Kultūra
Kultūrpolitika

Vai skolu kori glābs Dziesmu svētkus? 16

Foto – Karīna Miezāja

Laikā, kad Dziesmu svētku potenciālās publikas prātus nodarbina teju neiespējamā misija iegūt svētku biļetes, pašu svētku kustības veidotāji un daļa mūzikas pedagogu nobažījušies par satraucošu tendenci – skolu koru dziedātāju skaita mazināšanos, kas apdraud nacionālā lepnuma, UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļautā fenomena – Dziesmu svētku – nākotni. No Kultūras ministrijas (KM) puses kā viens no risinājumiem izskan kora atgriešana mācību stundu sarakstā, savukārt kompetenču izglītības reforma šādu “obligātuma” risinājumu neparedz.

Jaunieši kori izvēlas arvien retāk

Saskaņā ar Valsts izglītības un satura centra (VISC) apkopotajiem datiem skolēnu koru dziedātāju skaitam pēdējos gados ir tendence samazināties. 2012./2013. mācību gadā skolu koros kopumā dziedāja 27 328 dziedātāji, bet šogad viņu skaits ir vairāk nekā par tūkstoti mazāks (26 231). Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku starplaikos jauno kora dziedoņu skaits sarūk radikāli (pērn pat samazinoties teju par trešdaļu – 18 176).

“Vispārizglītojošo skolu koru dziedātāju skaitam dramatiski samazinoties, nākotnē koru kustība varētu būt apdraudēta,” kā draudīgu šo tendenci piesaka Latvijas Vispārējās izglītības iestāžu mūzikas skolotāju asociācijas (LVIIMSA) valdes priekšsēdētāja Rūta Kanteruka.

Saprotamā kārtā čaklākie dziedātāji šobrīd ir 2. līdz 4. klašu vecuma grupā, jo te bērna intereses vēl lielā mērā nosaka viņu vecāki. VISC dati liecina, ka šajā mācību gadā sākumskolas un pamatskolas līmenī vispārizglītojošo skolu koru dalībnieku visvairāk ir pamatskolas posmā – attiecīgi 10 480 2. līdz 4. klašu posmā un 5600 5. līdz 9. klašu posmā. Problemātiskākais ir vidusskolas posms, kurā korī dziedāt gribētāji jau paši lielā mērā nosaka interešu izvēli, un te dziedātāju skaits ir teju divreiz mazāks (3241).

Kā galvenos iemeslus skaita izmaiņām VISC Interešu izglītības un audzināšanas darba nodaļas vadītāja Astra Aukšmuksta min skolēnu skaita izmaiņas pašās izglītības iestādēs, tāpat koristu skaitu ietekmē skolu tīkla optimizācijas pasākumi, būtisks iemesls ir arī mūzikas pedagogu esamība vai trūkums, kā arī pedagogu paaudžu nomaiņa.

Savukārt Madonas vidusskolas un ģimnāzijas skolēnu koru vadītāja Ija Voiniča uzskata, ka iemesls ir krietni nopietnāks – sarūk jauniešu interese par kora dziedāšanu. “Mūsdienu bērniem nav motivācijas dziedāt korī. Pirmkārt, apkārt ir mūzikas, sporta, mākslas skolas, bērni dodas uz tām, un viņiem fiziski nav laika piedalīties korī. Ir bēdīgi, ka lielā skolā, kurā ir aptuveni tūkstoš bērnu, uz kori ar lielu piepūli atnāk varbūt 20. Interesi mazina arī pārslodze, diena ir pārāk gara, un, saprotams, tikai retais vēlas vēl devītajā vai desmitajā stundā nākt dziedāt korī. Kādreiz bērnus vilināja kopīgu izbraukumu iespēja, bet tagad bērni ceļo kopā ar ģimenēm. Arī Dziesmu svētki vairs nav motivācija. Bērni pat nevēlas atrasties lielajā pūlī, ir tādi, kas no tā pat baidās. Neiespējamā misija ir dabūt uz kori puikas, bet bez zēnu un nākotnē vīru koriem Dziesmu svētki viennozīmīgi iznīks. Kas tad tur dziedās – tikai sieviešu kori?”

Vai atgriezties pie obligātā kora?

Šobrīd kori skolās darbojas kā interešu izglītības programmas, kurās tiek ievērots skolēnu brīvprātības un interešu princips. Daļa Dziesmu svētku kustības dalībnieku un mūzikas pedagogu tieši šajā apstāklī saskata nopietnu draudu nākotnes svētku pastāvēšanai, jo interese par kora dziedāšanu tiek dalīta ar daudzām citām un līdz ar to nav prioritāra.

“Šobrīd koru kustības tradīcija, skolēnu koriem paliekot interešu izglītības formā, tiek iznīcināta un atstāta vienīgi skolu vadības ziņā. Tajās skolās, kur administrācija rod iespēju finansiāli atbalstīt mazapmaksātus skolotājus, kas vada korus, kā arī nodrošināt kora darbību, dziedāšanas process notiek, bet citur koru kustība iznīkst,” uzsver R. Kanteruka.

Kā iespējamo risinājumu viņa uzsver kora stundu atjaunošanu mācību stundu sarakstā, līdzīgi kā padomju laikā un 90. gados. “Dziesmu svētku kora dziedātāji nerodas no zila gaisa, bet izaug no skolu koriem. Ja bērnam nav iemācīta prasme dziedāt korī, tad viņš, visticamāk, apzinātā vecumā nepievienosies nevienam korim,” uzskata R. Kanteruka.

Asociācijas vadītāja norāda, ka būtiski kora dziedāšanas prasmes iegūt jau agrā skolas vecumā. “Ir ārkārtīgi svarīgi iemācīt bērnam līdz 3. klasei dziedāt. Ir pierādīts, ka jebkuru prasmi, tostarp dziedāšanu, var attīstīt. Kādam, protams, ir vairāk šūpulī ielikts, kādam būs grūtāk, taču nebūs tā, ka kāds paliks “rūcējs” jeb ārpustoņa dziedātājs.”

Koris kā mācību stunda būtu īstenojams arī mazajās skolās, kur skolēnu skaits kārtīgam korim ir nepietiekams. “Jau šobrīd ir vairāki pagasti, piemēram, Jaunpiebalga un Vecpiebalga, kas korus notur atsevišķi, bet viņi sanāk kopā koncertos, skatēs, dziesmu svētkos,” norāda R. Kanteruka.

Speciāliste nepiekrīt, ka Dziesmu svētku dziedātāju skaita nodrošināšanai pietiktu ar valstī plaši pieejamajās mūzikas jeb profesionālas ievirzes skolās sagatavoto dziedātāju skaitu – šis princips darbojoties tikai lielajās pilsētās, nevis laukos. “Nevar paļauties uz to, ka korus nodrošinās profesionālas ievirzes mūzikas skolas, jo daudzviet lauku rajonos tieši skola ir kultūras centrs. Dzīvojot Rīgā, ir ļoti viegli noticēt skaistajai vīzijai, ka mums ir Dziesmu svētki, skaisti kori, dziedoši un talantīgi bērni, studijas, skolas, bet laukos šī situācija bieži ir atšķirīga. Vieta, kur bērni no ļoti dažādām ģimenēm un sociālajiem slāņiem pavada laiku.”

Mūzikls kora vietā audzinās kompetences

Tikmēr VISC pārstāve Astra Aukšmuksta nepieciešamību pēc obligātās kora stundas nesaskata. “Ja ir motivēts, aizrautīgs un lietpratīgs mūzikas skolotājs, kas vada kori un prot skolēnus ieinteresēt, un ir skolas kolektīva (vadības, pārējo kolēģu) un vecāku izpratne un atbalsts par kora nepieciešamību skolēna vispusīgā attīstībā, skolās kori darbojas un skolēni tajos iesaistās,” viņa norāda.

Arī izglītības reformas projekta “Skola 2030” jaunajā kompetenču izglītības modelī koris kā obligāts mācību priekšmets nav paredzēts. “Reformas gaitā plāna ieviest kori kā mācību stundu nav, jo tam vairs nav vietas – tas tikai vairotu stundu saraksta pārblīvējumu un bērni no skolas atgrieztos tikai vakarā,” secinājusi projekta “Skola 2030” mācību satura ieviešanas vadītāja un programmas “Iespējamā misija” veidotājdirektore Zane Oliņa. Viņasprāt, domājot par nākotnes Dziesmu svētku piepildījumu, iedarbīgs ierocis ir jau stundu sarakstā pieejamā mūzikas stunda, taču – ar mainītu saturu.

Jauno skolu reformatoru piedāvājums ir būtiski pārskatīt to, kas jau notiek esošajās mūzikas stundās, tās piesaistot kopējai virsjomai – kultūras izpratnei un pašizpausmei mākslā. Tā vienā kompleksā apvieno mūziku, vizuālo mākslu, literatūru un drāmu jeb izpildītājmākslu, bet vēlākā posmā, vidusskolā, – arī kultūras studijas, kā privileģētu neizceļot nevienu no tām, tostarp arī mūziku vai kora dziedāšanu.

“Daudz lielāku uzvaru gribam likt uz muzicēšanu, arī kopā dziedāšanu, līdztekus samazinot teorētisko jautājumu apjomu – šādi priekšlikumi saņemti gan no mūzikas skolotājiem, gan koru diriģentiem.” Būtisks jaunievedums vidusskolas posmā ir tas, ka mūziku, kur tā līdz šim bijusi izvēles priekšmets, turpmāk mācīsies visi, akcentē Z. Oliņa.

Tāpat izglītības speciāliste norāda, ka atrisināt problēmu var, tikai radot interesi, nevis “ar koku”. “Tradīcijām ir jābūt dzīvām, un to var nodrošināt, tikai maksimāli ieinteresējot bērnus par mūziku, muzicēšanu, prieku par to. Līdz ar to mācīšanas pieejas jautājums ir absolūti kritiskais. Ja būs labs un jēdzīgs skolotājs, viņa bērni gribēs dziedāt korī. Jāatzīst, ka visvairāk sūdzību VISC no vecākiem šobrīd saņem tieši par mūzikas stundām. Ja atstāsim mūzikas stundu tādu, kāda tā ir, un līdzīgā izpildījumā vēl pieliksim klāt kori, tad tiešām nogalināsim Dziesmu svētku tradīciju.”

Jāatgādina, ka jaunais mācību saturs pirmsskolai būs saistošs jau šā gada septembrī. No 2019. gada septembra – arī 1., 4., 7. un 10. klasei.

Bez atbalsta koru vadītāji izdeg

Jaunās skolu reformas ieviesēji norāda, ka mūzikas stundu mērķis ir veicināt bērnu interesi par mūziku ārpus skolas programmas. Proti – interese par mūziku ir dzimusi, atliek to tālāk attīstīt kora pulciņā jeb interešu izglītībā. Tikmēr Latvijas reģionos skolotāji apšauba šādu iespēju līdzšinējā interešu izglītības modelī, kurā skolas kora vadītāja atalgojuma likme ir ievērojami mazāka par mūzikas skolotāja likmi.

“Šobrīd korus vada entuziasti, kuriem tas ir sirdsdarbs. Tomēr pat skolotāji, kuri ilggadēji strādājuši ar koriem un kuriem bijuši lieliski rezultāti, saņemot niecīgu atalgojumu un atbalstu, izdeg, viņiem nolaižas rokas un nav motivācijas turpināt,” uzsver R. Kanteruka

“Vai jauns skolotājs gribēs nākt strādāt un vadīt kori par 30 eiro mēnesī?” retoriski jautā arī diriģente Ija Voiniča. Viņa vada četrus skolēnu korus visās vecuma grupās: sākumskolas, 5. līdz 9. klašu un vidusskolas posmā. Lielākais kolektīvs ir viņas vadītais Madonas ģimnāzijas vidusskolēnu jauktais koris, kurā dzied 50 dziedātāju – 18 puiši un 35 meitenes, kuri ar panākumiem piedalās festivālos, pārstāv skolu dažādos koncertos un protams, Dziesmu svētkos.

“Kora vadītāja atlīdzības likme ir mazāka nekā mūzikas skolotājam, un tas ir absurds. Divās stundās nedēļā ir jāiemāca repertuārs, bērni nereti vispār neierodas. Tā ir vesela darba slodze, bet samaksa beigās ir niecīga,” sašutusi ir diriģente.

Tikmēr Z. Oliņa iesaistītās puses – mūzikas augstskolas un skolotājus – aicina uz sadarbību, diskutējot par mūzikas skolotāja lomu un sagatavotību kompetenču izglītībā. “Šogad un nākamgad ļoti drastiski tiek pārskatīts skolotāju sagatavošanas programmu saturs. Tam Izglītības un zinātnes ministrija kopumā ir atvēlējusi vismaz 10 miljonus eiro. Noteikti ir jāizsver, piemēram, jautājums, vai visiem mūzikas skolotājiem ir jāprot vadīt kori, jārunā ar pašvaldībām un skolu administrāciju, kā arī ar likumdevējiem par mūzikas klašu aprīkojuma iespējām, un šis ir īstais brīdis to darīt.”

Kā atdzīvināt koru kustību skolās?

Agris Celms, diriģents, komponists, Jelgavas 4. vidusskolas direktors: “No skolas koriem ir pazudis vārds “obligāti”. Varbūt tas skan mazliet policejiski, tomēr šobrīd iznāk tā, ka mūsu, latviešu, lielais kultūras lepnums pastāv pēc principa “gribu – negribu”, bet skaidrs, ka skolas vecumā bērniem būs vairāk “negribu” nekā “gribu”. Ja bērnam ir iespēja spēlēt hokeju, nevis dziedāt korī, tad gan viņš, gan vecāki visdrīzāk izvēlēsies hokeju, jo tas ir topā.”

Rūta Kanteruka, LVIIMSA valdes priekšsēdētāja, mūzikas skolotāja: “Nevajadzētu aizmirst, ka mūzika ir viens no ļoti labiem veidiem, kā globalizācijas laikmetā attīstīt nacionālo identitāti. Mūsdienu straujajā dzīves tempā, kad klikšķa attālumā ir jebkurš pasaules punkts no Rīgas līdz Bangkokai, ir ārkārtīgi viegli pazaudēt savu nacionālo esību, sajūtu un izpratni par to, kas tu esi.”

Santa, pamatskolnieces mamma Siguldā: “Mana meita izvēlas dziedāt skolas korītī, jo tajā ir iespēja izdziedāt arī popmūzikas dziedātāju dziesmas, īpašs prieks bija valsts svētkos dziedāt pašu izvēlēto repera Reika “#ParLatviju”. Nedomāju, ka viņa būtu laimīga, ja piespiedu kārtā būtu jādzied dziesmas, kuras nav interesantas.”

Rita Dementjeva, projekta “Skola 2030” mākslu mācību satura izstrādes vecākā eksperte: “Ja kaut ko nosakām par obligātu, tas izraisa pretreakciju. Mūsuprāt, vajadzētu rūpēties par to, lai mācību saturs būtu uzbūvēts tādā veidā, lai skolēnam rastos nepieciešamība muzicēt arī ārpus klases.”

LA.lv