Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
6. marts, 2012
Drukāt

Vai skatāties latviešu kino?

Monta Liepa, studente: “Prieks, ka beidzot manas cerības par interesantu filmu un dabisku aktieru tēlojumu piepildās. Varu iziet no kinoteātra, nenodūrusi galvu par to, ka biju uz latviešu filmu.

 

Pēdējie veikumi pašmāju kino ir veiksmīgi. Filmas no pēdējos gados sasniegtā arī bijušas tās, kas man vislabāk patīk, piemēram, “Amatieris” un “Kolka Cool”. Ļoti novērtēju dokumentālās filmas “Homo@lv” un “Ģimenes lietas”, kā arī ar nepacietību gaidu Aigara Graubes filmu “Sapņu komanda 1935″. Negribu nosaukt nevienu konkrētu filmu, bet ir tādas, kas man nav patikušas, tāpēc tās arī nav guvušas plašāku uzmanību. Diemžēl lielākai daļai sabiedrības nav ne jausmas, cik un kādas filmas katru gadu Latvijā saražo, tāpēc sagaidu, ka filmu veidotāji vairāk pievērsīs uzmanību reklāmai. Manuprāt, kinomākslai vajadzētu vairāk koncentrēties uz šodienas aktualitātēm, tad arī augs skatītāju interese.”

Imants Līgotnis, pensionārs Rīgā: “Šobrīd es nekādu interesi par kino neizrādu, jo apkārt dzīve ir tik spraiga un pilna ar politikas un sporta notikumiem, kuriem jāseko līdzi. Patīkami skatīties klasiskās latviešu filmas no padomju laikiem, kad tajās spēlēja tādi aktieri kā Uldis Dumpis un Ģirts Jakovļevs. Bet jaunākās filmas mani neuzrunā. Pat uz teātri man vairs nepatīk doties un klausīties bezjēdzīgā aktieru vāvuļošanā. Protams, katram laikmetam ir savi pielūdzēji. Galvenais, lai notiek attīstības process.”

Aija Tiltiņa, deju skolotāja: “Tieši vecās latviešu filmas esmu iecienījusi visvairāk. “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” ir fantastiska filma, jo tās humors ir ļoti veselīgs, bet no jaunāko laiku filmām man patīk “Ūdensbumba resnajam runcim”, kuras režisors ir Varis Brasla. Savukārt Streiča filma “Teātris” ir pārāk lēna. Man kā nepacietīgam cilvēkam vajag, lai notikumi norisinātos spraigāk. Pašlaik uzskatu, ka Latvijas kino ir pārprodukcija, jo ir daudz vienādu aktrišu. Ar kungiem tā dažādība ir lielāka, turklāt aktieris Dainis Grūbe, manuprāt, ir lielākais talants, ko pēdējā laikā esam piedzīvojuši. Latvijā jāsāk taisīt filmas par mums pašiem. Mums jāspēj pasmieties pašiem par sevi.”

Jānis Vītols, Pasaules ielu vingrošanas federācijas valdes loceklis: “Es izaugu pie tādām filmām kā “Cilvēka bērns”, “Emīla nedarbi” un “Ziemassvētku jampadracis”, kas bija labas ģimenes filmas ar viegli saprotamu notikumu gaitu. No vecākām filmām bauda skatīties “Nāves ēnā”, kā arī “Šķēps un roze”. Tajās atklājas varoņu iekšējā pasaule, un spriedze ir visas filmas garumā. Lielākā daļa jauno filmu ir vairāk vai mazāk neizdevušās nepārliecinošā teātra aktieru tēlojuma dēļ. Ir grūti viņiem noticēt, jo, kas der skatuvei, ne vienmēr derēs filmai. Par vislielāko izgāšanos uzskatu Mika Ozoliņa un Agneses Zeltiņas “I Want your Girl”, kurai vispār nav sižeta. Es vēlētos, lai būtu mazāka čīkstēšana par budžeta sadali latviešu kino vajadzībām. Ja būs labs scenārijs un ideja, nauda atradīsies. Jau labu laiku vietējie latvieši mērās ar to, cik slikti iet. Arī latviešu kino ir pārgājis uz dokumentālo virzienu par nolemtībā dzīvojošām cilvēku grupām. Kāpēc nevarētu veidot filmas arī par to, ka cilvēki priecājas un viņiem labi sokas? Ir jābūt arī plašākam aktieru lokam, kas filmējas. Man, piemēram, patīk, kā tēlo Andris Keišs.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+