Kultūra
Kultūrpolitika

Vai latvju zeme vaļā stāv… “Robežtelpas” braucienu pieredzes apkopojums 16

Vienpadsmit braucieni uz pierobežu
Valsts pierobežas pagastos kultūrtelpas saturs galvenokārt ir atkarīgs no pašvaldību rocības un pašu iedzīvotāju aktivitātes. Kādu atbildību prasām no valsts?

Pastiprināta interese par kultūras procesu novados visus šos gadus ir bijusi svarīga “Latvijas Avīzes” un tās kultūras pielikuma “Kultūrzīmes” identitātes daļa, jo tieši lauki ar daudziem tūkstošiem Dziesmu svētku procesā iesaistīto ir mūsu kultūras avots. Tieši no laukiem nāk daudzas jo daudzas izcilas Latvijas kultūras personības, kuru piemiņu kopj un uztur dzīvu novadu bibliotēkas un skolas, tā stiprinot arī jauno paaudzi.

Šā gada sākumā iesākām jaunu reportāžu sēriju “Robežtelpa”, kurā vēstījām par kultūrtelpu un kultūrvidi Latvijas robežpilsētās un ciemos. Cik pieejama Latvijas robežu novados ir profesionālā māk­sla, un ko cilvēki rada paši? Ko lasa, kādu televīziju skatās un kādas radiostacijas klausās? Nolēmām sākt ar robežnovadiem, jo Latvijā diemžēl katastrofāli trūkst padziļinātu, salīdzinošu pētījumu par kultūras patēriņu un kultūrtelpu dažādos reģionos. Toties var izjust Krievijas centienus izplatīt Latvijā savu informatīvo ietekmi. Tikpat interesanti šķita noskaidrot, kā latviskais sadzīvo ar cittautu, lietuviešu, igauņu, baltkrievu un krievu kultūru. Ko iegūstam, un ko varbūt zaudējam?

Vienpadsmit “Robežtelpas” ekspedīcijās izbraucām gandrīz visu Latvijas robežu. Kādi bija “Kultūrzīmju” spilgtākie iespaidi un secinājumi, viesojoties Latvijas robežnovados? Par to turpmāk šajā rakstā vēstīs reportāžu autores, “Kultūrzīmju” žurnālistes Vita Krauja un Linda Kusiņa, kuras kopā ar “LA” redakcijas prasmīgajiem šoferiem un talantīgo fotogrāfu Timuru Subhankulovu šogad mēroja simtiem kilometru pa Latvijas ceļiem.

Par spīti pasaules vējiem

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Autore: VITA KRAUJA

Citviet jūtamāk, citviet nemanāmāk, taču mediju un valsts varas nomalēm raidīto signālu atgriezeniskā saite atklājas negaidīta un griezīga kā paraupja virve plaukstā: tiekoties pagastos un ģimenēs, ne viens vien sāk ar atrunu – tikai nedomājiet, ka mēs te, pie robežas, esam tādi nomākti un depresīvi… Nākas jautāt pretim: bet kāpēc jūs domājat, ka esam atbraukuši ar šādu attieksmi? Protams, protams, jo tālāk no Rīgas, jo mazāk darba un mazāk cilvēku, taču tur dzīvojošie – daudzi, pateicoties dziļām saknēm vairākās paaudzēs, – ir gana stipri un dzīves ieinteresēti. Kā zināms, jēdziens “province” nav ģeogrāfisks, un Latvija šajā aspektā vispār ir par mazu.

Ne viens vien jautāja: kādēļ tur, Rīgā, uzskata, ka mēs esam Krievijas televīzijas ietekmēti? Kāpēc šķiet, ka tuvāk pie robežas dzīvojošajiem ir mazāka spēja spriest kritiski par kaimiņvalsts televīzijā redzamo? Kāpēc “centrā” liekas, ka tieši pie robežas dzīvojošie ir svešas ideoloģijas vieglāk ietekmējami? Varbūt, gluži otrādi, pie robežām ir kāda cita valsts vidienē mazāk pieejama priekšrocība – iespēja bagātināties ar turpat netālu Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā dzīvojošo cittautu kultūru, kas vairāk notiek ar kultūras namu kolektīvu sadraudzības koncertu un sarīkojumu starpniecību.

Jā, arī Latvijas pierobežā ir lielāki vai mazāki kultūras nami un klubi, lielākoties – gaiši izremontēti, to vadītāji cenšas piepildīt gaišos namus ar pievilcīgu saturu, būtu tik nācēji… Bet… kurā mirklī par daudz ieguldīts betonā un par maz cilvēkos? Radošā dzīve pie robežām pašu rokās. Ir cilvēki, kuri dzied korī, darbojas deju kopā, spēlē amatieru teātrī, bet ir tādi, kas neiet laukā no mājas.

Nekas jauns nav objektīvā netaisnība profesionālās mākslas pieejamībā. Nodokļus visi maksājam vienādi, bet – jo tālāk no Rīgas, jo pieejamību lielā mērā par valsts naudu uzturētajai profesionālajai mākslai sadārdzina kilometri, kas “maksā”, vienalga, brauc pagasta norīkotā autobusā vai lej benzīnu savā personīgajā mašīnā. Kā ieguvumu pierobežas pagastos vērtē koncertzāles – “Goru” Rēzeknē, “Lielo dzintaru” Liepājā, arī Cēsīs. Tās nestāv tukšas, kā dažs iepriekš baidījās. Lieliskas mūzikai, taču ne lielās formas teātru izrādēm. Taisnība Nacionālā teātra direktoram Ojāram Rubenim, kurš atkārto, ka vispār jau skatītājam jābrauc uz teātri un nevis teātrim pie skatītāja. Tie ir vārdi, kas atspoguļojas arī darbos. Īpaši nereklamēts, bet Latvijas Nacionālajam teātrim ir atbalsta fonds, ko veido ziedojumi. Tiem apmeklētājiem no Latvijas novadiem, kas uz teātri regulāri brauc jau gadiem, fonds atsevišķas reizes apmaksā arī autobusus. Nupat Dailes teātra zinību dienā, kur publiskā sarunā tikās četru Latvijas teātru direktori, no zāles atskanēja jautājums par dienas izrādēm, kas tālumniekiem no svara. Slavēja Valmieru, Liepājai ieteica pacensties.

Viens no novadu kultūras avotiem ir izcilie novadnieki, kuru vārdu dzīvu uztur bibliotēka, muzeji un entuziasti. Kā Jāņa Jaunsudrabiņa – viņam nākamgad apritēs 140 gadi – muzeja “Riekstiņi” vadītāja Ilze Līduma, kā igauņu rakstnieka, mitologa un tulkotāja Reiņa Sepa dzimto māju “Eglīšu” atjaunotājs un iedzīvinātājs, turpat kaimiņos mītošais Mairis Čukurs un citi. Viņi uztur apkārtnes radošo garu.

Pierobežā, tāpat kā citur laukos, lielā bagātība ir skaistā apkārtnes daba, ko ne velti iemīļojuši arī Latvijas kinorežisori. Tā nupat Zilupes novada Pasienes pagastā Viesturs Kairišs bija atradis Sibīrijas vidi savai filmai “Melānijas hronika”, kuras filmēšanas vieta tagad kļuvusi par ekskursantu iecienītu vidi; kā savulaik Vissvētās Trīsvienības baznīcas priestera Aivara kazas tika pie kinoaktrišu pieredzes – tieši tās Ivars Zviedris uzņēma savā filmā “Valkātājs”. Lai nebūtu kā dziesmā, ka “latvju zeme vaļā stāv”, paldies Dievam, vēl ir cilvēki, kurus pierobežu teritorijās tur saknes, mājas un – arī nākotnes izjūta. Valstij jāpalīdz tai neizzust.

Skolas+ceļi=cilvēki

Autore: LINDA KUSIŅA

Lorem ipsum
FOTO: Leta

“Kultūrzīmju” pierobežas reportāžas no paša sākuma uztvēru kā brīnišķīgu iespēju atgādināt, ka Latvija nebeidzas pie Juglas un Salaspils. Taču cilvēki, kurus šajos braucienos satiku, lika uz šo jautājumu paskatīties vēl no cita skatpunkta. Proti, no Rīgas raugoties, esam pieraduši uzskatīt, ka Aknīstē, Indrā, Liepnā, Pededzē, Piedrujā, Ritē, Robežniekos, Silenē, Svitenē Latvija beidzas, taču taisnība ir tiem, kuri saka: šeit Latvija sākas. Jo daudz lielāka uzņēmība vajadzīga, lai veidotu kvalitatīvu dzīvi vietā, kuru valsts politika lēnām padara par nenozīmīgu nomali, provinci šā vārda sliktākajā nozīmē.

Un, kaut gan es personīgi neesmu kvēla Kārļa Ulmaņa atbalstītāja, nākas secināt – viņš kā valstsvīrs ir bijis daudz tālredzīgāks par mūsu neatkarības laiku Saeimu deputātiem. Ulmaņa laikā celtās skolas vēl joprojām stalti slejas pierobežas pagastos, atgādinot: mums vajadzīgi bērni, tautas ataudze, mums vajadzīgi cilvēki visā Latvijā, ne tikai lielajās pilsētās un ap tām. Diemžēl daudzviet no skolas palikusi vairs tikai čaula. Uzreiz var atšķirt pierobežas pagastus, kuros saglabājušās skolas, – lai cik mazs būtu pagastiņš, dzīve kūsā, un daudzviet jaunieši paši labprāt un aktīvi darbojas. Pagastos, kur valsts vietējo skolu slēgusi, dzīvīguma ir daudz mazāk, un izjūta – nogaidoši skumīga.

Protams, dažviet pašvaldībai vai vietējiem aktīvistiem izdevies atrast labu izmantojumu skolas ēkām – tā Gārsenes pilī iekārtota bibliotēka. Svitenes bijušajā skolas ēkā darbojas mākslas skola. Piedrujas skolā, kas renovēta, arī iekārtota bibliotēka, uz to pārceltas pagasta pārvaldes iestādes, citviet bijušajās skolu ēkās izveidoti nelieli muzeji. Taču, ja skolas nav, daudz lielāka iespēja, ka gan bērni, gan pedagogi un citi skolas darbinieki no dzimtās puses aizbrauks uz neatgriešanos un labi vēl – ja uz tuvāko pilsētu vai Rīgu…

Priecē gadījumi, kad ļaudis ar sirdi atgriežas dzimtajā pusē, piedāvājot ko kvalitatīvi jaunu. Spilgtākā pieredze “Robežtelpas” braucienos noteikti ir mūzikas festivāls “Sansusī”, kuru nu jau trīs gadus vecajā Susējas pagastmājā rīko Latvijas Nacionālās operas solists Armands Siliņš, savukārt novada pārvalde palīdz ar apsaimniekošanu, par to saņemot īpašas biļešu cenas vietējiem iedzīvotājiem.

Atgriešanās uz pastāvīgu dzīvi prasa svarīgu infrastruktūras elementu – ceļu. Pagastos, uz kuriem vedošos ceļus klāj labs segums, dzīve ir aktīvāka, cilvēkiem ir labākas iespējas saglabāt ierasto dzīvesvietu, pat strādājot tuvākajā pilsētā. Arī kultūras pieejamībai labs ceļš ir nepārvērtējams – daudzviet pierobežā dzirdējām bēdu stāstus par to, ka pavasarī un rudenī, arī slapjākā ziemā no galvaspilsētas uzaicināti profesionālās mākslas pārstāvji vai pārnovadu amatierkolektīvi gluži vienkārši netiek līdz pagasta centram, jo šoferi atsakās lauzt autobusus… Pat, piemēram, uz Rundāles pagastu, kur slejas lepnākā Latvijas pils, vedošā ceļa kvalitāte ir apšaubāma, un, lai cik kvalitatīvu citādi novada galva censtos izveidot dzīves vidi gan vietējiem iedzīvotājiem, gan tūristiem, rūpējoties par infrastruktūru un ceļot jaunu kultūras centru ar daudz plašākām telpām bibliotēkai, viņa spēkos nav mainīt valsts varas attieksmi pret ceļu uz Rundāli kā “strupceļu”, kurš nav pelnījis labu segumu.

Protams, valsts nevar tieši izveidot darba vietas, lai cilvēkiem pierobežā būtu vieglāk izdzīvot. Taču valsts diemžēl nedara arī to, ko tā varētu un ko tai noteikti vajadzētu darīt: izpētīt vājos punktus un piedāvāt ilgtspējīgus risinājumus. Ja runā par kultūras pieejamību, jāteic, ka praktiski katrā Latvijas pagastā ir bibliotēka, dažos pat pa divām. Taču bibliotēku krājumi tieši pierobežas pagastos mēdz sastāvēt pamatā no detektīviem un dāmu romāniem krievu valodā. Neko daudz nelīdzētu arī pliks valsts finansēts iepirkums, kurā iegūtās grāmatas dekoratīvi stāvētu plauktos. Daudz vairāk gribētos redzēt valsts organizētu kultūras notikumu un personību viesošanos novados, jo palaikam, lai ieinteresētos par kādu kultūras faktu, nepieciešams redzēt tā radītāju. Nevajag atrunāties ar bibliotekāru iespēju piedalīties VKKF konkursos – aktīvākie to jau dara, bet mazāk aktīvajiem tik un tā nepieciešams impulss. Un izdomāt impulsēšanas veidus jau ir tiešs Kultūras ministrijas uzdevums.

Lai neauj kājas prombraukšanai

Apbraucot gandrīz visai Latvijas robežai, vienpadsmit izbraukumos “Kultūrzīmes” viesojās arī pie 22 ģimenēm. Kas mainījies viņu un pagasta dzīvē kopš mūsu viesošanās reizes, un ko mūsu apciemotās ģimenes novēl cilvēkiem Latvijā 2017. gadā?

Mazsalacas novada Ramatas pagasta kultūras centra vadītāja Aiga Zaķe: “Pie mums bija interesanti kultūras notikumi. Viesojās dziedātāja Ieva Kerēvica, dziesminieks Kārlis Kazāks. “Līču skolā” 4. septembrī notika ārkārtīgi sirsnīgs Dzejas dienu sarīkojums, šajā skolā pēc septiņpadsmit gadiem pirmo reizi notika Jāņu ielīgošana. Tieši tik ilgs laiks pagājis, kopš “Līču skolā” notika Raimonda Paula rīkotais saulgriežu pasākums. Šovasar vasaras īsākajā naktī ar vietējiem kopā bija Mazsalacas novada kultūras centra kolektīvi, jauktais koris “Salaca”, meiteņu vokālais ansamblis “Sēja”. Skanēja Paula dziesmu programma kopā ar Ievu Kerēvicu un kori “Salaca”.

Jaunajā gadā mums vajadzēs izturību. Man liekas, ka lauku, īpaši vecākā kaluma, ļaudis ir tādi kā iecietīgāki, izturīgāki. Un to pašu es novēlētu arī pārējiem cilvēkiem visā Latvijā.”

Viļakas novada Vecumu pagasta pārvaldes vadītāja Ligija Logina: “Laukos jau strauji nekas nemainās, jo­projām rūk iedzīvotāju skaits. Aizvadītajā gadā Vecumu pagastā piedzima divi jauni mazuļi, un viņsaulē aizgāja 13 cilvēki. Prieks, ka jau vairāk nekā gadu nestāv tukša bijusī Mežvidu pamatskolas ēka, jo tajā darbojas šūšanas cehs “Brasa” ar vairāk nekā 50 darba vietām. “Brasā” strādā cilvēki ne tikai no Viļakas novada, bet arī Gulbenes un Balvu novada. Šuj formastērpus armijai, ir dažādi citi līgumi.

Mūsu pagasta dziedāšanas kolektīvs “Atvasara” jo­projām dzied, ar labiem panākumiem piedalījāmies starpnovadu skatē. Lielākus sarīkojumus rīko novada centrā, jo pagastos ļaudis pakūtri. Jāņu dienā ar izrādi “Skroderdienas Silmačos” pie mums viesojās viens no nevalstiskajiem teātriem, par ko arī bijām ļoti iepriecināti.

2017. gadā cilvēkiem Latvijā gribas novēlēt izturību, lai maciņā būtu arī mazliet naudas, drošības un stabilitātes sajūtu, kuras daudziem pietrūkst – it sevišķi uzņēmējiem, lauksaimniekiem. Lai ir stabilitāte, gaišs skats uz rītdienu, lai cilvēki varētu cerēt, ka viņu darba augļi būs vajadzīgi savai valstij, un nevajadzētu aut kājas prombraukšanai.”

Gārseniete Mārīte Nastaja: “Ja skatās uz šo gadu, man liels prieks, ka Latvijā, cerams, uz palikšanu atgriezies vecākais dēls. Jaunākie, Ilgvars un Elvita, beiguši skolu un arī atraduši darbu. Tāpat prieks, ka visi vēl jo­projām brīvdienās atgriežas mājās, un mēs visi kopā gan apmeklējam kultūras sarīkojumus, gan sportojam. Domājot par pagasta dzīvi, jauki, ka izremontēta vēl viena telpa Gārsenes pilī, bijušajā skolas aktu zālē tagad ir jauna podiņu krāsns. Pilī notiek dažādi sarīkojumi un iekārtotas arī naktsmītnes iespējas tūristiem – nākamā sezona jau esot visai noslogota.

Domājot par nākamo gadu, visvairāk, protams, šajos laikos gribas mieru, un lai visi veseli. Jo tad sirds mierīga un darbi sokas.”

Apraides, grāmatu iepirkuma, profesionālās mākslas pieejamības problēmas

“Robežtelpas” ekspedīciju laikā “KZ” arī radās vairāki konkrēti ar kultūrpolitiku un mediju politiku saistīti jautājumi, kurus uzdevām lēmumu pieņēmējiem un iesaistītajām personām.

 

Attālāk no Rīgas un lielajām pilsētām dzīvojošajiem profesionālās kultūras pieejamība mērojamā ceļa dēļ izmaksā dārgāk. Ko šajā ziņā varētu līdzēt valsts un pašvaldības?

LPS priekšsēdētāja padomniece kultūras jautājumos Olga Kokāne: “Bezmaksas autobusa lietošana nav iespējama, jo ir Ministru kabineta “Noteikumi par publiskas personas mantas iznomāšanas kārtību, nomas maksas noteikšanas metodiku un nomas līguma tipveida nosacījumiem”. Savulaik pašvaldības diezgan aktīvi deva autobusus cilvēkiem teātru un koncertu apmeklējumiem, taču Valsts kontrolei pret to bija iebildumi. Atceros gadījumu pirms pāris gadiem Priekulē, kur pašvaldība labākajiem skolotājiem bija sagādājusi brīvu autobusu un arī vēl biļetes uz Liepājas teātri, un Valsts kontrolei pret to bija lieli iebildumi. No otras puses, likums pašvaldībām nosaka gādāt par kultūras pieejamību. Lai šo pretrunu risinātu, patlaban Saeimā strādā darba grupa, kurai savus ierosinājumus ir ieteikusi arī LPS. Šo grozījumu mērķu vidū ir arī tāds, lai pašvaldības netiktu sodītas par to, ka no saviem līdzekļiem apmaksā vietējiem cilvēkiem autobusu kultūras pasākumu apmeklējumam. Ja šo likumu pieņems, tas pašvaldībām ļaus brīvāk rīkoties ar saviem līdzekļiem. Un otra profesionālās kultūras pieejamības palielināšanas iespēja ir iekārtot digitālās zāles, kurās var pieslēgties kā teātra izrādēm, tā koncertiem.”

Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietniece kultūrpolitikas jautājumos Dace Vilsone: “Kultūrpolitikas vadlīnijās ir noteikti trīs līmeņi kultūras pakalpojumu pieejamībai atbilstoši teritoriālajam plānojumam un iedzīvotāju blīvumam, kas tiek saukts par minimālo kultūras pakalpojuma grozu. Pagasta centru un ciemu iedzīvotājiem minimālais kultūras pakalpojumu grozs ietver bibliotēku, kultūrizglītības un Dziesmu un deju svētku procesa – koru un deju kolektīvu – pakalpojumus. Līdztekus ir arī pieejams finansējums VKKF, kur izveidota “Latvijas valsts mežu” mērķprogramma kultūras atbalstam reģionos, kur finansējumu var iegūt tieši mazo pašvaldības kultūras pasākumu rīkotāji Kurzemes, Latgales, Zemgales vai Vidzemes plānošanas reģionos, jo lēmumu par finansējuma sadali var pieņemt attiecīgo reģionu pārstāvji. Savu artavu kultūras dzīves bagātināšanā, protams, nu jau sniedz arī reģionālās koncertzāles Rēzeknē, Cēsīs un Liepājā. Diemžēl profesionālās mākslas, tostarp lielformāta izrāžu baudīšanas iespējas tam atbilstīgā līmenī lielākoties būs iespējamas tikai uz attiecīga izmēra skatuvēm.”

Vai Kultūras ministrija ir domājusi par nepieciešamību atjaunot valsts iepirkumu publiskajām bibliotēkām?

Saistītie raksti

KM viedokli pauž sabiedrisko attiecību speciāliste Iveta Bērziņa-Bebriša: “Bibliotēkām valsts atbalstu krājuma papildināšanai ir iespēja saņemt, piedaloties VKKF programmās. Īstenojot VKKF un LNB programmu “Bērnu/jauniešu/vecāku žūrija”, tiek ņemts vērā novadu bibliotēku finansējums krājuma iegādei, plašāk atbalstot novadus ar ierobežotām finansiālajām iespējām. Latvijā ir ļoti attīstīts starpbibliotēku abonementa pakalpojumu tīkls, kas tiek aktīvi izmantots pierobežas bibliotēkās. KM Bibliotēku nodaļa problēmu austrumu pierobežas novadu bibliotēkās ir konstatējusi bibliotēku akreditācijas procesā. Secināts, ka tur šobrīd aktuālāks ir nevis grāmatu iepirkums, bet gan bibliotēku kā Latvijas kultūrtelpas daļu stiprināšana ar dažādiem vietējo sabiedrību iesaistošiem kultūras pasākumiem.”

 

Vai Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome ir apzinājusi apvidus, kuros ir grūtības ar apraidi, un kādu risinājumu un cik ilgā laikā var piedāvāt?

NEPLP priekšsēdētāja Aija Dulevska: “Jā, mēs esam informēti par apraides problēmām gan Viļakas un Dagdas novadā un to tuvumā, gan arī Ērgļu apkārtnē un dažviet Kurzemē. Tā ir kompleksi risināma pro­blēma, domājot arī par radio un televīzijas bezmaksas satura paplašināšanu. Latvijas valsts radio un televīzijas centrs ir aprēķinājis, cik lieli līdzekļi būtu nepieciešami papildus torņu būvei, un līdz nākamā gada sākumam mums jāiesniedz Saeimā koncepcija par sabiedrisko mediju satura kvalitātes uzlabošanu, gan tehnisko nodrošinājumu, kā arī šim mērķim nepieciešamajiem līdzekļiem.”

LA.lv