Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
17. augusts, 2015
Drukāt

Ilze Kuzmina: Vai Seile būs vienīgā atbildīgā? (6)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Skolotāju atalgošanas jaunā modeļa izņemšana no valdības pagājušās nedēļas darba kārtības izraisīja gan atvieglojuma nopūtas, gan neapmierinātību. Atvieglojums, jo valdības atteikšanās pielikt punktu strīdiem par modeļa kvalitāti ļaus turpināt diskusijas un modeli, iespējams, uzlabot. Neapmierinātību tāpēc, ka modelis cieši saistīts ar nākamā gada valsts budžetu, kura projektam jau pēc pusotra mēneša būtu jābūt Saeimā. Līdz ar to diskusijām vairs laika nav, iespējams mainīt vien nianses.

Kārtējo reizi aktivizējušās runas arī par skolu tīkla problēmu, proti, to, ka Latvijā skolēnu vairs nav tik daudz, lai varētu pastāvēt visas esošās skolas. Kaut arī jaunais atalgojuma modelis paredz, ka mazajās lauku skolās pedagogu algām vajadzētu pieaugt, ir kāds būtisks papildnosacījums: alga būs lielāka, ja skolotājs strādās pilnu slodzi. Lielai daļai lauku skolotāju šī pilnā slodze nesanāks, tāpēc algas pieaugums ir apšaubāms. Jaunā algošanas sistēma esošās problēmas neatrisinās, ja vien nemazināsies skolu skaits vai vismaz tajās strādājošo skolotāju skaits. Bet skolu slēgšana vai reorganizācija un skolotāju atlaišana ir nepopulāri lēmumi, par ko neviens negrib uzņemties atbildību. No Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) puses vairākkārt izskanējis: jaunais modelis motivēs pašvaldības sakārtot skolu tīklu. Tas vairs neļaus pārdalīt valsts piešķirto naudu lielajām novada skolām par labu mazajām skoliņām. Taču, kad vietējo varu vadītāji izlems slēgt kādu skolu, viņi varēs teikt, ka ir spiesti to darīt “slikto” valdības lēmumu dēļ.

Šajā situācijā ir labi, ka izglītības un zinātnes ministra krēslā ir ar politiku iepriekš nesaistītā Mārīte Seile. Vismaz pagaidām izskatās, ka viņa nedomā par nākamajām vēlēšanām, līdz ar to būtu gatava pieņemt nepopulārus lēmumus. Taču: vai viņai to ļaus? Ne tikai pārējā koalīcija, bet arī pašas pārstāvētās partijas – “Vienotības” – biedri. Un, ja ļaus, vai atbildību uzņemsies kopīgi?

Gribot negribot atmiņā nāk 2009. un 2010. gadā redzētās politiskās ainas: Zaļo un zemnieku savienību pārstāvošā ministre Tatjana Koķe ieviesa sistēmu “Nauda seko skolēnam”, un tās gaitā slēdza vai reorganizēja desmitiem skolu. Ministre spēra drosmīgu soli, kas bija sāpīgs daudziem, taču neizbēgams ne tikai demogrāfiskās, bet arī ekonomiskās situācijas dēļ. Viņas koalīcijas un partijas biedri izteica T. Koķei publiskus pārmetumus par lauku un izglītības sistēmas graušanu, kaut lēmumu pieņēma ne jau ministre viena, bet visa valdība.

Lai šī situācija neatkārtotos, “Vienotībai” savā iekšienē jāizlemj: vai tā atbalsta “nerentablo” skolu reorganizāciju un slēgšanu vai ne. Ja jā, tad jāsniedz atbalsts ministrei ne tikai vārdos, bet arī darbos. Tas būtu vieglāk, ja pati IZM būtu uzdevumu augstumos. Piemēram, sniegtu skaidrus aprēķinus, cik naudas varētu ietaupīt, ja vidusskolās nebūtu mazāk par 12 skolēniem klasē, kā arī atzītu: skolēnu skaits klasē nevar būt vienīgais kritērijs skolas likteņa izlemšanai. Citādi var rasties situācija, kad viduvēju skolu ar 14 skolēniem klasē saglabā, bet labu ar 11 skolēniem klasē slēdz.

Turklāt atbildība par skolu slēgšanas sekām jāuzņemas visai valdībai, ne tikai IZM. Piemēram, Satiksmes ministrijai jāgādā par ceļu uzturēšanu tādā stāvoklī, lai bērni līdz skolai nokļūtu droši un īsā laikā.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. taču lai skaidro, kas tad uzturēs sliņķiem katram savu skolu un slimnīcu????????????????????

  2. Diemžēl brēcējiem pret skolau samazināšanu neinteresē bērnu izglītība, bet galvenokārt tikai pašu skolotāju nodarbinātība.
    Jānovēl ministrei izturību reformas realizēšanā- nevienā ES valstī nav tādas ākstības, ka skolā 18 skolēni, bet 9 skolotāji.

  3. Ar kādu degsmi izliekas ka valstī viss ir kārtībā,tikai tāds sīkumiņš kā latviešu deficīts.Skatos kā tv24 žurnālistei uz Jomas ielas grūti atrast kādu latviski runajošu,bet citādi viss kārtībā.

  4. Daudzās mazpilsētās – bijušajos rajona centros, pavisam netālu viena no otras, tiek uzturētas 3-4 vispārizglītojošās skolas (šeit neieskaitu vakarskolas un speciālās skolas), kurās mācās tāds bērnu skaits, kuriem visiem atrastos vieta 2 vai pat tikai 1 no šīm skolām. Protams, tiek uzturēta atbilstoša skolotāju armija. Pašvaldības mīļā miera labad skolas neapvieno, tādēļ skolotāju algas ir mazas un viņi brauc piketēt. Tajā pat laikā uz šo mazpilsētu pēc principa “nauda seko skolēnam” aizripo pieklājīga naudas summa, kuru, izdalot uz mazāku skolotāju skaitu, varētu maksāt itin pieklājīgas algas.

  5. Jāpiekrīt autorei, ka mehaniskai (matemātiski) nevar veikt reorganizāciju (nav 14 skolēnu – skolu reorganizēt!), jo nākošajaos gados var būt nepieciešamie 14. Arī kvalitāte var būr atšķrīga un daudzos gadījumos ne par labu lielākam skolēnu skaitam. Ministre visu laiku atgādina, ka visu izšķir skolotājs, tad kāds sakars ar kvalitāti ir skolēnu skaitam. Protams, nevar finansēt galīgi nepieņemamu skaitu skolēnu. Reorganizācijā (reformā) būtiskākais ir skolotāju kompetence (īpaši prasme iemācīt) un uz to arī vajadzētu virzīties. Diemžēl, nepietiek (un arī nepietiks) finanses un tamdēl neveina reorganizācija neizmainīs esošo stāvokli. Svarīgi sakārtot algas jautājumu, atbalstot labākos skolotājus, bet tas jādara pārdomāti, jo šobrīd kvalitātes kategoriju piešķiršana ir visai vienkārša un formāla (atkal matemātiska novērtēšans punktu saskaitīšana “savējiem”kolēģiem).

  6. Un kur gan steigties? Tagad vienā mierā var diskutēt par to ar ko un kad vēl vēl par šo modeli varētu padiskutēt. Daudzi skolotāji no jaunā modeļa baidās, jo tas pasliktinās viņu labklājību. Gandrīz visi skolotāji ir pietiekami pacietīgi un nevienam nekādas reālas neērtības ar savām prasībām un gribēšanām nesagādā. To izslavēto streiku par kuru daži atļaujas brēkāt no malas neviens neorganizē un nav ieinteresēts organizēt. Skolotāju vidū nav vienprātības par savām vēlmēm un prasībām. Skolotāju vidū ir pietiekami liela konkurence lai būtu bail dumpoties nebaidoties pazaudēt kaut ko no savas slodzes kas nozīmēs vēl mazāku algu. Vairākums skolotāju vecos solījumus (piemēram, grafiku no 2007. gada un visus tos kas iepriekš tika ik gadu stumdīti no septembra uz janvāri un no janvāra uz septembri) jau ir aizmirsuši vai arī samierinājušies ka gadu gadiem ir veiksmīgi muļķoti un mānīti un tagad kaunās to pat pieminēt. Ir arī tādi skolotāji kas cer, ka par savu nelokāmo pacietību kādudien tiks desmitkārtīgi vai simtkārtīgi atalgoti, bet neapzinās to, ka aizejot pensijā tā tiks aprēķināta tikai no reālajām algām kādas tiek saņemtas arī šobrīd un tad neviens tos solītos un no septembra uz janvāri, no janvāra uz septembri pārbīdītos labumus vairs nekompensēs. Savukārt citi gaida arodbiedrības jauno skaistās nākotnes grafiku ko pielikt pie sienas un aplūkojot ļauties tālākajām cerībām.

Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Tu nonāksi ellē!

Šonedēļ Latvijā ļoti mainīgi laika apstākļi, kad sals mijas ar atkusni un sniegs ar lietu.

Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms (49)Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. 
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (13)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā?
Draugiem Facebook Twitter Google+