Pasaulē

Vai smēķēšana patiesi tik kaitīga?! “Planētas Noslēpumi” provocē un atmasko mītus. 3. daļa 16

Foto – Fotolia

Sestais mīts – jāievēro “atslodzes dienas” no smēķēšanas

Izrādās, arī šis apgalvojums ir aplamība. Pat gluži otrādi: ja te jūs smēķējat, te atkal ne un tad atkal jā un tamlīdzīgā garā, tad patiešām var iedzīvoties nepatikšanās. Pētnieki pauž, ka jebkurš šāds pārtraukums – ne tikai uz gadu, mēnesi vai nedēļu, bet pat tikai uz vienu dienu – ar smēķēšanas atsākšanu var nodarīt lielāku kaitējumu nekā “vienmērīga” smēķēšana. Tāpēc tajā gadījumā, ja nobriedusi apņemšanās pilnībā atmest smēķēšanu, speciālisti tomēr iesaka rīkoties “maksimāli saprātīgi”.

Britu profesora Bo Lanbeka vadīta pētnieku grupa izanalizēja 1116 vīriešu un sieviešu (vecumā no 35 līdz 68 gadiem) plaušu funkciju. Eksperimentā iesaistītie brīvprātīgie bija sadalīti trijās grupās: regulāri smēķējošie, tad tie, kuri vēlas atmest smēķēšanu, un tie, kuri nekad nav smēķējuši. Rezultātā noskaidrojās, ka tiem, kuri pēc gada atsāka smēķēšanu, plaušu funkcija jeb ieelpojamā gaisa apjoms samazinājās par 5%, bet tiem, kuri nekad nav pat domājuši par smēķēšanas atmešanu, šis rādītājs samazinājās par 3%. Lanbeks no tā secinājis, ka tiem, kuri atturējās, bet tomēr nespēja iztikt bez smēķēšanas, notikusi savdabīga organisma aizsargfunkcijas pret tabakas dūmiem zaudēšana, kas, iespējams, uz visu mūžu saglabājas “rūdītiem” smēķētājiem.

RAKSTA PIRMO DAĻU LASI ŠEIT!

RAKSTA OTRO DAĻU LASI ŠEIT!

Septītais mīts – sports un smēķēšana nav savienojamas lietas

Sak, ja smēķēsi – nevarēsi paskriet, nevarēsi uzkāpt 5. stāvā, un tamlīdzīgi. Absolūti neviennozīmīgi vērtējams apgalvojums. Jā, tālrādes ekrānos varbūt arī neieraudzīsim sportistu, kurš atklāti smēķē, taču realitātē tas gluži tā nav. Vispirms gan vajadzētu sākt ar to, ka mūsdienu augsta līmeņa sports jau pats par sevi ir postoša, kropļojoša un pat nogalinoša nodarbe, bet par to tad laikam plašāk jārunā kādu citu reizi. Un šajā aspektā var palasīties kaut vai treneru un pašu sportistu memuārus, kuros bieži vēstīts par to, kādus sodus mēģināts ieviest nolūkā čempionus atturēt no smēķēšanas un kā tas praktiski nekad nav izdevies, turklāt šie grēkāži vienalga kļuvuši par čempioniem, un absolūti nav izslēgts, ka lielā mērā arī pateicoties tam, ka viņi tomēr smēķējuši.

Ir arī pietiekami daudz dzirdēts no izbijušiem pašmāju augsta līmeņa sportistiem, ka vispār viņi pat nemaz nav gribējuši smēķēt, taču, nokļūstot tajā visaugstākajā līmenī, faktiski piespiesti to darīt, jo pretējā gadījumā, kā apgalvojuši viņus uzraugošie medicīnas speciālisti, augstāko sporta virsotņu sasniegšanas kārotāji nespēs uzrādīt visu to jaudu, ko var piedāvāt cilvēka organisms. Piemēram, pagājušā gadsimta 70. gadu latviešu izcilais sprinteris Juris Silovs intervijās atklāti atzinis, ka viņam bijis liels šoks pēc tā, kad, nokļūstot PSRS vieglatlētu izlases sastāvā, mediķi viņam, kurš iepriekš nebija izsmēķējis vispār pat vienu cigareti mūžā, kategoriski ieteica izsmēķēt vismaz divas cigaretes dienā, pretējā gadījumā viņa organisms nespēs gūt visaugstākos panākumus.

Kāpēc tā, un kas to nosaka? Pētnieki noskaidrojuši, ka, pateicoties smēķēšanai, ieslēdzas cilvēka kompensācijas mehānisms un hemoglobīns sāk piesaistīt un transportēt vairāk skābekļa, nekā tas notiek nesmēķētāja organismā. Ikdienā sadzīvē tas nekādi nav pamanāms un varbūt nav arī īpaši nepieciešams, taču lielajā sportā, kur slodzes tuvojas cilvēka spēju galējai robežai, šīs priekšrocības jau kļūst acīmredzamas. Atkal gan jāpiebilst, ka ne gluži visiem tas ir vienādi, un ir arī tādi čempioni, kuri tā arī joprojām nav izsmēķējuši pat vienu cigareti savā mūžā.

RAKSTA PIRMO DAĻU LASI ŠEIT!

RAKSTA OTRO DAĻU LASI ŠEIT!

Astotais mīts – visiem smēķētājiem sašaurinās locekļu asinsvadi, tāpēc viņiem noteikti nogriezīs kāju

Aģentūra Reuters vēsta, ka nikotīna noderīgo īpašību pētnieks Džeimss Džangs uzsācis nikotīna iedarbības uz cilvēka organisma izpēti jau kā Oksfordas students pirms daudziem gadiem un savas profesionālās darbības laikā ieguvis pārliecinošus datus, kas pamatīgi lauž visus stereotipiskos priekšstatus par nikotīna ietekmi uz asinsvadiem.

Arī Džangs pirms savu vērienīgo eksperimentu uzsākšanas iepriekšējo valdošo uzskatu iespaidā bija pārliecināts, ka vēnu sašaurināšanās smēķētājiem saistīta tikai un vienīgi ar nikotīna patēriņu, taču jau drīz pārliecinājās pats un spēja pārliecināt citus, ka patiesībā ir gluži otrādi – nikotīns tieši stimulē asinsriti. Lai to apliecinātu gluži zinātniski, pētnieku grupa Džanga vadībā uzsāka virkni speciālu eksperimentu nolūkā izpētīt nikotīna iedarbību uz laboratorijas pelēm. Pētnieki izmantoja peles ar plaušu vēzi un traucētu asinsriti un jau ļoti ātri konstatēja, ka nikotīns visnotaļ efektīvi stimulē asinsvadu atjaunošanos un kopumā ievērojami aktivizē peļu uzvedību, kas tātad saistīts ar asinsrites uzlabošanos.

Savukārt profesors Džeimss Kuks uzskata, ka nikotīnu var izmantot brūču sadziedēšanai un tādu slimību ārstēšanai, kas saistītas tieši ar asinsrites traucējumiem un diabētu. Patlaban viņa vadībā pētnieku grupa eksperimentos mēģina noskaidrot – tieši cik lielā mērā nikotīns var palīdzēt arī cilvēkiem ar neiroloģiskiem traucējumiem, galvenokārt saistībā ar Parkinsona slimību un Tureta sindromu. Noskaidrots, ka kopā ar tabakas dūmiem smēķētājs ievelk plaušās vairāk derīgo vielu un skābekli, ieskaitot pamata sastāvdaļu – nikotīnu, kas kalpo kā dabiskās antibiotikas, proti, iznīcina baktērijas mutes dobumā, rīklē un plaušās, kopumā, kā paudis Kuks, vismaz 36 patogēno mikroorganismu sugas. Tāpat konstatēts, ka smēķētāji ievērojami mazāk sirgst ar lūpu un sejas herpes vīrusu.

RAKSTA PIRMO DAĻU LASI ŠEIT!

RAKSTA OTRO DAĻU LASI ŠEIT!

Devītais mīts – smēķēšana sekmē aptaukošanos

Šis jau, kā mēdz izteikties sadzīvē, ir “galīgi garām”. Pētnieki pierādījuši, ka, pateicoties tauku apmaiņas aktivizēšanai, nikotīns ir ļoti efektīvs ķermeņa masas normalizēšanas līdzeklis. Noskaidrots, ka smēķētājiem vidēji ķermeņa svars ir tuvs ideālajam un tauku saturs tajā ir vismaz 1,5 reizes mazāks nekā nesmēķētājiem. Turklāt ķermeņa masas samazināšana enerģijas patērēšanas (veicot fiziskus vingrinājumus) rezultātā, raugoties no fizioloģiskā aspekta, ir mazāk dabiska.

Pasaules veselības organizācijas (PVO) jau 1984. gadā publicētie dati pauda, ka 3–4 kilogramu svara zaudēšana fizisku treniņu ietekmē sekmē izteiktāku un stabilāku holesterīna apmaiņu, nekā tas notiek ēdienkartes izmaiņu rezultātā. Ja ņem vērā to, ka vienas lēna skrējiena (9–11 kilometri stundā) stundas laikā cilvēks patērē divas reizes vairāk enerģijas, nekā soļojot (600 kilokalorijas pret 300), tad konstatēts, ka ar smēķēšanas palīdzību analoģisku efektu var sasniegt ievērojami ātrāk.

Un speciālisti pauž, ka pārmērīgas aptaukošanās gadījumā visefektīvākais esot abu metožu apvienojums: izturības treniņš un smēķēšana. Tostarp nav noslēpums, ka kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem nikotīnu kā pārtikas piedevu ražotāji izmanto arī cūkgaļas tauku slāņa mazināšanai. Tas nav nekāds ironisks salīdzinājums, tikai fakts.

RAKSTA PIRMO DAĻU LASI ŠEIT!

RAKSTA OTRO DAĻU LASI ŠEIT!

Desmitais mīts – vairāk par pašu smēķētāju cieš “pasīvais smēķētājs”

ASV Teksasas universitātes ķīmijas speciālisti vairāk nekā 15 gadus veica nevis vienkārši eksperimentus nolūkā labāk izprast to, cik kaitīga varētu būt tā dēvētā pasīvā smēķēšana, bet gan burtiski līdz vissīkākajam atomam sarēķināja to, kādu daudzumu tabakas dūmu tad īsti saņem nesmēķētāji, atrodoties līdzās smēķētājiem. Par pamatu šiem aprēķiniem ņēma šādu izejas situāciju: nepārtraukti smēķējošs cilvēks kopā ar nesmēķējošo sešus kvadrātmetrus lielā telpā. Lūk, un rezultāti atkal visnotaļ neiepriecinoši melīgajiem un represīvajiem smēķēšanas apkarotājiem. Proti – lai saņemtu to daudzumu vielu, kādu no vienas cigaretes saņem smēķētājs, pasīvajam nesmēķētājam tādā nemitīgi piesmēķētā telpā jāatrodas… ne mazāk par 100 stundām!

Tostarp pētnieki noskaidrojuši, ka tās pašas PVO joprojām izplatītie paziņojumi par smēķēšanas absolūto kaitīgumu balstīti vienīgajā puslīdz nopietni rīkotajā pētījumā saistībā tieši ar šo jautājumu, kas veikts… piedodiet, bet – 1928. gadā ASV, un arī tad, ziniet, visi novērojumi veikti tikai ar urāna raktuvēs nodarbinātajiem ieslodzītajiem amerikāņiem! Un galvenais statistiskais slēdziens bija visnotaļ savdabīgs – smēķējoši ieslodzītie raktuvēs nomirst agrāk nekā nesmēķējošie…

Un, ja jau aizskārām statistikas jomu, tad katrā ziņā jāmin to pašu amerikāņu pētnieku izplatītie dati, kas pauž, ka tajās ģimenēs, kurās pasīvais smēķētājs ir sieviete, viņas dzīves ilgums ir par diviem gadiem īsāks nekā tajās, kurās neviens nesmēķē. Toties Īrijā nezin kāpēc šie dati uzrāda gluži pretēju ainu – pasīvās smēķētājas dzīvo par trim gadiem ilgāk, un Japānā jau vispār – par sešiem gadiem ilgāk. Šajā gadījumā ir pilnībā skaidrs, ka saistībā ar tā dēvēto pasīvo smēķēšanu ne gluži viss ir tik viennozīmīgi un primitīvi, kā to, noklusējot virkni citu datu, pauž neiecietīgie smēķēšanas apkarotāji.

Savukārt bieži izmantotais arguments par to, ka, sak, man pēc uzturēšanās vienā telpā ar smēķētājiem nepatīk vēlāk smakojošais apģērbs, vairāk gan ir tikai gaumes jautājums. Man, piemēram, gluži neciešama šķiet daudzu parfīmu dvinga, nerunājot nemaz par neciešami smakojošo gaisu dažādās speciāli “piesmaržinātās” uzbāzīgajās ātro uzkodu ēstuvēs, un tamlīdzīgi. Ko nu?

RAKSTA PIRMO DAĻU LASI ŠEIT!

RAKSTA OTRO DAĻU LASI ŠEIT!

Jautājuma vispārējā vēsture

Pagājušā gadsimta 70. gadu vidusdaļā pasaulei neviennozīmīgi vērtējamā IQ jeb tātad intelektuālā koeficienta izgudrotājs Hanss Jurgens Aizenks publicēja rakstu, kurā pierādīja, ka smēķēšana absolūti nav kaitīga veselībai un katrā ziņā neizraisa neglābjamu saslimšanu ar vēzi. Onkologi, kuri tieši tajā laikā uzskatīja, ka pierādīts esot gluži pretējais, vairs pat nevēlējās ar viņu sasveicināties, lai gan viņam piemita pietiekami liela autoritāte zinātnes aprindās.

Sastapies ar tik vētrainu reakciju, par kādu, patiesību sakot, allaž sapņo ikviens “ķecerīgas” publikācijas autors, un sajutis vispārējo sabiedrisko interesi par onkoloģiju, Aizenks tūlīt pat publicēja vēl vienu rakstu, kuru jau drīz pārtulkoja daudzās valodās un pārpublicēja pat tā dēvētie glancētie žurnāli. Viņš rakstīja: “Ar vēzi saslimst ne jau no smēķēšanas un ne no nelāga dzīves veida, bet runa ir pilnībā par kaut ko citu. Personības tips ar noslieci uz saslimšanu ar vēzi ir raksturojams galvenokārt ar nespēju paust emocijas, ar bezcerības, bezpalīdzības un depresijas sajūtām, kā arī pilnībā aplamu reakciju uz stresu. Personības tips ar noslieci uz sirds asinsvadu saslimšanu vairākumā gadījumu raksturojams kā ļauns, agresīvs un naidīgs.”

Pie šīs tēmas Aizenks atgriezās arī 90. gados, publicējot četrus gadus ilgu pētījumu rezultātus eksperimentā, kuru finansēja amerikāņu tabakas ražošanas karalis Reinoldss, kurš atbalstīja diskusijas par smēķēšanas un personības lomu savas slimības vēsturē. Un šie pētījumi jau pilnībā apstiprināja Aizenka iepriekš paustās hipotēzes.

Protams, tā dēvētās oficiālās zinātnes aprindas joprojām nepieņēma viņa secinājumus, vēl vairāk – centās viņu visos iespējamos veidos diskreditēt. Tad Aizenks piedāvāja veikt eksperimentu pašam ar sevi: “Es nezinu, kas ir traka apmātība, depresija vai bailes, lūk, un tad varēsim spriest par manām nosliecēm.” Viņu arī notestēja ar elektrodiem, izmantojot vismodernākās iekārtas, un konstatēja, ka viņš ir “mierīgs kā līķis”. Un arī tas, ka Aizenks nomira dabiskā nāvē 81 gada vecumā (1997. gada 4. septembrī) daudziem joprojām nešķita pietiekami pārliecinoši, lai gan ar to viņš visuzskatāmāk apliecināja savas hipotēzes par slimību cēloņiem pamatotību.

Godprātīgā pētnieku un mediķu daļa pauž, ka, visdrīzāk, šajā gadījumā ir runa par nepārtraukti baroties kāro ierēdņu “atjautību”, jo viņi grib saglabāt savas siltās vietiņas, lai gan gluži reāli nespēj nodrošināt mūsdienu medicīnas, kas pārvērsta parastā alkatīgas naudas izspiešanas mehānismā, spējas patiešām rūpēties par savas sabiedrības cilvēku veselību. Labi zināmi visi līdzīgie mūsdienu birokrātiju impērijas manipulatīvie mitoloģiskie apgalvojumi par sāls vai cukura, kafijas vai vīna, olīvu eļļas vai šokolādes un tamlīdzīgu lietu īpašo kaitīgumu. Turklāt periodiski šis “nāves grēku” saraksts ne tikai papildinās, bet arī mainās – pēkšņi kaut kas no iepriekš peltā izkrīt un pat pārvēršas visnotaļ slavināmā produktā. Viss liecina, ka tas atkarīgs no pasūtītāja piešķirtā granta apjoma “jaunākajiem zinātniskajiem pētījumiem”.

Katrā ziņā ir skaidri redzams, ka mūsdienu medicīna vairs nav spējīga rūpēties par visiem sabiedrības cilvēkiem – attaisnošanās ar visjaunākajām metodēm un dārgu aparatūru kaut kā tomēr neiztur kritiku. Kaut vai tāpēc, ka citās sabiedrībās, kur arī dzīvo, slimo un ārstējas cilvēki, to pašu paveic lētāk un kaut kā cilvēciskāk, un vispārējie rādītāji īpaši neatšķiras. Protams, ir skaidrs – tādas ideālas sabiedrības, kurās šis jautājums būtu noregulēts par labu visiem cilvēkiem, nekad nav bijis un, visdrīzāk, nekad arī nebūs. Bet runa tomēr ir par samērīgumu un godprātību.

RAKSTA PIRMO DAĻU LASI ŠEIT!

RAKSTA OTRO DAĻU LASI ŠEIT!

Fikcija un fakti

Piemēram, Austrālijas Statistikas birojs jau savā medicīniskajā atskaitē par 1989. un 1990. gadu vēstījis, ka “daudziem pārsteidzošā kārtā kopumā smēķētāju vispārējais veselības stāvoklis ir labāks nekā tiem, kuri vai nu atmetuši smēķēšanu, vai vispār nesmēķē”. To papildina fakti, kas vēsta, ka, piemēram, infarkts ķēris 11,4% smēķēšanu atmetušos, 6,7% nesmēķējošos un 6% regulāri smēķējošos. No stresa izraisītā paaugstinātā asinsspiediena visvairāk cietuši smēķēšanu atmetušie – 16%, nesmēķētāji – 13,4%, savukārt regulārie smēķētāji – tikai 7,4%. Tostarp gan konstatēts, ka smēķētāji biežāk saslimst ar bronhītu. Toties viņi mazāk sirgst ar paaugstinātu holesterīna daudzumu, īpaši salīdzinājumā ar tiem, kuri atmetuši smēķēšanu. Tāda pati aina ir ar daudzu cilvēku dzīves ilgumu samazinošo cukura diabētu un aptaukošanos. Nekādas atšķirības nav konstatētas saistībā ar nieru slimībām, lai gan atzīts, ka smēķētāji vairāk par atmetušajiem un nesmēķētājiem sirguši ar artrītu. Un šī atskaite pauž, ka nav konstatētas nekādas īpašas atšķirības saistībā ar smēķējošu un nesmēķējošu vecāku bērnu veselības stāvokli.

Holandiešu mediķis Džeimss de Fanu 1993. gadā prestižajā izdevumā Times rakstīja skaidri un gaiši: “Cilvēcei jau sen zināms, ka nikotīnam piemīt ļoti daudz labvēlīgu efektu, kurus mūsdienās tā dēvētā “politkorektuma” dēļ slēpj.” Fanu piebilst, ka patiesībā represīvo smēķēšanas apkarotāju rīcībā nav absolūti nekādu zinātnisku pierādījumu, kas liecinātu, ka smēķēšana izraisa plaušu un citu orgānu audzējus. Raugi, Eiropā viens no lielākajiem smēķējošo iedzīvotāju rādītājiem ir Grieķijā, kur cita starpā ir viens no viszemākajiem onkoloģisko un tostarp arī kardioloģisko saslimšanu līmeņiem. Grieķu fenomenu pētnieks skaidro ar to, ka seno hellēņu pēcteči uzturā lieto daudz jūras produktu un olīveļļu. Un, kā pauž lielākā daļa godprātīgo mediķu, onkoloģiskās slimības vairāk par jebko citu rodas no uztura tradīcijām un ģenētikas jeb iedzimtības.

Saistītie raksti

Un Fanu slēdziens ir tāds, ka lielākā daļa mūsdienu mediķu un speciālistu to visu pietiekami labi zina, taču ir “politkorekto teroristu” iebaidīti, tāpēc neatļaujas publiski runāt par to, ka smēķēšana nav tik pārspīlēti liels drauds ikvienam un visiem, kā to uzmācīgi pauž īpaši ieinteresētās aprindas un viņu apmuļķotie aktīvisti. Taču pēdējo bankas kontos regulāri ieplūst reālā darbā nenopelnīti miljoni, kurus pārpumpēt savās personīgajās kabatās var tikai tad, ja kaismīgi īsteno pasūtītāju paģērēto savu līdzpilsoņu vajāšanu. Lai gan šos līdzekļus varēja arī novirzīt patiesiem zinātniskajiem un medicīniskajiem pētījumiem.

Savukārt Krakovā iznākošā poļu izdevuma Kalumet galvenais redaktors Janušs Terakovskis raksta šādi: “Par nekorekto smēķēšanas apkarošanu ārsti vienkārši atklāti nerunā. Viņi ir iebaidīti. Daudzi pazīstami un lieliski ārsti bieži viesojas pie manis un ir daudz stāstījuši šādu informāciju, turklāt pat visnotaļ detalizēti. Esmu aicinājis viņus par to uzrakstīt, taču neviens nekad nav piekritis. Pat, ja saistībā ar citām tēmām viņi ļoti labprāt uzraksta Kalumet…”

RAKSTA PIRMO DAĻU LASI ŠEIT!

RAKSTA OTRO DAĻU LASI ŠEIT!

VAIRĀK LASI JANVĀRA “PLANĒTAS NOSLĒPUMOS” VAI E-IZDEVUMĀ!

LA.lv