Mobilā versija
+0.5°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
17. jūlijs, 2014
Drukāt

Vai revolūcija skeletonā?


Foto - Juris KalniņšFoto - Juris Kalniņš

Virzīties uz priekšu nevis pa solītim, bet paveikt ko revolucionāru – ar tādu plānu jaunajam olimpiskajam ciklam gatavojas skeletonistu Dukuru brigāde.

Martins Dukurs trīs reizes atzīts par Latvijas Gada sportistu, tostarp pērn. Divkārtējais olimpiskais vicečempions, divkārtējais pasaules un pieckārtējais Eiropas čempions, piecu Pasaules kausu ieguvējs. Valdījis pasaulē pēdējos četrus gadus, Martins februārī olimpiskajās spēlēs Sočos izcīnīja sudraba medaļu, tāpat kā pirms četriem gadiem Vankūverā atzīstot vien trases saimnieka, šoreiz Aleksandra Tretjakova, pārākumu. Viņa vecākais brālis Tomass Dukurs atkal palika olimpiskā pjedestāla pakājē – ceturtais.

Gatavošanās nākamajai sezonai jau sākusies, un Dukuru plāns ir pārsteigt skeletona pasauli ar kaut ko pilnīgi jaunu. “Tā ir mana vīzija. Ja gribi ko revolucionāri mainīt, tad jāatrod kas pilnīgi pretējs. Mainot sīkas nianses, būtisku uzlabojumu neiegūsi. Zinu, ka tas nebūs vienkārši. To ceļu sākām jau agrāk iet, bet palikām pusceļā. Jāmēģina atkal attīstīt,” spriež Martins Dukurs.

Viena no lielākajām problēmām esot testētāju trūkums. Tagad gan sāk parādīties jauni asni – pavasarī atlases testos arī uz skeletonu pieteicās vairāki censoņi un nu treniņos cītīgi lej sviedrus kopā ar titulētajiem sportistiem. Pēdējais brīdis audzināt pēctečus.

Pārmaiņas skārušas arī fiziskās sagatavotības plānu. “Pērnvasar paveicām milzīgu darba apjomu, bet rezultāts nebija tik izteikts. Iespējams, nevajag darīt tik daudz, bet mazliet specifiskāk. No manas un Tomasa puses nebija uzstādījuma, ka vajag atlaist grožus vaļīgāk, bet meklējam, eksperimentējam arī šajā ziņā.” Martins spriež, ka gadu gaitā fiziskā bāze uzkrāta pietiekama un daudz vairāk apjomam nevajadzētu piestrādāt.

Lai arī ir vēlme meklēt jaunus darba virzienus, treneru sastāvs paliek nemainīgs. “Esam pilnā sastāvā. Paldies Dievam, vismaz vienu gadu vēl būs komanda “Sika”, tādējādi ar mums turpinās strādāt arī vācu treneris Matiass Bīdermans,” tā Martins. Viņš arī piebilst, ka mēģinājumi eksperimentēt nenozīmēs rezultātu atstāšanu otrajā plānā. Mačos neesot viegli nodoties eksperimentiem, sacensību atmosfērā iekarsti, un spor­tiskais gars ņem virsroku.

Otrais olimpiskais sudrabs nebija perfekts punkts skaistajam četrus gadus rakstītajam teikumam, tomēr Martins domas par Sočiem nolicis malā: “Par to atceros vien tad, ja kāds pajautā, un visbiežāk prasa – vai tiešām iespējams četras reizes uzskriet pilnīgi vienādu startu kā Tretjakovs Sočos. Mana atbilde nav mainījusies, varu izteikt tikai minējumus. Zaudēt ir jāmāk.”

Martins Dukurs 30 gadu vecumā pēc sezonas atvilcis elpu, un atsākt kustēties bijis fiziski grūti: “Arī mentāli nav viegli, jo šķiet, ka olimpiskās spēles vēl tālu un nav riktīgs dzinulis. Trenējies, dari, bet nav kā pirms gada, kad treniņos visu laiku bija doma – jābūt labam, jo ir olimpiskā sezona.”

Janvārī Martins otro gadu pēc kārtas ieguva tā saukto džekpotu – 100 tūkstošus eiro par uzvaru visos sešos braucienos Pasaules kausa izcīņas pēdējos trīs posmos. Viņš solīja visu savu komandu aizvest ceļojumā, tai atliek vien izvēlēties galamērķi. Ideja gan nav realizēta. “Katram liku izteikt savu vēlmi, bija baigās nesakritības, tomēr beigās vienojāmies par Taizemi. “Stockmann” trakajās dienās bija ļoti labas cenas, es pat gribēju braukt pakaļ. Bet lielākā problēma, ka nevar atrast laiku – vienam studijas, Tomasam drīz būs ģimenes pieaugums. Salikt visu desmit intereses ir ļoti grūti.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+