Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
12. septembris, 2012
Drukāt

Vai nu ir, vai nav
. Saruna ar aktrisi Madaru Botmani

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Aktrisei MADARAI BOTMANEI otrā sezona Nacionālajā teātrī sākas ar Kristīnes lomu jaunajā izrādē “Purva bridējs”, kam pamatā Rūdolfa Blaumaņa novele. Pirmizrāde 15. septembrī. Pēc mēģinājuma Madara atvadās no Edgara – aktiera Kaspara Dumbura – un ejam ģērbtuvē runāties par Kristīni un izvēlēm. Bet vai tādas vispār ir?


 

– “Madarai ir ārkārtīgi daudz enerģijas, dzīvas, vitālas enerģijas; viņa ir ļoti lunkana; ļoti uzņēmīga; lielas darba spējas; par visu savs viedoklis; Madara spridzina,” tā Nacionālā teātra mājas lapā jūs raksturo pieci kursa biedri, arī šā teātra aktieri. Kas viņu acīm palicis neredzams?

– Reiz viens kursa biedrs, kurš mani ļoti labi pazīst, teica: Madara, es tevi nesaprotu! (Smejas.) Lai gan kursa biedri mani ir iepazinuši dažādās situācijās, tomēr viņi nav mani redzējuši tur, kur esmu augusi, kur esmu viena savā pasaulē.

– Kāds tad bija jūsu pasaules sākums – bērnība, ģimene?

Ar traumām. Uzkāpu uz izkapts un pārgriezu pēdu. Opis mani veda uz slimnīcu, abi ar omammu man pirka saldējumu ”Dove”. Sadedzināju kāju. Gribēju pārlēkt ugunskuram, un ogle aizkrita aiz botas. Pret izlietni pārsitu pieri… Pagājušajā gadā salauzu roku, viss turpinās joprojām. Mana mamma ir mūzikas pedagoģe, un mēs trijatā ar māsu gadiem piedalījāmies dziedošo ģimeņu konkursā “Spiets”. Spilgti atceros vienu koncertu. Acis nenovērsusi, skatījos mikrofonā. Mani ļoti interesēja, kas tajā melnajā švammē ir iekšā. Man rokā bija zvaniņi, bet, kamēr pētīju mikrofonu, tie nokrita uz skatuves. Sapratu: tā, man zvaniņi ir jāpaceļ tādā brīdī, kad neviens uz mani neskatīsies. (Smejas.) Skatos – zālē ir tumšs, domāju – šis ir tas brīdis, un paceļu zvaniņus. Mamma brīnās, ka es to atceros, jo tolaik biju tikai kādus divus gadus veca, iespējams, tās ir manas pirmās atmiņas par bērnību. Neesmu augusi tradicionālā ģimenē, tēvu pirmo reizi ieraudzīju desmit gadu vecumā. Bet man netrūka ģimenes siltuma un gādības. Man bija ļoti stingrs opaps, kurš mani lutināja. Reiz viņš man nopirka elektronisko pulksteni sirsniņas formā, tas man šķita tik mīļi. Ar omi bija ļoti labas attiecības, ar mammas brāli. Mamma daudz strādāja, lai varētu mūs ar māsu izaudzināt. Brīvdienas un vasaras pavadīju pie vecvecākiem Pūrē. Blakus Abava, pļavas…

– Nejautāšu, kā kļuvāt par aktrisi. Vairākās intervijās esat teikusi, ka stāties aktieros izdomājāt 12. klasē. Kādi vēl bija varianti?

– Gribēju iet uz horeogrāfiem. Skolas laikā, kad biju pabeigusi gan mākslas skolu, nolēmu pievērsties dejai. Jutu, ka dejojot varu atvērt savu enerģiju un nevajadzīgo nolikt nost. Mamma teica, vai tad deja ir jāmācās, lai dejošana paliek kā hobijs. Padomāju, jā, patiešām. Vienlaikus stājos vēsturniekos, politologos, sabiedriskajās attiecībās un aktieros. Visur tiku uzņemta. Un tad sapratu, ka negribu rakstīt referātus, gribu kaut ko radošu.

– Kāda etīde bija jāspēlē, stājoties aktieros?

– Ar Kasparu Dumburu spēlējām Ādamu un Ievu, kuri ir tikko pamodušies.

– Redz kā! Un tagad spēlējat Edgaru un Kristīni!

– Jā, tiešām! Vēl jau bija etīde par dullu mušu. Par govi, kura grib, lai viņu izslauc, un ierauga savu saimnieci…

– Studiju laikā papildinājāties teātra skolā Krakovā. Ko tas deva?

– Tolaik mani māca šaubas, vai pareizi esmu izvēlējusies savu ceļu un kāpēc es to daru. Jutu, ka griežos kā ritenī. Vēlējos no tā izkāpt ārā un rāmā garā sevi sakārtot. Man vajadzēja gaisu, telpu, vienatni. Pieteicos studijām teātra skolā Krakovā. Esmu pateicīga par šo pusgadu. Protams, izjutu, kā ir pēc tam atgriezties Tajā Pašā Vietā.

 

Bet tagad spēju mierīgāk un dziļāk saprast, kas ir domāts tieši man un kas ne, ko man vienkārši nevajag. Kā to var zināt? Tā ir sajūta. Aktiera darbs saistīts ar enerģijām. Ikreiz, kad saņemu kādu lomu, piedāvājumu, sadarbību, jautāju sev, vai man šī enerģija ir vajadzīga. Un mēģinu nemelot. Ja es sev pasaku – jā, tad daru, cik labi vien spēju.

 

– 2010. gadā saņēmāt sava darba novērtējumu – “Gada jaunā skatuves māksliniece” par Vairas Vīķes-Freibergas lomu izrādē “Visi mani prezidenti” un Tejas lomu izrādē “Heda Gablere”. Vai jāpārvar liela spriedze, tēlojot populāru laikabiedri, kura kādu vakaru varētu būt arī skatītāju rindās?

– Uz izrādi mēs aicinājām visus prezidentus, bet atnāca tikai Valdis Zatlers. Viņš smējās, viņam nebija problēmu redzēt sevi farsā. Veidot Vairas Vīķes-Freibergas lomu bija ārkārtīgi liela atbildība. Jo cilvēks dzīvo mūsu vidū un par viņu ir ļoti daudz viedokļu. Loma nāca ļoti lēnām, un joprojām nevaru pateikt – jā, tā ir Vaira. Prezidente ir jaudīga personība, es viņu ļoti cienu. Protams, arī man ir būtiski, kādi ir mūsu prezidenti un valsts kopaina. Nejūtos labi, ja visās jomās tiek lāpīti tikai caurumi, bet nevis būvēts un stiprināts pamats. Taču iepriecina tuvums – viss ir aizsniedzams – pēc stundas varu būt pie jūras vai kādā citā skaistā vietā. Toties tuvumā, kādā dzīvojam, mazais profesijas tirgus aplauž pirkstiņus, tam tā nevajadzētu būt.

– Līdztekus lomām teātrī šā gada sākumā kopā ar kursa biedru Juri Jopi dziedājāt Raimonda Paula koncertprogrammā “Spītība”.

– Iepazināmies izrādes “Leo. Pēdējā bohēma” tapšanas laikā. Man tika iedalīta dziesma un viņš mani pavadīja pie klavierēm. Šķiet, ka jūtu, kā Raimonds Pauls skatās uz pasauli, un tas mani ļoti saista. Viņš spēlē tā, lai ir kāds metrs virs zemes. Katru reizi ir jaunas nianses. Un tu jūti, jā, ir mirklis! Tāpēc, ka cilvēks mīl to, ko dara.

– Esmu dzirdējusi, ka kopā ar kursa biedri Antu Aizupi esat izveidojušas radošu apvienību “Mad–Ant” un darbojaties kā dīdžeji. Vai tas ir tāds kā hobijs?

– Šī ir ļoti svarīga manas radoša darbības puse. Jā, mēs dziedam. Tagad muzicējam kopā ar dīdžeju Dmitriju Zagu. Mums ļoti interesē dīdžeju lieta. Spēlējam dažādos pasākumos.

Tas taču ir grūti!

Jā, nu nav jau tā, ka tikai jānospiež poga “Play”. Ir indivīdu grupa, kam patīk, kā mēs dīdžejojam un kā dziedam tautasdziesmas. Tās esam transformējušas, kā mēs mūsdienās tās jūtam. Reizēm vadām vai pat rīkojam pasākumus.

– Nu gan pie galvenā – Kristīnes lomas “Purva bridējā”. Drīz pirmizrāde. Vai sapņos nerādās Vija Artmane līgavas kleitā no slavenās filmas “Purva bridējs?”

– Drīzāk Blaumaņa ūsas lido apkārt un viņa veidotie teikumi maisās pa galvu.

 

Mani nemulsina, ka šo lomu spēlējušas mūsu teātru izcilas aktrises. Cepuri nost! Mani vairāk mulsina stereotipi un mīti, ko simts gados latvieši ir izveidojuši par Edgaru un Kristīni.

 

– Režisors Elmārs Seņkovs ir jau stāstījis, ka izrādē vienam Edgaram būs divas Kristīnes vienlaikus. Kuru Kristīnes personības daļu atveidojat jūs un kuru – Ieva Aniņa?

– Šādas pieredzes līdz šim nav bijis. Nav tā, ka viena no mums būs prāta cilvēks, bet otru vadīs jūtas. Spēlējam, lai Kristīnes loma no mums abām iegūtu, nevis zaudētu.

– Jā, būs interesanti. Kura no jums spēlēs kaislīgo ainu ar Edgaru baroneses guļamistabā?

– Tā būs Kristīne.

– Gudri teikts. Ja jums dzīvē būtu “Purva bridēja” situācija, vai paliktu kopā ar Edgaru vai Akmentiņu? Varbūt ne ar vienu?

– Akmentiņš arī ir dzīvs un sakarīgs cilvēks. Taču jautājums jau nav par viņu, bet gan par to – vai ir jūtas, mīlestība. Ja ir, tad ir. Ja nav, tad nav. Un, ja nav, tad nevajag to cilvēku mānīt. Var jau, protams, mēģināt iemīlēt dzīves laikā. Notiek arī tā.

– Kristīnes loma rosina pajautāt – ar kādu vīrieti labprāt saistītu savu dzīvi?

– Ar pašreizējo! Bet, vispārīgi runājot, viņam jābūt dzīvam un domājošam, kurš mīl un ciena gan pats sevi, gan citus.

– Ko domājat par tekstu: “Mīļo! Ja tev arī pie tam jācieš, mīļo, mīļo!”? Tā Blaumanis novelē liek domāt Kristīnei. Vai tiešām jāupurējas kāda labā?

– Ja attiecībās kāds sevi uzskata par upuri, par kādu mīlestību ir runa? Nevienam nav jācieš. Es tā domāju. Blaumaņa novele atspoguļo tā laika domas, tagad attiecības ir citādas nekā 19. gadsimta beigās. Novelei ir apļveida kompozīcija. Beigās Edgars un Kristīne ir tajā pašā attiecību punktā, kur bija sākumā – nekas nav mainījies. Vēl pāris šādi apļi divu, četru, piecu gadu garumā…

 

Domāju, ja tas notiktu ar mani, es nogrieztu attiecības kā ar nazi. Nevienam nav jānes upuris. Vai otrs tad būs laimīgāks, vai es būšu laimīgāka? Varbūt tiešām problēma ir tā, ka Edgars un Kristīne nepārgriež cilpu, kurā visu laiku rotē? Tā dzīvē bieži notiek, kad saproti – tas atkal ir tas pats.

 

Ja kaut ko notikušajā nesaproti un nepārdomā, nevari doties tālāk. Paliec ritenī un griezies uz riņķa kā kāmītis.

– Redzēs, kā jaunā izrāde ies pie sirds. Ko aktieris var ņemt vērā – kritiķu, režisora, kolēģu teikto, paša sajūtas, ziedus, aplausus?

– Akadēmijā iemācījos, ka ir vajadzīgs filtrs. Es ieklausos visos viedokļos. Un saprotu, vai tie palīdz vai ne. Ja nepalīdz, bet raisa šaubas un bailes, kāpēc man to vajadzētu dzirdēt? Jo svarīgi ir savu darbu izdarīt, nevis baidīties, vai spēšu to paveikt.

– Lasot intervijas, šķiet – kādu lomu aktieris tobrīd spēlē, tās ietekmē arī runā. Kā lai aktieris sevi nodala no lomām?

– Var sevi nosargāt, ja ieklausās sevī, savā ķermenī. Izrādē “Osedžas zeme” spēlēju Džeinu, kura ir veģetāriete. Es neesmu, bet, redzot gaļu, kļuva nelabi. Sapratu – paga Madara, tā taču neesi tu, tev taču gaļa nav pretīga! Jā, kaut ko jau lomas atstāj, bet svarīgi saprast, ko no tā saglabāt.

– Vai aktierim ir iespēja kaut kā ietekmēt savas karjeras veidošanu?

– Protams, to var izdarīt. Uzbūvēt biznesa plānu, bet šāds ceļš nav mans. Teātrī pieņemu tās lomas, ko iedala. Pārējos piedāvājumus, kā jau teicu, pārdomāju – vai šī enerģija mani bagātinās.

– Līdzās pašmāju filmām pērn filmējāties arī Holivudas projektā “Ņevas prospekts”. Vai esat gatava ārzemju filmu producentu piedāvājumiem, vai ir sagatavots portfolio (labāko darbu izlase), piedalāties kastingos – aktieru atlasēs utt.?

– Portfolio top. Es par to ļoti domāju. Viens no iemesliem – lai kliedētu runas, ka latviešu aktieri nav spējīgi sevi pierādīt un parādīt. Muļķības! No otras puses – notiek tas, kam jānotiek.

 

Ja režisors redz lomā tieši tevi, aicinās filmā, vienalga, vai tev ir portfolio vai nav. Pat ja nezini valodu. Amerikāņu režisors Radžīvs Desanī mani atrada kastinga aģentūrā, pēc tam kandidātes uz lomu vēl skatījās producenti ASV, un izvēlējās mani.

 

Filma domāta ASV tirgum.

– Tad jau bija jārunā angliski?

– Tā bija vieglāk. Aktiera māksla ir izcila melotmāksla, un svešā valodā melot ir vieglāk, ir brīvāka sajūta. Jo maņas, kas, dzimtajā valodā runājot, signalizē – tie nebija precīzi meli, svešā valodā atpūšas.

– Ko spēlējāt?

– Nelaimīgu meiteni, kura no laukiem dodas uz Maskavu, lai dabūtu labu darbu. Viņu savaņģo, atņem pasi un aizved uz prieka māju. Manas varones stāsts filmā sākas, kad viņa bordelī ir pavadījusi deviņus mēnešus un ir uz nervu sabrukuma robežas. Man palīdz izbēgt, tad atkal sagūsta, mani sit, griež rīkli. Bija traki. Vienā dienā lielākā psihošanas aina bija nospēlēta, nofilmēta un nākamajā dienā man atkal griež rīkli, un es atkal raudu, kliedzu. Teicu, ka man vajag vienu dienu off (brīvu). Es vienkārši nespēju trīs nedēļas no vietas sevi plosīt. Iedeva brīvu dienu, aizveda pat uz SPA un masāžām, lai atgūstos no lomas. Līdz tam man nebija īstas filmas pieredzes. Izbaudīju, ko nozīmē absolūti paļauties režisoram, tā ir brīnišķīga sajūta.

– Ko darītu kā aktrise, bet kā Madara nekad?

– Noteikti nenogalinātu – ne cilvēku, ne sunīti, ne kaķīti, pat kāmīti ne. Bet ar vārdu “nekad” ir jāuzmanās.

 

Cilvēkiem un, protams, arī man ir daudz priekšstatu par sevi, ko es nekad nedarītu vai nekad dzīvē nepieļautu. Veidojot lomas bieži nākas sev uzdot jautājumu: Madariņ, vai tiešām nekad tā nedarītu? Muļķības! Protams, ka darītu, ja tas būtu svarīgi. Cilvēkā ir viss, vienīgi, kam mēs ļaujam iznākt ārā un kam – ne.

 

– Kā vasarā atpūtāties?

– Beidzot tiešām atpūtos! Pērn man nebija vasaras, tāpēc šoreiz sastādīju atpūšanās grafiku pa nedēļām un dienām. Biju Spānijā, mūsu Jūrmalā, Parīzē, tad pie ģimenes…Pūrē dzīvojos ar māsas bērniem, lēkājām pa batutu, skrējām ar suni un ēdām visu ko garšīgu, kas aug kokos.

– Kā uzlādējaties? Kas dod spēku?

– Vienatne ir mans enerģijas avots. Skatos filmas, klausos mūziku – elektronika, etno, klaviermūzika. Pati arī piesēžos pie klavierēm. Lasu. Esmu aizrāvusies ar Bredberija grāmatām, intervijām. Apbrīnoju, cik smalki viņš visu būvē. Patīk daba, ļoti patīk braukt ar mašīnu, ātrums un šķiet, ka viss paliek tur… kaut kur. Man ir brīnišķīgi draugi un domubiedri, viņi man dod daudz spēka.

– Interneta komentāros lasīju: “Tā Madara Botmane gan ir smuka. Būs jāiet uz LNT ievērtēt”…

– Domājat – garas pielūdzēju rindas pie ģērbtuves? Tā gluži nav. (Smejas.)

 

Uzziņai:

Madara Botmane

Dzimusi 1987. gadā Kandavā

Nozīmīgākās lomas:

Džeina Fordhema Treisija Letsa “Osedžas zemē”, 2012

Sāra Gīzelmana “Kolperta kungā”, 2012

Vaira Vīķe-Freiberga J. Baloža ” Visi mani prezidenti”, sadarbības projekts ar “Dirty Deal Teatro” “Tests”, 2011

Teja Ibsena “Hedā Gablerē”, 2011

Volfovics Kaspara Rolšteina “Stokholmas sindromā”, 2011

Imodžena Šekspīra “Simberlīnā”, 2008

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+