Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
10. maijs, 2013
Drukāt

Vai “Saskaņas centrs” piekrīt sava biedra Rubika izteikumiem?
 (1)

Foto - LETAFoto - LETA

Eirodeputāta un Latvijas sociālistu ideologa Rubika izteikumi par 1949. gada masu deportācijām, kad daudzi esot represēti “pēc nopelniem”, varbūt paliktu bez sevišķas uzmanības, ja Latvijas Universitātes pētnieks Mārtiņš Kaprāns nebūtu lūdzis prokuratūru minētos izteikumus izvērtēt.

 

 

Citās valstīs tamlīdzīgs ar noziegumiem pret cilvēci saistīts viedoklis pirmām kārtām izpelnītos nevalstisko organizāciju, partiju un redzamu politiķu, kā arī intelektuālo aprindu reakciju. Politiskais vērtējums tādās reizēs ir svarīgāks par juridisko, bet Latvijā bieži nav ne viena, ne otra. Kaut gan 1949. gada masu deportāciju tēma skar arī Igauniju un Lietuvu, jo no Baltijas valstīm izveda apmēram simts tūkstošus cilvēku, pārsvarā sievietes un bērnus, un gulaga reģistros parādījās īpaša sadaļa – “baltieši”.

Mēs zinām, ka Latvijas Sociālistiskajai partijai ir sava – no komunistu varas laika pārņemta nostādne. Bet mēs tāpat zinām, ka Rubika sociālisti darbojas apvienības “Saskaņas centrs” (“SC”) ietvaros, un tajā arī ietilpstošā partija “Saskaņa” ir deklarējusi kopību “ar Eiropas sociāldemokrātijas ideoloģiju un politiku”.

Grūti iedomāties mūsdienu sociāldemokrātijas vērtībām vēl kaut ko nepieņemamāku par totalitāra režīma īstenotu deportāciju attaisnošanu vai vispār visu, kas pēc tādas izskatās. Tāpēc “Saskaņas” galvgala figūrām Ušakovam un Urbanovičam patiesībā vajadzēja būt pašiem pirmajiem, kuri tamlīdzīgus izteikumus nosoda no visām iespējamajām tribīnēm.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzi ievērojami Latvijas sociāldemokrāti, piemēram, Pirmās Saeimas (1922 – 1925) priekšsēdētājs Frīdrihs Vesmanis, Nikolajs Kalniņš, Andrejs Veckalns un citi, drīz pēc padomju varas ieviešanas tika nogalināti Sibīrijas lēģeros. Komunistu režīma represijās kopumā cieta tūkstošiem LSDSP biedru. Vienā represiju vilnī ar “kulakiem” tika izsūtīts arī iepriekš apcietinātais vecais marksists Fricis Menders, kuru čekisti turpināja vajāt vēl 60. gados un modri uzraudzīt pat nespējnieku namā, kur viņu iespundēja, jo Rietumos izcilu izglītību guvušais Menders, lai cik kreiss būdams, savos atmiņu pierakstos bija atmaskojis ar padomju tankiem ievestā režīma būtību kā Latvijai naidīga imperiālisma tiešu izpausmi. Viņš arī secināja, “ka tas viss, kas vijas ap Krievijas čeku un politiskajām nometnēm un ko es pats savām acīm esmu redzējis un uz savas ādas izbaudījis, ir nenomazgājams kauna traips sociālisma vēsturē. Un pie tam tas, ko es esmu redzējis un piedzīvojis, vēl nav tas šausmīgākais”.

Bet ko par šo vēsturi domā “SC” “sociāldemokrāti”, mēs pat īsti nezinām. Reizēm gan nojaušam. Savulaik, kad “SC” pretendēja uz valdības portfeļiem, bet iespējamie koalīcijas partneri izvirzīja priekšnoteikumu atzīt 1940. gada okupācijas faktu, politapvienības vadītāji to nodēvēja par briesmīgu pārinodarījumu “mūsu vēlētājam”.

Tagad viens no “SC” pīlāriem pavēsta, ka daļai represēto lopu vagons pienācās “pēc nopelniem”, kas neraisa ne īpašas emocijas, ne īpašus iebildumus politapvienības “eiropeisko sociāldemokrātu” spārnā. Tomēr diezgan dīvaina situācija – politiķi, kas grib “ņemt varu” valstī, nav gatavi sniegt skaidras atbildes uz jautājumiem, kas skar valsts tiesiskos pamatus. Tāpēc mēs arī īsti nezinām, bet mums būtu jāvaicā, kā šī vara tiktu izmantota un atbilstoši kādām (un kuras valsts) politiskajām pamatvērtībām. Pagaidām atbildes vietā ir pati nostāja. Un tā ir vērtējama visnotaļ “viennozīmīgi”.

{gallery id=”1730″}

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. tauta gaid atbildi no Ušakova un Urbanoviča>>>

Draugiem Facebook Twitter Google+