Foto – Timurs Subhankulovs

Vai Latvijas valsts zina, ko tai vajag no vēsturniekiem?
 0

Oktobra beigās atklātībā nonāca fakts, ka, pēc Latvijas Zinātnes padomes aplēsēm, no 136 valstī zināmajām zinātniskajām institūcijām, pēc starptautiskajiem standartiem vērtējot, aptuveni divas trešdaļas varētu tikt novērtētas kā vājas. Tiesa, labu zinātnieku gan esot krietni vairāk.

Reklāma
Reklāma

 

VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Lasīt citas ziņas

LU Latvijas Vēstures institūts (LVI) noteikti nepieder pie vājākajiem vai nevajadzīgākajiem – ne kā institūcija, ne speciālistu ziņā. Tomēr jau par permanentu procesu kļuvusī cīņa par izdzīvošanu institūta ļaudīm neļauj un neļauj atbrīvoties no jautājuma: ”Vai esam valstij vispār vajadzīgi?” Tas miera nedod arī LVI direktoram, vēstures doktoram un Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklim Guntim Zemītim. Viņu iztaujāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde.

 

– Ar nosaukumu ”institūts” tagad sevi nekautrīgi mēdz apveltīt arī 
iestādes, kurām ar zinātni nav nekāda sakara. Bet kā klājas pie jums?

CITI ŠOBRĪD LASA

Guntis Zemītis: – Ir institūti, kurus valsts dibinājusi brīžos, kad apzinājusies nepieciešamību pēc padziļinātiem pētījumiem attiecīgajās sfērās. Latvijas Vēstures institūtu dibināja 1936. gadā, jo valsts saprata, ka vēstures pētījumi ir ļoti svarīgi identitātei. Arī padomju laikā to apzinājās, tikai tad vēsture bija pakārtota padomju vajadzībām. Bet apzinājās, turklāt ļoti. LVI ir gājis cauri laikiem, taču šobrīd esam tādā neskaidrā stāvoklī – esam saistīti ar LU, taču cik liela ir šī saite, tas ir diskutabls jautājums. Protams, mums ir kopīgi stratēģiski mērķi, kopīgas rūpes par vēstures uzturēšanu sabiedrībā. Tomēr faktiski institūts ir patstāvīga vienība, kas finansējumu no LU nesaņem. To gādājam, izcīnot grantus jeb zinātniski pētnieciskos projektus caur Latvijas Zinātnes padomi, tas ir, būtībā caur Izglītības un zinātnes ministriju.

– Pastāstiet sīkāk par jūsu finansējuma sistēmu!

– Šobrīd institūtā ir 44 zinātniskie darbinieki, plus vēl 12 apkalpojošie darbinieki. Strādājošo kopējais skaitlis, ja salīdzina ar padomju laiku, sarucis apmēram divarpus reižu. Saņemam tā saukto bāzes finansējumu, ko aprēķina pēc darbinieku un publikāciju skaita. Patiesībā tā ir vienīgā summa, ar kuru varam paši rīkoties, maksāt algas, komunālos maksājumus. Faktiski mums par bāzes finansējumu pienāktos izdot arī vēstures žurnālus, kam turklāt jāiznāk regulāri četrreiz gadā, ja vēlamies, lai tie būtu starptautiskās datu bāzēs. Bet tā summa ir tik niecīga… Brīnumainā kārtā akadēmiskos vēstures žurnālus tomēr esam noturējuši. Kultūrkapitāla fonds palīdzēja. Bet nākotnē skaidrs, ka tā vairs nevarēs.

Institūta darbiniekiem algas sanāk robežās no 80 līdz 130 latiem pirms nodokļu nomaksas. Pārējo iegūstam, konkursa kārtībā izcīnot grantus.

Tātad, Ministru kabinets izdala naudu zinātnei; Zinātnes padome izvērtē katras zinātnes nozares devumu un nosaka, cik procenti katrai pienākas; tiek izsludināts grantu konkurss; eksperti izvērtē pieteiktos grantus; uzvarētāji saņem naudu darbam. Otrs finansējuma avots ir Valsts pētījumu programma. Tur Ministru kabinets pieciem 2010. – 2013. gada prioritārajiem virzieniem izdala naudu. Virzieni ir ”Enerģija un vide”, ”Inovatīvie materiāli un tehnoloģijas”, ”Sabiedrības veselība”, ”Vietējo resursu ilgtspējīga izmantošana” un ”Nacionālā identitāte”, kurā ietilpstam arī mēs, humanitārās zinātnes. Arī te notiek konkurss, taču pro-gramma nav tik sadrumstalota kā granti. Ja domājam par Latvijas simt gadu jubileju, institūtam ir ļoti svarīgi iekļauties Valsts pētījumu programmā, ko agrāk sauca par ”Letoniku”, bet tagad par ”Nacionālo identitāti”. Patiesībā cilvēkiem, kas strādā institūtā, darbs nav drošs, jo visu laiku nākas piedalīties konkursos par grantiem bez cerībām, ka visi, kas pieteikušies, tos saņems.

Reklāma
Reklāma

– 80 latu alga izklausās diezgan traki, ja salīdzina ar kompetenci…

– Lielākajai daļai institūta darbinieku, kas ir zinātniskos amatos, ir doktora grāds. Noteiktas algas īstenībā viņiem nemaz nav. Ja rēķinās, ka darba nedēļa ir 40 stundu, tad cilvēks spējīgs iekļauties vidēji divos grantos. Ja viņš to var un vēl saņem bāzes finansējumu, tad kaut kāda alga sanāk, taču uzsveru, ka tā nav stabila.

Valsts pētījumu programma katru gadu tiek noteikta uz deviņiem mēnešiem, bet tas nozīmē, ka decembrī, janvārī, februārī, kamēr jaunās programmas tiek izvērtētas, pētniekiem šī nauda zūd un jādzīvo tikai no bāzes finansējuma.

Nav normāli, ja Valsts pētījumu programma beidzas decembrī un jāgaida līdz pavasarim, kad to atkal palaidīs uz deviņiem mēnešiem. Decembrī paliec uz saviem 100 latiem un gaidi. Mums tas ir dzīvības un nāves jautājums, jo no niecīgā bāzes finansējuma izdzīvot nevar. Tātad cilvēks ir atkarīgs no tā, vai grantu iegūst vai neiegūst. Bet, ja mums vēl uzspiež eksakto zinātņu vērtēšanas kritērijus, tad pārvarēt barjeras un iegūt grantus kļūst ārkārtīgi grūti. Spējīgākie diemžēl aiziet.

– Cik pie jums doktors ar kvalifikāciju un pieredzi labākajā gadījumā var saņemt?

– Strādājot vairākos projektos, tā ap 400 latu. Atgādinu, tikai tad, ja iegūts grants. Šobrīd esam tādā kā pārejas periodā, kad vieni Zinātnes padomes granti beigušies un esam pieteikuši septiņus jaunus pētniecības projektus. Šķiet, humanitārās nozares kopumā varētu izcīnīt kādus desmit grantus. Cik tiks vēsturei – tas ir liels jautājums. Tātad ārā palicēji pārtiks no bāzes finansējuma vai Valsts pētījumu programmas, kura, starp citu, beigsies nākamajā gadā.

– Un kas tad izšķirs grantu likteni?

– Cilvēki ar eksperta tiesībām, mūsu zinātnieki, ne ministrijas ierēdņi. Turklāt eksperti nekādā gadījumā nedrīkst būt interešu konfliktā.

Par kritērijiem, pēc kādiem ”mēra” mūsu zinātnes gala produktu, pētījumu iznākumu un lietderību, pastāv domstarpības. Eksaktajām zinātnēm vērtēšanas kritēriji ir vieni, humanitārajām – citi. Bet mēs vienmēr ciešam no tā, ka arī uz humanitārajām zinātnēm mēģina attiecināt eksakto zinātņu vērtēšanas kritērijus.

Skaidrs, atklājums fizikā nevar būt lokāls, par to jāzina visai pasaulei. Eksaktajām zinātnēm patiešām ir ļoti svarīgi, lai viņu publikācijas būtu starptautiskajās datu bāzēs, angļu valodā, pieejamas pasaules zinātnieku sabiedrībai. Bet vēsturei ir citi uzdevumi. Tur jau tā lieta! Mēs taču pētām un rak-stām latviešu lasītājam! Iznāk, ka raksts latviešu valodā ir nesvarīgs, ja tas nav starptautiskajās datu bāzēs. Protams, arī mēs gribam, lai LVI žurnāls būtu starptautiskajās datu bāzēs, taču ne tādējādi, ka mums pašiem jāpiedāvājas uz visām pusēm cerībā, ka kāds nopublicēs, bet tā, ka mēs izturam kritērijus un tiekam iekļauti.

Pēc gala produkta novērtējuma nāk finanšu sadalījums – cik dabas zinātnēm, cik dzīvības zinātnēm, cik humanitārajām. Atkarībā no atvēlētās summas varam pieteikt savus zinātniskos projektus. Un šie projekti vēl konkurē savā starpā. Un tad izvirzītie eksperti tos izvērtē. Bet šogad vēl ir starptautiskā ekspertīze, kas arī nosaka, kuri būs tie laimīgie, kas saņems grantus nākamos četrus gadus.

– Ko gan starptautiskā ekspertīze var spriest par Latvijas vēstures vajadzībām?

– Mēs neiebilstam pret ekspertīzi, taču baida tas, ka izvērtēšana vienmēr būs formāla, skatoties, cik ir starptautiski citējamo publikāciju, cik to ir datu bāzēs. Humanitārajām nozarēm vienmēr būs grūtāk izpildīt šos kritērijus, kaut arī mums ir tādas nozares, kā, piemēram, bioarheoloģija un akmens laikmeta pētniecība, kur skanējums ir globāls, starptautisks.

Kā teicis Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš: ja uz Ziemassvētku kaujām raugās globāli, tad tā bija viena neveiksmīga Krievijas armijas operācija, bet, ja skatāmies no latviešu tautas pozīcijām, tad to nozīme ir pavisam cita.

– Nevar taču pēc abstraktiem ārzemju kritērijiem vērtēt mūsu pētnieciskās vajadzības!

– Man šķiet, ka Latvijas valsts tā arī nav īsti sapratusi, ko tai vajag. Tas neattiecas tikai uz vēsturi. Zinātnes finansējums nīkuļo principā. Tā arī neesmu sapratis, kurā brīdī radās šī labas valsts pārvaldības kļūda, ka mums nav finansējuma zinātnei, aizsardzībai un citām lietām, kas ir ļoti svarīgas.

Pat Nacionālās attīstības plānā minēts, ka varbūt tikai kaut kad finansējums zinātnei varētu sasniegt 3% no kopprodukta. Būtībā tas nozīmē, ka mūsu atpalicība jau ir paredzēta, jo skaidrs, ka ziemeļvalstīs un Eiropā šie procenti ies uz priekšu un notiks attīstība. Bet mēs tos iezīmējam savos plānos tikai kā tālu nākotni!

Vēstures jautājumā savu misiju apzināmies un vēlamies, lai latviešu lasītājs saņem kvalitatīvu informāciju par to. Lai nebūtu tā, ka zinātnieki raksta savus darbus tikai starptautiskām datu bāzēm, bet latviešu lasītājs tikmēr tiek ”barots” ar krāsainiem žurnāliem. Jā, mēs gribam, lai par mums runā arī ārzemēs, taču šai proporcijai jābūt samērīgai.

– Kas ir jūsu konkurenti?

– Tikai augstskolu fakultātes – LU, Daugavpils Universitātē. Institūtam tomēr daudzās vēstures jomās pieder monopols. Piemēram, lielā mērā arheoloģijā. Bet, par konkurenci runājot, daudzos Latvijas vēstures pētniecības posmos būtībā ir tikai pa vienam pētniekam. Ja šis pētnieks par attiecīgo posmu neko neuzraksta, tad tas nemaz nav 
pārstāvēts. Ir ļoti bīstami, ja dažu vēstures periodu aprakstīšanā esam atkarīgi tikai no viena cilvēka spējām un viedokļa. Līdz ar to uzdrīkstēšos apgalvot, ka šobrīd Latvijā vēsturnieku ir par maz, jo iekšējai konkurencei ir jābūt. Visas reformas, kas mūsu valstī notikušas, līdz šim virzījušās samazināšanas virzienā, un man bail, ka tas turpināsies. Skaidrs, ja kāds šobrīd pateiks, ka Vēstures institūts strādā slikti, tad kaut kas ir jādara, lai tas strādātu labāk, bet no vēstures vai latviešu valodas pētīšanas mēs taču atteikties nevaram.

– Ja jātaisa vēstures enciklopēdija, kur atradīsim kvalificētu zinātnisku informāciju?

– Ja izvirzām tik ambiciozu mērķi kā Latvijas vēstures enciklopēdija no pirmsākumiem līdz mūsdienām, tad tas nav paveicams ar vienas institūcijas spēkiem. Tad jāapvieno visi Latvijas vēsturnieki. Tāpēc ļoti svarīgi, lai mums būtu nākamā Valsts pētījumu programma, kuras ietvaros dabūt finansējumu. Patlaban pētījumus par vēsturi, valodu, cilvēkdrošību ietver ”Nacionālā identitāte”. Bet šī programma nākamā gada novembrī beidzas. Līdz tam brīdim ir svarīgi definēt, kādu mēs šo nākamo pētījumu programmu gribam. Ja mēs to saņemam, tad varam tajā paredzēt arī enciklopēdiju un sākt vākt vēsturniekus.

Mūsu uzdevums ir pārliecināt valdību, lai šie prioritārie virzieni tiktu finansēti arī turpmāk. Lai tur būtu humanitārā joma un tās virsuzdevums saskanētu ar valsts mērķiem.

– Vai diskusijas par jauno programmu jau sākušās?

– Skaidrs, ka uz valsts pētījumu programmu skatās visi. Skaidrs, ka visi, kas palikuši ārpus pieciem prioritārajiem virzieniem, gribēs tur ielauzties, centīsies vairāk pārbīdīt akcentus uz sociālajām zinātnēm. Bet mums svarīgi nosargāt, lai saglabātos humanitārais virziens. Tāpēc uzdevumiem pro-grammā jābūt ļoti skaidri definētiem.

– Pašreizējā vara ir tik deideoloģizēta, ka tai bailes pat vārdu ”nacionāls” nosaukt. Bet jautājums ir – ar ko mēs sagaidīsim Latvijas 100. gadadienu? Vai zinām, ar ko varam lepoties? Iezīmēt nacionālās ideoloģijas jautājumus Nacionālās attīstības plānā nevienam pat prātā nav nācis…

– Runa ir par vēstures misiju.

Negribu izklausīties pēc ”raudātāja”, jo jāgrozās un nauda jānopelna pašam. Bet, kad lieta skar atbalstu vēsturei, tad Latvijā sarunas lielākoties sākas ar to, ka jāpierāda, ka vēsture vispār ir vajadzīga un ka vēsturnieki arī ir vajadzīgi.

Manuprāt, civilizētā sabiedrībā par to vairs jautājumus neuzdod, bet pie mums, šķiet, reizēm netiek tālāk par vajadzību, ko likt uz šķīvja. Tad iznāk, ka viss ir atkarīgs no manām runas un pārliecināšanas spējām. Bet pēc būtības tam tā nebūtu jānotiek!

– Mēs te par identitāti runājam, bet Saeimas deputāti balso, ka pasē tautības ierakstu nevajag…

– Brīžiem iedomājos, ka igauņu veiksmes stāsts varbūt arī ir tajā, ka viņi savu identitāti skaidri apzinās. Viņi zina, ka grib būt ziemeļvalsts un tajā virzienā iet. Mēs identitātē esam ļoti svārstīgi, jo vāji apzināmies savu vēsturi, meklējam kaut kādu savu īpašu lomu, kaut kādu ”tiltu starp Austrumiem un Rietumiem”. Runājot par nākamo Valsts pētījumu programmu, tās formulējums bez šaubām būs svarīgs. Pēc veiksmīgā iepriekšējā nosaukuma ”Letonika” tagadējais nosaukums ”Nacionālā identitāte” izrādījās humanitārajām zinātnēm neveiksmīgs, jo sociālās zinātnes to uzreiz izmantoja, lai paķertu savu daļu.

Viss aizvirzījās uz sociālās atmiņas pētījumiem. Protams, sociālā atmiņa ir svarīga tādos brīžos, kad oficiālā vēsture ir atšķirīga no tās, kas dzīvo tautas atmiņā. Sociālantropoloģijā ir uzskats, ka jebkura etnosa pamatā ir vērtības, kuras tas nodod tālāk ar rituāliem. Ir savi varoņi un simboli. Kādas vērtības – tādi varoņi.

Bet sociālā atmiņa vienmēr ir tendēta uz ”mazo cilvēku”, cietēju, kas cieš no citām varām. Vietas varoņiem tur vairs īsti nav. Jā, sociālās atmiņas pētījumiem jābūt, taču ne tādās proporcijās kā šobrīd. Tādēļ mums svarīgi, lai nākamā pētījumu programma tiešām būtu veltīta humanitārajām disciplīnām. Diezgan droši var sacīt, ka Vēstures institūts ir krustcelēs. Jaunos grantus varēs dabūt visai maz cilvēku, un tad ir jautājums, ko darīs pārējie. Aizies? Paliks? No tā atkarīgs arī institūcijas liktenis. Otra principiāla lieta: vai mums ir jābūt pētījumiem latviešu valodā, vai jāpaliek tikai šaurai grupai, kas raksta angļu valodā starptautiski citējamus rakstus?

 

Fakti

LU Latvijas Vēstures institūts

2012. gadā LU Latvijas Vēstures institūtā ir 56 darbinieki:

18 vadošie pētnieki,

15 pētnieki,

11 zinātniskie asistenti,

12 zinātniski tehniskie darbinieki.

Pētniekiem un vadošajiem pētniekiem ir doktora grāds.

LVI darbinieku algas no bāzes finansējuma ir 80 – 130 latu pirms nodokļu nomaksas.