Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
26. aprīlis, 2016
Drukāt

Vai stāsta renesanse?

stasti

Noslēpumaini ir literatūras ceļi un noslēpumainas likumsakarības, kas pēkšņi izgaismojas. Ir periodi, kuros visi raksta, piemēram, romānus, ir traģēdiju un farsu periodi, bet latviešu literatūrā, šķiet, iestājusies stāsta renesanse.

Diezgan daudzus gadus stāsta žanru kopa vai vienīgi ikgadējie Prozas lasījumi, pēc kuriem tad nu arī iznāca plāns labāko lasījuma darbu apkopojums. Bet te pēkšņi pusgada laikā klajā nācis vesels birums stāstu krājumu: Dace Rukšāne, Inga Žolude, Maija Laukmane, Margarita Grietēna (kura patiesībā ir Inga Jēruma), Artūrs Snips. Un tad vēl arī dažādu autoru stāstu apkopojumi vienos vākos: “Stāsti” un “Mūsdienu latviešu īsprozas hrestomātija vidusskolēniem”. Stāsts ir slidens žanrs – no vienas puses, ļoti piedodošs: ikviens no mums kādreiz vismaz kādu stāstu ir pastāstījis, jo visa cilvēka dzīve sastāv no stāstiem. Un, iespējams, tieši tādēļ stāstam kā literāram žanram tomēr tiek uzlikta īpaša jēdzieniskā slodze: mēs vēlamies, lai īss stāsts mūs aizrautu un izklaidētu tieši tikpat lielā mērā vai varbūt pat vairāk nekā vesels romāns.

Mēģināju palūkoties no šāda redzespunkta uz trim stāstu krājumiem: Margaritas Grietēnas “Kuģi lēni apledos”, Ingas Žoludes “Stāsti” un Artūra Snipa “Stāsti laiku logos”.

Ingas Žoludes “Stāsti” bija izvirzīti Latvijas Literatūras gada balvai, un šī, šķiet, bija neizprotamākā nominācija. Ne tādēļ, ka stāsti principā būtu vāji. Literāri, iespējams, pat pārslīpēti formā, tie tomēr, kopumā tverti, atstāj pašmērķīgu iespaidu gan izvēlētās vides dēļ, gan arī personāži dažbrīd šķiet mākslīgi nodēvēti un tikpat mākslīgi samesti kopā, lai pateiktu ko tādu, kas autorei šķitis nozīmīgs, bet uzrakstīts izskatās deklaratīvi.

Rakstnieku nams pirmajā stāstā “Ceļš” tikpat labi varēja būt viesnīca, kurā sastopas nejauši personāži, izspēlē savas vientulības un aiziet tālāk. Turpretī stāstā “Putekļi” mākslinieku rezidence ir pat ļoti pamatota, Reja un Saivas radošo un personīgo attiecību drāma varēja izspēlēties tikai ārēju rāmju ierobežotā vidē.

Neilgi pirms balvas pasniegšanas sociālajos tīklos uzšvirkstēja jautājums par plaģiātismu, proti, pārāk tiešas paralēles velkamas starp Andrē Moruā stāstu “Hotelis “Tanatoss”” un Ingas Žoludes stāstu “Nams”. Ir teiciens par to, ka vāji mākslinieki aizņemas, bet ģeniāli mākslinieki zog, – šoreiz Žoludei pietrūcis tieši izšķirošā soļa līdz pārliecinošai “zādzībai”, palikusi tikai viņas talanta mērogam aizvainojošā “aizņemšanās”, kur no Moruā atšķirīgā vide (atkal rakstnieku nams!) izliekas maskējam dzīves apnikuma un atkal pēkšņā uzplaukuma motīvu radniecīgumu. Turpretī bez jebkāda pārspīlējuma tuvu ģenialitātei nonācis stāsts “Enerģija”: Lavīzes un Brēmana cīņa ar sadzīvi, attiecībām, vienotru izslēdzošajām enerģijām uz lasīšanas laiku liek aizmirst apkārtni, un pēc stāsta, gluži kā pēc laba vīna, paliek ilgstoša un mainīga pēcgarša.

Margaritu Grietēnu tomēr saukšu par Ingu Jērumu, kaut gan līdzīgi kā ar nenosakāmajiem personvārdiem un rezidencēm Žoludes stāstos, likt autora vietā personāžu ir apzināta izvēle, un, lai to pamatotu, dažos krājuma stāstos tiek iemests Grietēnas tēls. Bet līdzīgi kā Žoludei, arī Jērumai šis mākslinieciskais paņēmiens neattaisnojas, un, piemēram, stāsts “Vilibalda Šmauka neparastā dzīve un nāve” tikai iegūtu, ja tajā nebūtu Grietēnas ar viņai raksturīgo mis Mārplas noslieci iekulties dažādos piedzīvojumos. Sižets ir pilnīgi pašpietiekams bez Grietēnas tajā. Arī Jēruma dažviet aizrāvusies ar moralizēšanu, kas labam stāstam nav jādara. Stāstam nav jābiksta lasītājam ar pirkstu acī, kā to dara “Ieva un Pūķis”, “Eņģelis, kurš sargāja prezidentu” vai “Kārdinājums”. Te patīkami izceļas “Bēru mielasts” – it kā nepretenciozs gabaliņš, turklāt vēl ar ceļojošu sižetu par samainītiem miroņiem, toties labi ļaujas lasāms, un autorei tajā izdevies ienest individuālu balsi.

Artūrs Snips ir pieredzējušākais no šī stāstu rakstītāju trijnieka, un viņa krājumā to labi jūt. Ne tikai tādēļ, ka dažiem stāstiem pievienotais tapšanas gadskaitlis ietiecas vairākas desmitgades senā pagātnē. Galvenokārt tādēļ, ka Snipa stāsti rada tieši to realitātes un klātbūtnes sajūtu, ko no stāsta gaidām, to svešas dzīves ainiņu, kura saslēdzas ar mūsējo, bagātinot to. Snipa krājumā jūtama polifonija: katram stāstam ir cits stāstītājs, un katram stāstītājam ir sava individuāla balss, autoram neuzkrītoši paliekot fonā. Un tieši tādēļ rodas jautājums: varbūt grotesku “Aizsardzības ministra dēkas” būtu varēts neiekļaut krājumā? Noslēgt krājumu ar diviem mīlasstāstiem? Protams, arī groteskai būs savs lasītāju loks, jo pasmieties un pakurnēt par valdību mums patīk visiem, taču krājums būtu ieguvis, no šī stāsta atsakoties.

 

 

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+