Foto – LETA

Vija Cerusa, 
Bauskas Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja:
 “Visiem kanonā minētajiem autoriem vai viņu darbiem uzmanību pievēršu un mēdzu arī uzsvērt, ka šis darbs iekļauts kanonā.

Lasītākie

“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa.” Vai varētu aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri? 400

TV24

Uzņēmējs nosauc visbirokrātiskākās valsts iestādes, kuras būtu likvidējamas: Šādi es, protams, varu sev audzēt ienaidniekus 72

Māte ar šausmām atklāj, ka jaundzimušais bērns, par kuru viņa rūpējās slimnīcā, nav viņas bērns 19

Lasīt citas ziņas

Par Ulda Bērziņa dzeju gan stāstu mazāk, tomēr viņu pieminu. Erikam Ādamsonam arī vairāk par stundu neiznāk veltīt. Diemžēl skolotājam nākas izšķirties, vai pārskriet vairāk darbiem pāri vai labāk paņemt mazāk un dziļāk. Tas ir kauns un negods, ka literatūrai vidusskolā atvēlētas vien divas stundas nedēļā! Kādreiz bija četras, humanitārām klasēm pat sešas. Šodien tieši biju spiesta par brāļiem Kaudzītēm un viņu “Mērnieku laikiem” izstāstīt vienā stundā.

Par “Mērnieku laikiem” skolēniem teicu – paturiet šo grāmatu vismaz rokā. Ja tagad neizlasīsiet, varbūt kādreiz jums tāda vēlēšanās radīsies. Toties Blaumani bērni labprāt lasa, jo tur ļoti labi atklājas tēlu psiholoģija. Izlasīt Jaunsudrabiņa “Aiju” kādreiz jāpierunā, bet, kas izlasa, tas nenožēlo. Čaka dzeju no galvas mācās pat puikas. Rīkojam literāro kafejnīcu – skolēni deklamē, dzied. Iespējams, ar laiku kanons jāpaplašina. Citādi skumji, ka tajā ir gandrīz tikai mirušu autoru darbi.”

TV24

Gaidīšanas rindas uz sociālās aprūpes namiem Rīgā sasniedz pat 6 mēnešus

Venēcija uzsāk cīņu ar masu tūrismu – tiek ieviestas “ieejas” biļetes. Tās pārbaudīs īpaši insppektori

Jau sestdien Lielā talka. Kāds būs laiks – gatavot zābakus un biezas lietus jakas, vai būs silts?

Anita Vanaga, 
Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja:
 “Par šiem autoriem un viņu darbiem stundās runāts vienmēr, arī tad, kad kanona vēl nebija, jo tie ir liela vērtība. Vienīgi Ulda Bērziņa dzeju tikpat kā stundās neizmantoju, jo tā tomēr ir ļoti sarežģīta.

Varu novērot, ka, piemēram, Raini ļoti labi uztver arī tie skolēni, kuri mācās klasē ar ķīmijas/bioloģijas novirzienu. Sevišķi skolēniem patīk “Jāzeps un viņa brāļi”, jo tad var spriest, kā no bedres izkāpt, ja tajā gadās iekrist.

Skolēniem stundās mēdzu teikt, ka, lūk, šis darbs iekļauts kultūras kanonā. Iespējams, ka tikai tad viņi uzzina par kanona esamību. Domāju, vispār vairāk jārunā par to, kas ir kanons, un par tajā iekļautajiem darbiem. Pati par kultūras kanonu uzzināju nejauši, jau labu laiku pēc tā izveidošanas. Ieraugot literāros darbus, kas iekļauti kanonā, biju mazliet pārsteigta, ka tajā nav neviena trimdinieka darba, piemēram, kāda no autoriem, kas bija apvienojušies organizācijā “Elles ķēķis”, vai Ilzes Šķipsnas. Pārsteidz arī, ka kanonā nav Māra Čaklā.”

Baiba Zeiļaka, 
Rīgas Centra humanitārās vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja:
 “Skolā strādājam pēc savas pro­grammas literatūrā. Visi kanonā minētie autori, izņemot Uldi Bērziņu, tajā iekļauti. Ja runājam par darbu, kas ir kultūras kanonā, mēdzu to pieminēt. Tā kā literatūras stundu ir maz, daudz kam sanāk tikai pieskarties.

Piemēram, Vizmas Belševicas “Billi” lasa jau pamatskolā, taču dzeju vidusskolā maz iznāk lasīt un analizēt. Jo jaunāks literārais darbs, jo mazāk laika tam var atvēlēt. Skolā saglabājam pieeju, ka analizējam darbu kopumā, nevis fragmentus, tāpēc arī stundās nesanāk apspriest sevišķi daudz darbu.

No Blaumaņa gan cenšamies paņemt ne tikai noveles un “Indrānus”, bet arī “Pazudušo dēlu”. Mēdzam runāt par “Skroderdienām Silmačos” – šo izrādi visi parasti redzējuši. No Regīnas Ezeras darbiem gan lasām “Aku”, skolēniem tā šķiet vieglāk uztverama par romānu “Zemdegas”.

Tas, kādus darbus stundās apskatām, dažkārt atkarīgs arī no klases ieinteresētības. Skolotājs var pats izlemt, vai, piemēram, no Raiņa dzejas skolēni mācīsies “Tālas noskaņas zilā vakarā” vai “Gals un sākums”. “Uguni un nakti” nemācām, jo sižets jau zināms no eposa “Lāčplēsis”, stundās runājam par “Jāzepu un viņa brāļiem”.”

Sandra Kivleniece, 
Līvānu 1. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja:
 “Lielākā daļa no kanonā iekļautajiem darbiem ir skolas programmā, un bērni tos vismaz daļēji izlasa, bet stundās neakcentēju, kurš darbs ir kanonā un kurš nav. Ja arī bērni ne pārāk vēlas lasīt latviešu autoru darbus, skolotājam jāmāk ieinteresēt. Izlasu kādu interesantu citātu vai fragmentu, un, ja skolēni grib zināt, kas notika tālāk, tad viņi izlasa. Domāju, kopumā kanons ir labs, taču diez vai tas ir mūžīgs. Pieļauju, ka ar laiku tas tiks papildināts, bet daļa tagad kanonā esošo darbu, iespējams, zaudēs aktualitāti un tiks no tā izslēgti.”