Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
6. februāris, 2012
Drukāt

Vai pazīstat Verķumāti?


valks_18

“Lauku Avīzes” izdevniecībā nesen nācis klajā Jāņa Valka debijas romāns “Verķumāte”. Latviešu pirmskristīgajā reliģijā ir vesels pulks māšu – Jūras, Meža un daudzas citas. Jānis Valks tām pievienojis Verķumāti.

 

Būtu vecmodīgi, ja viņš savu grāmatu būtu nosaucis par stāstu vai romānu, tāpēc jaundarbs atjautīgi nodēvēts par “parapasauliski pasakveidīgu seriālu ar smagnēju realitātes un laika zīmju piesitienu”.

Notikumi mītiskajā Verķu sētā vijas ap Latvijas vēsturi, sākot no 10. gadsimta līdz mūsu dienām. “Parapasaulisks” ir Valka jaunvārds, lai īsāk apzīmētu paralēlās pasaules, kuras mūsdienās jo bieži apcer un kuru iemītnieki mājo “Verķumātes” lappusēs, lai gan līdz grāmatas beigām nekļūst skaidrs, kas ir ukri, ar ko jods atšķiras no velna, māžs – no rēga u. c.

 

Citpasaulēs – 
tāpat kā dzīvē

Verķu sēta, kā jau mītiska vieta, var pārvietoties. Latvijas brīvības cīņu laikā tā allaž atrodas izšķirošu kauju tuvumā. Citpasauļu iemītnieki tādi paši vien ir kā cilvēki, turklāt Verķu sēta mūslaikos bija palikusi vienīgā “(..) cik necik jēdzīgā vieta, kur kārtīgam sumpurnim dēties”. Arī kaites citpasauļu iemītniekiem izrādās tās pašas, kas ļaudīm: “(..) sumpurnis sanīcis, velis pārāk pamiris, spokam reimatisms, pūķis, zeltu nesot, pārstiepies, ukris kašķīgs, trollis miermīlīgs, lietuvēns jau atkal rokas nogriezis vai mājas gariem caurejas liga – ar visu paradakteri Verķi tika galā”. Ļoti amizanta izdevusies epizode ar globālo sasilšanu: “(..) pavisam atdzisusi, pilošu degunu, aukstumā drebēdama, tā ienāca Verķu virtuvē (..)” Tā paliek uz dzīvi Verķos un palīdz ietaupīt kurināmo… Dzīvīga ir arī aina, kā zaļo laboratorija pārbauda Verķu saimniecību – vai tiešām viņiem nav atkritumu – un atstāj aiz sevis atkritumu kalnus. Prātā paliek kapsētu un kapu svētku rašanās izskaidrojums, lai gan ugunskapi un apbedījumi zemē nav viens ar otru pretrunā, tie vienkārši ir dažādu cilšu paradumi.

 

Teksts gan šķiet pārapdzīvots, un daudzām personām nav funkciju. Ja nu autoram bija vajadzīgs franču alķīmiķis Nikolā Flamels, kas meklē filozofu akmeni, eksperimentē kopā ar Verķumāti un iemāca viņai franču valodu, tad diez vai vietā ir epizode ar apdegušo Žannas d’Arkas garu un ironija par to.

 

Šķiet, tēla vienīgā funkcija ir, lai Verķumāte varētu izrādīt savu neizpratni par Žannas fanātisko ticību un to, ka jauna meita var doties karā nevis puišu, bet cita iemesla dēļ. Nav arī skaidrs, kāpēc “pusreinkarnētais” (arī Verķumāte nevar visu) Konfūcija velis apmeties pie Verķumātes, jo ko darīt viņam nav. Latviešu Dieviņš klīst apkārt kā tāds klaidonis, un, lai gan viņam jātaisa jauns garais galds, bieži dzer kafiju ar Verķumāti, aizņemas no viņas skābos kāpostus un lasa grāmatas, un abi ar Verķumāti gudro, kā tad nu turpmāk būs. Autoram misējies ar dažiem vēsturiskiem faktiem, piemēram, Ābrams pirms Otrā pasaules kara gribējis aizbraukt uz Izraēlas valsti, kuras tolaik vēl nemaz nebija, tā pastāv tikai no 1948. gada. Lasītājs teiks, kāda nozīme nieka gadu desmitam, ja autors teiksmainā atvēzienā stāsta par gadsimtiem? Konkrētās epizodes kontekstā tam tomēr ir būtiska nozīme.

 

Asprātīgs stils

Grāmatā ir gan folkloras vācēji Ansis un Krišjānis, kurus Verķumāte pavisam apmulsina ar nerātnajām dainām, gan pionieru statūti un dziesmas, gan savulaik vāktā “padomju folklora”. Verķu sētā ierodas gan vikingi noturēt tingu, gan konkistadoru padzītie indiāņu dievi, gan ķīniešu māla kareivju armija. Mūsdienu Latvijas ainā pieminēti gan metāla zagļi, gan digitālās televīzijas ieviešana, gan jaunu svētku – Helovīna un Valentīndienas – ienākšana, gan daudzas mūslaikos manāmas sektas. Nav aizmirstas arī parastās ķēķa tenkas, ka vēlēšanas ir “bezjēdzīgas”, ka “visi zog”, ka Verķumātei radio šķiet labāks par televīziju, jo “(..) nebija jāredz tie sazagto tauku nobarotie mūļi”; “lielveikalu īpašnieki līksmoja, rīkojot arvien jaunas akcijas un slaucot naudu no pirkšanas drudzī slīkstošās tautas”.

 

Vārdu sakot, šķiet, ka autors savācis visu, ko vien varējis, gan no interneta gudrībām, gan no sadzīves un nav pūlējies atsijāt lieko.

 

Galvenā teksta pievilcība ir autora asprātīgais stils – lasot ir par ko pasmieties – un Jāņa Valka spēja savdabīgi paskatīties uz daudzām lietām, arī mūsdienās preses stipri apzelētām tēmām un parādībām. Jāņa Valka grāmata nav parasta parādība mūsdienu latviešu prozā, un autoram, šķiet, ir visas iespējas izkopt savu tematiku un savu stilu. Latviešu valodas prasme gan jāattīsta. Piemēram, tiešiem un atgriezeniskiem darbības vārdiem nav viena un tā pati nozīme; lasīt un lasīties, paraut un parauties nozīmes ir visai atšķirīgas. Autoram jātiek vaļā arī no burtiskā tulkojuma no krievu valodas “kā reiz” , ko rakstnieks lieto ne vienā teksta vietā vien un kas latviešu valodā nozīmē “tieši”.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+