm un pēc vienotas metodoloģijas taisām tās atsevišķi. Sarežģītākais ir uzrakstīt spēles noteikumus, šķirkļu metodoloģiju, pēc tam tos var taisīt dažādas kompānijas. Un otrs variants: sanāk kopā četras piecas kompānijas, kuras mīl Latviju, un saka: mēs gribam uzdāvināt enciklopēdiju savai valstij.

– Visi, kas šeit piedalās, ir bijuši iesaistīti enciklopēdiska tipa izdevumu veidošanā. Kādas atziņas sniedz jūsu privātā pieredze?

S. H.: – Ja runājam par Latvijas enciklopēdiju, es vēlētos, lai valsts piedalās tās izveidē, lai ir valsts resursi, tad arī sabiedrības attieksme būs kā par mūsu visu kopēju projektu. Ja to finansē viens cilvēks, attieksme ir – viņš jau pats maksā un salicis tur, ko grib. Vai mēs gribam Latvijai uzdāvināt viena cilvēka enciklopēdiju?

Ž. J.-G.: – Ierosinu: apzinām resursus un sadarbojamies.

Mums reiz jābeidz gānīties par savu valsti. Kultūras ministrija gatava “pacelt” Kultūras kanonu, varam būt sabiedrotie Latvijas Universitātei, Belokoņam, citiem mecenātiem, lai, kopā nākot, veidotu šo projektu. Varam to saukt nevis par darba grupu, bet, piemēram, enciklopēdijas komiteju. Protams, ideāli, ja projektam būtu līderis ar saviem resursiem.

V. M.: – Mēs daudz ko neizdarām, aizbildinoties, ka nav naudas, taču ne vienmēr tā nepieciešama. Vairāk trūkst apziņas, ka darām kopēju darbu Latvijas labā. Vai vismaz gribam to darīt. Teiksim, man izveidojās ļoti laba sadarbība ar LU Akadēmisko bibliotēku. Priecājos, ka sastopu atsaucību arī vairākos Latvijas muzejos, taču, kad iestādes vadītājs, ambīciju vadīts vai atsaucoties uz augstākstāvošas iestādes instrukcijām, atļauj pieeju fondiem tikai pēc apmaksāta nopietna rēķina, kļūst skumji.

A. C.: – Es tomēr domāju, ka no valsts naudas atteikties nevajadzētu. Kā mēs pie tās varam tikt? Ir jāatrod lobijs, un es redzu divus lielus lobijus, Kultūras ministriju un Izglītības un zinātnes ministriju, kas nākamā vai aiznākamā gada budžetā iezīmētu līdzekļus, jo nauda ir labākais organizators.

A. V.: – Būtiski šādu enciklopēdiju izveidot, lai tā būtu pieejama par brīvu un būtu “atvērta”, īpaši digitālajā vidē. Otrs: enciklopēdija ir arī paštēla produkts, un ļoti jādomā, kas to lietos un kā lietos. Mūsdienās tehnoloģijas un lietotāju paradumi ir ļoti mainījušies. Tagad informāciju meklē citādi. Reti kurš ņems enciklopēdiju, šķirs sarakstu un lasīs. Nedrīkstam aizmirst latviešu valodu nepārzinošus lasītājus – tulkošanas tehnoloģijas strauji attīstās, tās var atvērt latvisko saturu pasaulei. Un trešais: īpaši vajadzētu domāt par skolēniem, jo viņi jāpieradina izmantot kvalitatīvus resursus.

Ž. J.-G.: – Man grūti pat iedomāties, kā šādu projektu iespējams īstenot bez Latvijas Nacionālās bibliotēkas, bez augstskolu resursa. Šķiet, visi piekrītam, ka vajadzīga enciklopēdija, tai savukārt vajadzīgs uz laika ass saplānots projekts, līderu grupa apjomā līdz septiņiem, augstākais, deviņiem cilvēkiem, kas apzina resursus. Es tomēr laikam esmu ideāliste, ticu, ka tikai šādā ceļā, sanākot kopā, varam to izdarīt.

 

Uzziņa

Norvēģu digitālo enciklopēdiju “Den store Norske leksikon” izdod nekomerciāla organizācija “Fritt Ord og Sparebankstiftelsen”, tā atrodama brīvpieejā interneta vietnē “snl.no”.

Franču enciklopēdiju apgāds “Larousse” izdod grāmatas papīra formātā, blīvplatēs, piedāvā enciklopēdiju “Larousse” “iPad” lietotājiem (6,99 eiro) un uztur interneta vietni “larousse.fr”, kas atrodas daļējā brīvpieejā.

“Enciklopaedia Britannica” ar tās apakšsadaļām “Britannica Kids” un “Meriam Webster” pilnīgi pārgājis uz digitālo formātu, atrodams vietnē “britannica.com”, un tā abonēšana maksā 79,95 eiro (aptuveni 55 latus) gadā.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+