Vai slimojam ar impozantuma kompleksu? Saruna ar latviešu arhitektu no Austrālijas Andreju Andersonu 12
Andrejs Andersons ir ievērojams Austrālijas arhitekts, kura dzimtas saknes iesniedzas Latvijā. Viņa vectēvs bija Rīgas pilsētas galva Alfrēds Andersons, tēvs – būvuzņēmējs Ludvigs Andersons. Pēc tam, kad viņa ģimene pēc Otrā pasaules kara emigrēja uz Austrāliju, viņš kļuva par Jaundienvidvelsas štata vadošā arhitekta vietnieku, spēcīgā Austrālijas arhitektu biroja “PTW Architects” direktoru, vairāku sabiedriski nozīmīgu celtņu, mākslas galeriju un koncertzāļu projektu autoru. Rīgā pieredzējušais arhitekts nesen ieradās, lai starptautiskas žūrijas sastāvā vētītu “Latvijas Arhitektūras gada balvai 2015” izvirzītos darbus.
– Kad jūsu ģimene pēc Otrā pasaules kara izceļoja no Latvijas, jūs bijāt vēl bērns, tomēr pieaugot allaž esat uzturējis sakarus ar Latviju. Kāda ir jūsu šābrīža piesaiste dzimtenei – ģimenes saites vai varbūt Neiburgu namīpašumi? Arī mūsu saruna notiek vienā no tiem.
A. Andersons: – Sava mūža 67 gadus esmu pavadījis Austrālijā un sevi uzskatu par austrālieti, bet man patīk uzturēt sakarus ar Latviju. Protams, arī ģimenes īpašumi dod iemeslu doties šurp. Uz Latviju braucu katru gadu pavasarī. Šogad tas sakrita ar Zaigas Gailes piedāvājumu būt Arhitektūras balvas žūrijā. Ceļā iegriezos Venēcijas biennālē – bija divi iemesli tur būt. Viens nāca no Austrālijas – šogad notika Austrālijas jaunā paviljona atklāšana, kur tiek izrādīta ievērojamās mākslinieces Fionas Holas iespaidīga mūža darba retrospekcija (māksliniece radījusi skulptūru dārzu A. Andersona projektētajās Austrālijas Nacionālās galerijas izstāžu zālēs. – A. K.). Otrs iemesls bija no Latvijas, jo Latviju Venēcijā reprezentē manas māsīcas meita, māksliniece Katrīna Neiburga. Viņai kopā ar vīru izdevusies ļoti iespaidīga un Venēcijai neparasta garāžu un to iemītnieku video instalācija.
