Vai spēs izšķirties starp ziloni un čūsku? 0
Autores: Vita Krauja un Linda Kusiņa
Piektdien, 17. februārī, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Lielajā izstāžu zālē atklājot visu astoņu kandidātu darbu izstādi, tiks nosaukts “Purvīša balvas 2017” laureāts. Purvīša balvas konkursu vizuālajā mākslā rīko LNMM sadarbībā ar muzeja patronu SIA “Alfor”. Kā mazliet ar ironiju teica balvas mecenāts Jānis Zuzāns, pēc pagājušā gada diskusijām šoreiz neatkarīgie eksperti (Elita Ansone, Inga Šteimane, Vilnis Vējš, Jānis Taurenis, Aiga Dzalbe, Daina Auziņa un Ieva Astahovska) bijuši nedaudz “politkorektāki”, un fināla astoņniekā ir arī divas mākslinieces atšķirībā no iepriekšējās reizes, kad galvenā izšķiršanās žūrijai bija vienīgi starp māksliniekiem vīriešiem. Tāpat Jānis Zuzāns apliecināja, ka atbalstīs balvu (naudas izteiksmē 28 500 eiro) vēl desmit nākamos gadus.
Ar ko īpašs Latvijas laikmetīgās mākslas kopainā ir katra balvai nominētā kandidāta sniegums, un kādas ir viņa izredzes uzvarēt? Par to aicinājām paust viedokli mākslas kritiķus un zinātniekus, kuri nav ekspertu vidū, kas izvirzīja māksliniekus balvai.
Jāatgādina, ka ekspertu izvirzītos mākslas darbus tālāk vērtē starptautiska žūrija, kura arī izlemj, kas būs balvas laureāts.
IVARS DRULLE, Purvīša balvai nominēts par personālizstādi “Manai dzimtenei” galerijā “Alma” (30.11.2016. – 20.01.2017.)
Jānis Borgs, mākslas zinātnieks: “Mani kā allaž uzrunā Ivara Drulles pētnieciskais gars vēsturiskā kontekstā, viņa talants ar minimāliem līdzekļiem pacelt sabiedriski nozīmīgas lietas. Nu, kurš nezina, ka Latvijas laukos brūk tūkstošiem senu ēku, bet kādu iespaidu atstāj caur palielināmo stiklu aplūkojamās diapozitīvu virknē izliktās apmēram 350 fotogrāfijas, šī posta liecinieces… Lieliska prasme ar minimāliem līdzekļiem caur mākslinieka prizmu izraisīt sabiedrībā pārsteigumu par it kā vispārzināmo. Patīk Drulles portatīvisms, miniatūrisms. Izaicinoša ir arī rūpīgā nostrādne, pētniecība, kas, izlikta kā vēsture teātra apskatē, uzjundī jautājumus kā neērta skabarga: nu, kā jūs to visu vērtēsit? Vai es dotu Purvīša balvu Drullem? Šo mākslinieku esmu ievērojis jau kādus desmit gadus, un viņš visu laiku nav pazudis no mana uzmanības fokusa. Grūti teikt, kā viņam veiksies pašreizējā “kāršu salikumā”, bet Drulle man vienmēr bijusi permanenta personība, vērtība, kurai esmu ilgojies redzēt atzinības zīmi kaut vai ar Purvīša balvu.”
ARTURS BĒRZIŅŠ, Purvīša balvai nominēts par personālizstādi “Attēldarbi” galerijā “Māksla XO” (17.12.2015. – 19.01.2016.) un personālizstādi “Attēldarbi II” Olaines vēstures un mākslas muzejā (9.11. – 8.12.2016.)
Mākslas zinātniece Inga Bunkše: “Artura Bērziņa darbi ir kā jēgas meklējumi. Kā zināms, reālistiski uzzīmēt spēj ikviens Mākslas akadēmijas students, bet mākslā nav interesanti atkārtot vienu un to pašu, katrs mākslinieks meklē savu izteiksmes veidu. Un Arturs Bērziņš šajos darbos to ir atradis divās it kā atšķirīgās lietās, ko tajos savieno: dažādu filozofu izteiktās idejas, domas un ikdienišķas, apkārt esošās lietas vai nepretenciozus dabas skatus. Un abām šīm lietām viņš piešķir vienlīdz būtisku nozīmi. Filozofu apgalvojumiem Bērziņš meklē apstiprinājumu sev visapkārt un pamana to katrā ziedā, kokā vai mākonī. Pat visvienkāršākā purva ainava izstaro skaistumu, kura pamatā ir tās pašas universālās struktūras, kas veido apkārtējo pasauli, kultūru, dažādas sociālas norises. Viņa darbos ieraugāms, ka reizēm šīs struktūras ir stingras, noteiktas, nepielūdzamas kā laika ritējums vai ģeometriska forma. Reizēm tās var būt gaistošas, trauslas un neparedzamas kā atmiņas vai ziedu smarža. Bet viņa darbi parāda, cik viss pasaulē ir cieši saistīts. Vai es dotu Purvīša balvu Arturam Bērziņam? Viņa darbos apvienojas filozofiskā doma, zinātniskā disciplinētība un brīnišķīga meistarība, kas pievelk un uzrunā. Taču konkrētāk neizteikšos. Kāds varētu būt žūrijas lēmums? Lēmumu var ietekmēt katra mākslinieka darbu izvietojums, apgaismojums kopizstādē. Tas vienmēr ir neparedzami. Ļoti iespējams, ka starptautiskā žūrija par savu favorītu izvēlēsies tieši Arturu Bērziņu, jo viņa priekšrocība kopizstādē varētu būt tā, ka darbi ir nelieli, viegli eksponējami. Cerams, ka to uztvers arī žūrija.”
MAIJA KURŠEVA, Purvīša balvai nominēta par darbu “Dzīvesprieks” izstādē “Lielāks miers, mazāks miers” Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā (7.10. – 15.11.2015.)
Astrīda Rogule, mākslas zinātniece, LNMM Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja: “Maija Kurševa ir viens no maniem, ja var tā teikt, mīļākajiem māksliniekiem. Kāpēc? Tāpēc, ka brīva, neprognozējama, atklāta un nenormāli nopietna pret to, ko dara mākslā. Viņas nominētais darbs tika eksponēts ļoti sen – 2015. gadā, kad Dzelzceļa muzejā notika plaša laikmetīgās mākslas izstāde “Lielāks miers, mazāks miers”. Maijas Kurševas “Dzīvesprieks” bija visnemierīgākais eksponāts, jo kustība bija gan tā idejas pamatā, gan tika izmantota kā galvenais izteiksmes līdzeklis. Kustība Maijai asociējas ar vēlmi dzīvot. Šī dziņa ir ikvienā no mums, ikvienā dzīvā radībā. No instalācijas vislabāk atceros nomesto ķirzakas asti, kas kustējās refleksā, zīmējumus, kas kustējās, un ekrānu, kur visa šī kustība tika pārvērsta ēnu teātrī. Es Maijai noteikti piešķirtu Purvīša balvu kaut tūdaļ – par mūža ieguldījumu! Par to, cik īpaša viņa ir mūsu pašreizējā mākslas buķetē. Par šo īpašo, Purvīša balvas ekspertu izcelto instalāciju – nezinu, vai starptautiskā žūrija to spēs tik īsā laikā novērtēt. Cerēsim.”
ATIS JĀKOBSONS, Purvīša balvai nominēts par personālizstādi “Dark Matter” Mūkusalas Mākslas salonā (22.05. – 27.06.2015.)
Mākslas zinātniece Ieva Kalniņa: “Ata Jākobsona izstāde “Tumšā matērija” paceļ ogles zīmējumu – vienu no trauslākajiem mākslas izteiksmes līdzekļiem – no ierasti apkalpojošā, pakārtotā (skices un pagleznojuma) statusa patstāvīgā, noteiktā diapazonā skanošā solo, kur viss pievienotais (video, eļļas baseins, skaņa) kalpo ogles spēka un tembra pilnīgākai atklāšanai. Tā ir izstāde izrāde, kur katrs apmeklētājs kļūst par galveno varoni – caur savu atspīdumu eļļas baseinā un no tā uz darbiem. Ogle – koku pelni – ir maģisks materiāls. Tas pats par sevi ir pieskāriena punkts nezināmajam un aicina mūs aizmirst pieņēmumus. Līdzīgi Pētera Draguna dzejas rindām: “Brīdī, kad es aizmirsīšu pats savu vārdu,/ es būšu sasniedzis visu, ko vien var sasniegt.””
KRISTAPS EPNERS, Purvīša balvai nominēts par personālizstādi “Vingrinājumi” peldošajā mākslas centrā “Noass” (20.05. – 24.07.2016.)
Mākslas zinātniece Solvita Krese: “Māksliniekam Kristapam Epneram šī izstāde ir kvalitatīvs, pārsteidzošs lēciens tālākā attīstībā. Palēnināti kadri, ļoti kvalitatīva tehnika un kvalitatīvi filmēta sporta zāle, kur bērni nodarbojas ar sportu, un tu redzi psiholoģiskos aspektus, kā mainās bērnu sejas, kā viņi cenšas būt labākie un uzvarēt. Filmas vizuālā valoda šo izstādi dara ļoti efektīgu. Varbūt vienīgi es būtu vēlējusies ne vien mākslinieka vērojumu, bet arī viedokli vai pozīciju par šajā darbā tverto. Taču izstāde bija ļoti “atmosfēriska”, kinematogrāfiski spoža un pārdomāta. Tomēr estētiskais dominē tik ļoti, ka varbūt mazliet pietrūka sviedru smaržas. Fināla astoņniekā Epnera darbs ir viens no labākajiem. Sen balvu būtu pelnījis Krišjānis Salmanis, taču šoreiz nominētais nav viņa veiksmīgākais darbs… Patiesībā es balvai būtu nominējusi pilnīgi citus darbus – izcēlusi Ingu Melderi un mākslinieci, Kristapa Epnera dzīvesbiedri Ievu Epneri, kuru diemžēl astoņniekā nav… Runājot par starptautiskās žūrijas iespējamo lēmumu, varam iedomāties, kā tas ir – atbraukt uz svešu valsti bez iepriekšēja priekšstata par māksliniekiem… Ietekmē kopizstādes iespaids. Kristapa Epnera iespējas tikt pie balvas, manuprāt, ir apmēram puse uz pusi.”
VOLDEMĀRS JOHANSONS, Purvīša balvai nominēts par videoinstalāciju “Slāpes” starptautiskajā Jaunā teātra festivālā “Homo Novus” bijušajā tekstilfabrikā “Boļševička” (4.09. – 10.09.2015.)
Mākslas zinātnieks Eduards Dorofejevs: “Voldemāra Johansona darbi kopumā ir eksperimentāli – viņš domā par viļņiem, fizikālām sastāvdaļām, tāpat tiem ir ļoti īpatnēja forma. Videoinstalācijā “Slāpes” viņam, man šķiet, visvairāk izdevies uztvert laika noskaņu. Johansons jūt, ko skatītājs gaida, ejot uz teātri vai kino: viņam gribas, lai mākslas formai piemistu vērienīgums, grandiozitāte, lai tiktu saviļņotas emocijas, bet prāts paliktu vēss, atbrīvots. Tieši to arī Johansona dabs paveic – tas apmierina ilgas pēc iespaidīgas izteiksmes. Var teikt, ka viņš atdzīvinājis marīnas žanra romantiskās noskaņas, taču paveicis to ar laikmetīgiem izteiksmes līdzekļiem, atbrīvojot to no kuģiem, viļņiem, haizivīm. Par būtisku mākslas darba sastāvdaļu kļūst gaisma un skaņa, kas ļauj cilvēkam izjust klātesamības efektu. Johansons noteikti ir viens no tiem, kuri būtu pelnījuši Purvīša balvu, taču šajā reizē starp nominantiem ir trīs vai pat četri līdzvērtīgi mākslinieki, un tādēļ grūti pateikt, kurš tieši balvu saņems. Vismaz man, ja es būtu žūrijā, būtu grūti izšķirties.”
ANDA LĀCE, Purvīša balvai nominēta par performanci “Atindēšana” izstādē “Miervaldis Polis. Ilūzija kā īstenība” laukumā pie LNMM galvenās ēkas (10.06.2016.)
Mākslas zinātniece Andra Silapētere: “Andas Lāces performances “Atindēšana” nominācija Purvīša balvai vērtējama kā pirmreizējs notikums, kas kontekstuāli līdzšinējiem nominētajiem darbiem kopš balvas dibināšanas akceptē plašāku radošo prakšu diapazonu it kā jau ierastajā Purvīša “labas mākslas” definējumu lauciņā.
“Atindēšanas” vēstījuma formas kvalitātes izceļ metaforiskās un estētiskās attiecības, ko Lāce balstījusi dziļi individuālu izjūtu un pārdomu panorāmā, kas starp citiem šīgada nominantiem iezīmē būtisku atšķirību, tādu it kā ķirurģiski smalku savas individualitātes anatomēšanu, neaizraujoties ar estētisku formu meklējumiem. Performances kopējā dramaturģija tika būvēta atsaucē uz tautas mītu par kaķu spēju dziedēt un uzsūkt sevī slikto, attiecīgi ar performances žestu jautājot, kas tad ir tas, ko mēs nododam citiem atšķirīgās situācijās. Smalki un pārdomāti izspēlētais arhaiskais mīts sinerģijā ar laikmetīgās dzīves kopnoskaņu suģestēja ar mākslinieces personīgo un eksistenciālo izjūtu tiešumu un daudzslāņainību, kas Lāces nomināciju padara īpašu. Andas Lāces nominācija noteikti ir ievērojams pieteikums balvai, tomēr šķiet, ka daudz pārliecinošāka kandidatūra veidotos, ja nominācijā būtu bijis iekļauts viss cikls, kā ietvaros veidota arī performance.”
KRIŠS SALMANIS, ANNA SALMANE un KRISTAPS PĒTERSONS, Purvīša balvai nominēti par izstādi “Dziesma” LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā (19.06. – 26.07.2015.)
LMA Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas vadītājs Aigars Bikše: “Šī izstāde latviešu mākslas ainā bija ļoti interesanta. Pirmkārt, diezgan reti vizuālās mākslas pārstāvji sadarbojas ar mūziķiem. Otrs aspekts – man šis šķiet arī antropoloģisks projekts, mazliet pat ar neirolingvistiskās programmēšanas ievirzi, jo mākslinieki pēta, kāds vārdu kopums rezonē latviešu apziņā. Tas savukārt izstādes apmeklētājiem ļauj no malas paskatīties, vai noteiktas vērtības tiešām ir tās, par kurām gribam runāt, piemēram, ciešanu aspekts. Un, ja varam paskatīties uz sevi no malas, tad arī spējam sevi apzināti programmēt. Tādējādi izstāde ļauj arī ieskatīties arhetipos, kuri iekodēti mūsdienu latvieša apziņā. Purvīša balva no pašiem sākumiem bijusi izteikti vērsta jaunās mākslas virzienā, un izstāde “Dziesma” noteikti iekļaujas šajā strāvojumā. Tas noteikti būtu pelnījis balvu. Taču ekspertiem noteikti būs ļoti grūti izšķirties, jo, tēlaini runājot, tā ir izšķiršanās starp ziloni un čūsku – kā noteikt, kurš ir vērtīgāks?”
PURVĪŠA BALVA
Dibināta 2008. gada janvārī, tiek pasniegta reizi divos gados vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai.
Par balvas laureātu kļūst autors, kurš saņēmis ekspertu un īpaši izveidotas starptautiskas žūrijas augstāko vērtējumu. Balvas apjoms ir EUR 28 500 (ieskaitot nodokļus).
Laureāti: Katrīna Neiburga par videodarbu “Solitude” (2009); Kristaps Ģelzis par personālizstādi “Varbūt” (2011); Andris Eglītis par personālizstādi “Zemes darbi” (2013); Miķelis Fišers par personālizstādi “Netaisnība” (2015).
