Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
30. jūlijs, 2013
Drukāt

Vai “Liepājas metalurga” gadījums neradīs sniega bumbas efektu?

Foto-LETAFoto-LETA

Latvijas Civillikuma 1692. pants nosaka: “Galvojums ir ar līgumu uzņemts pienākums atbildēt kreditoram par trešās personas parādu, neatsvabinot tomēr pēdējo no viņas parāda,” – bet 1704. pants: “Kādā apmērā galvinieks apmierina kreditoru, tādā uz viņu pāriet šā pēdējā prasījumi pret galveno parādnieku. Prasības un ierunas no tās tiesiskās attiecības, kas pastāv starp galvinieku un galveno parādnieku, paliek negrozītas.”

 

Valsts kase saskaņā ar noslēgto galvojuma līgumu, ar kuru tā galvojusi par AS “Liepājas metalurgs” (“LM”) saistībām, ceturtdien bijusi spiesta pārskaitīt “LM” kreditoram – Itālijas bankai “UniCredit S.p.A” aptuveni 67,5 miljonus eiro jeb aptuveni 47,5 miljonus latu.

Varam izdomāt dažādus nosaukumus minētajam darījumam, piemēram, “finansēšanas darījums bez ietekmes uz valsts budžeta finansiālo deficītu”, bet patiesība ir tāda – no Valsts kases, lai segtu, tā saukto uzņēmēju ar apšaubāmu reputāciju saistības, tika izņemta naudas summa, kas aptuveni līdzvērtīga visa 2013. gada plānotajiem transportlīdzekļu ekspluatācijas nodokļa ieņēmumiem (48 800 000 lati) vai arī, piemēram, līdzvērtīga visa 2013. gada Nodarbinātības speciālajā budžetā paredzētajiem sociālajiem, tostarp bezdarbnieku pabalstiem (47 041 925 lati).

Jebkuram jāpilda viņa noslēgtie līgumi. Arī valstij. Tostarp arī tie galvojuma līgumi, kas noslēgti, neizvērtējot riskus. Un nav šaubu par to, ka nauda bija jāpārskaita.

Taču izbrīnu rada nolaidīgā attieksme pret pašu galvošanas procesu. Šobrīd par labu Finanšu ministrijai “LM” apmaiņā pret galvojumu ir devis komercķīlu 72 189 750 latu vērtībā. Taču tam seko pats interesantākais – ieķīlāti ir tikai ķermeniskie pamatlīdzekļi. Nav ieķīlāti ne krājumi, ne nemateriālie ieguldījumi, ne prasījuma tiesības (debitoru parādi), ne naudas līdzekļi, un acīmredzot nav ieķīlātas arī akcijas, kā arī nav dzirdēts par īpašnieku un valdes personīgajiem galvojumiem.

Tātad, kad 2010. gada 4. janvārī pēc Valsts kases izvērtējuma toreizējais finanšu ministrs Einars Repše parakstīja valsts galvojuma līgumu, netika uzskatīts par vajadzīgu nodrošināties tā, kā to dara bankas pret parastajiem kredītņēmējiem, piemēram, prasot galvojumu ar visu savu mantu no valdes locekļiem un īpašniekiem.

Ja īpašnieki būtu galvojuši ar visu savu mantu vai arī viņu īpašumā esošās akcijas būtu komercķīlas objekts, tad Finanšu ministrijai jau sen būtu izdevies iecelt mazāk destruktīvu “LM” operatīvo vadību.

2012. gada beigās “LM” pamatlīdzekļu vērtība bija aptuveni 172,3 miljoni latu, no kuriem taustāma vērtība varētu būt tikai nekustamajiem īpašumiem, kuru vērtība norādīta – 67,2 miljoni latu, jo, piemēram, vairākums iekārtu varētu izrādīties nelikvīdas.

Nu jau pragmatiski cilvēki ar pieredzi ir sapratuši – vairs nav jautājums par uzņēmuma glābšanu, bet gan par to, vai tiks izglābti nule pārskaitītie 47,5 miljoni latu. Ak, piemirsu, jautājums ir arī par to, kurš tiks pie šīs naudas “glābšanas”…

Šobrīd jau mēnesi tiek mēģināts sagatavot tiesiskās aizsardzības plānu, un sagaidāms, ka to mēģinās darīt vēl mēnesi. Tikmēr darbinieki “Liepājas metalurgu” pamet, lai stātos bezdarbnieku rindās, ar ironiju saprotot, ka par neizmantotajām iekārtām valsts tikko kādam samaksājusi naudu, kas ir līdzvērtīga visas valsts (!) bezdarbnieku pabalstu šā gada budžetam.

Pēdējos gados ir tik daudz skaļu stāstu – “Parex”, “Latvijas Krājbanka”, “Air Baltic” un tagad arī “Liepājas metalurgs” –, ka politiķi atļaujas domāt: “Tauta jau pieradusi, varam tā turpināt!”

Tikmēr ierēdņi savos krēslos sēž un atceras citus aktīvus valsts galvojuma līgumiem, kas arī drīzumā varētu kļūt problemātiski: “Vai mēs novērtējām to riskus, vai pārbaudījām aizņēmēja vadības un īpašnieku biznesa plānu un reputāciju, vai bijām pārliecināti, ka mūs neapkrāps?”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+