Uldis Šmits: Vai palīdzēsim Ilvesam 4
Nesen Tomass Hendriks Ilvess gan intervijā britu avīzei “The Daily Telegraph”, gan tiekoties ar Vācijas aizsardzības ministri Urzulu fon der Leijenu izteicās, ka Baltijas reģionā nepieciešama pastiprināta un, galvenais, pastāvīga NATO sabiedroto militārā klātbūtne. Citiem vārdiem, tas ir jautājums par papildu karaspēka vienību izvietošanu. Piemēram, Igaunijā, kā minētajā intervijā norādīja Ilvess, būtu jādislocē vismaz viena brigāde.
Latvijas augstākās amatpersonas šai tēmai vairs īpaši nepievēršas, kopš pērn Rīgā ieradās Angela Merkele, kas izturas noraidoši pret NATO bāzu ierīkošanu Austrumeiropā, jo tas, viņasprāt, varētu nonākt pretrunā ar Ziemeļatlantijas alianses un Krievijas vienošanos 1997. gadā, kad alianse vienpusēji apņēmās tur neizvietot “ievērojamus kaujas spēkus”. Vienošanās ir dažādi tulkojama un tagadējiem apstākļiem pagalam neatbilstoša, bet Berlīne pie tās turas politisku iemeslu dēļ. Tāpēc Merkeles nostāju, kā jau bija gaidāms, neiespaidoja arī Latvijas intelektuālo aprindu pārstāvju atklātā vēstule, kas pamatoja NATO bāzu ierīkošanas nozīmību Baltijas valstīm. Tā vietā Vācijas kanclere atgādināja par Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu, solīja sniegt palīdzību ātrās reaģēšanas vienību uzņemšanai vajadzīgās infrastruktūras izveidošanā un uzsvēra plānoto Baltijā rīkojamo manevru lomu. Drīzumā notika NATO samits Velsā, kur viss iepriekš minētais ieguva konkrētākas aprises. Tomēr militārie speciālisti joprojām secina, ka Baltijas valstis ir pārāk neaizsargātas, ka ASV un citu alianses valstu armiju vienību ierašanās uz mācībām rotācijas kārtībā neaizstāj pastāvīgas klātbūtnes efektu un ka NATO ātrās reaģēšanas spēku iespējas sasniegt Austrumeiropu 48 stundu laikā var izrādīties nepietiekamas. Zbigņevs Bžezinskis ne reizi vien norādījis – nav izslēgts, ka kritiskā brīdī atsevišķas alianses dalībvalstis, piemēram, Grieķija, izmantojot veto tiesības, varētu bloķēt 5. panta lietojumu, tāpēc NATO smagsvaru, sacīsim, amerikāņu vai britu karavīriem kaut gluži simboliskā skaitā, bet pastāvīgi, Bžezinska vārdiem, “jābūt teritorijā”, kam ir ne tik daudz militāra, cik politiska jeb varbūtējo agresoru atturoša nozīme. Iespējams, to varētu panākt, attiecīgi pielāgojot Austrumeiropā veidojamos ātrās reaģēšanas spēku atbalsta punktus, taču tā jau būtu profesionāļiem risināma lieta.
Katrā ziņā Ilvess nav vienīgais, kuru šie jautājumi uztrauc, un viņā ieklausās, jo Igaunija ir apzinīgi pildījusi savus mājasdarbus un atvēlējusi valsts aizsardzībai divus procentus no iekšzemes kopprodukta. Tikmēr Latvijā pat valdošajā koalīcijā esošo politisko veidojumu iekšienē reizēm gadās strīdi, vai NATO iemieso kolektīvo drošību vai kaut ko līdzīgu okupācijai. Un Rīgas mērs Ušakovs smaidīgs bildējas pie ASV tankiem, bet viņa partijas biedrs Jānis Ādamsons NATO bruņutehnikas ierašanās sakarā Krievijas televīzijā iztēlo amerikāņu karavīrus par teju potenciāliem kriminālnoziedzniekiem. Protams, katram ir savs “viedoklis”, īpaši Ādamsonam, bet visā drīzumā tamlīdzīgu viedokļu paudēji būs to atbildīgo vai ieinteresēto personu skaitā, kas vai nu paši balsos, vai aizkulisēs ietekmēs balsojumu par nākamo Latvijas prezidentu. Kurš saskaņā ar mūsu Satversmes tēvu formulējumu ir arī “valsts bruņotā spēka augstākais vadonis”. Vēl jāpiebilst – Nacionālās drošības padomes un Rīgas pils aizbildniecībā radītās militārās padomes vadītājs. Respektīvi, iesaistās valsts aizsardzības politikas veidošanā nevis formāli, bet pēc būtības, kas tagadējos apstākļos līdztekus pienākumam pārstāvēt valsti “starptautiski” piešķir amatam varbūt mierīgākos laikos nemaz lāga neapjaustu nozīmi. Tāpēc vairāk nekā jelkad agrāk esam tiesīgi prasīt no kandidātu izvirzītājiem atklātību, bet no izvirzītajiem – skaidras atbildes. Kā arī diplomātiskas spējas aizstāvēt baltiešu pozīcijas.
