Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
25. septembris, 2012
Drukāt

«Vai tad nevarēja kaut kā saudzīgāk…»


migla_203

”Vai tad nevarēja kaut kā gaumīgāk uzrakstīt, kaut kā saudzīgāk [..],” – šī ir frāze no dzejnieces Ingas Gailes dzejoļa ”Migla”, kas, šķiet, jau ietver paredzējumu, kāda būs sabiedrības reakcija uz turpmāk dzejolī teikto. Un patiesi – daļa sabiedrības asi reaģēja pēc tam, kad 6. septembrī Dzejas dienām veltītajā Latvijas radio raidījumā ”Kultūras rondo” dzejniece studijā nolasīja šo savu dzejoli ”Migla”.

 

 

Daudzi radioklausītāji pārmeta, ka dzejniece nekautrējusies izrunāt publiski rupju lamuvārdu krievu valodā.

 

Arī mūsu lasītājs Rihards Treijs vēstulē raksta: ”Dižā latvju rakstniece Inga Gaile nolasīja savu ģeniālo dzejoli “Migla”, kas sākās ar dabas apjūsmošanu, turpinājās ar spermas apceri, bet, acīmredzot atceroties saukli “Krievi nāk”, kulminējās ar dubultu “нах…”, “нах…” Pusmūža briedumu sasniegusi literāte (1976. g.) pārspēja 20. gs. sākuma latviešu dekadentus, starpkaru Latvijas modernistus un 21. gs. pankerus. Par Raini un Upīti nemaz nerunājot. Vareni, bet vienlaikus nožēlojami. Latviešu dzeja, Quo vadis?” (Tulkojumā no latīņu valodas – ”kurp dodies?” – Red.)

Pati dzejniece Inga Gaile, iepazinusies ar R. Treija vēstuli, skaidro:

 

”Minēto lamu vārdu dzejolī es izmantoju kā māksliniecisku paņēmienu pārspīlējumu, lai raksturotu situāciju, kurā cilvēks – sabiedrība tik lielā mērā grib izvairīties no nepatīkamas realitātes – mūsu sabiedrībā sastopamās seksuālās vardarbības, arī pret bērniem –, ka paši kļūst vardarbīgi – rupji.”

 

Dzejniecei iebilstu, ka mūsu laikraksta lasītāji līdz šim gan lielākoties vēstulēs pauduši pārliecību, ka sabiedrība notrulinās nevis tamdēļ, ka tā kaunas vārdos apzīmēt tās drausmīgās lietas, kas notiek realitātē, bet gan aiz rupju vārdu lietošanas vietā un nevietā. Jo īpaši jauniešu vidū. Sabiedrības tikumību varbūt ir iespējams vairot, stingrāk liedzot publiski lietot rupjības?

Gaile ir citās domās: ”Starp valodu bez lamu vārdiem un tikumīgu uzvedību nav tiešas saistības. Es ticu, ka estētiskai videi ir zināma nozīme. Tomēr nekāda estētika un skaista valoda nepalīdzēs gadījumā, ja bērns vai cilvēks vispār cieš vai ir cietis no vardarbības, bet netiek uzklausīts. Ar rupjo vārdu es iezīmēju to, cik stipri daļa sabiedrības nevēlas atzīt, ka cilvēki cieš no vardarbības.”

 

Dzejoļa dziļāko jēgu gan jāmeklē katram pašam, tādēļ publicējam to pilnā apjomā. To vēlējās arī autore – lai lasītāji nespriestu par visu dzejoli tikai pēc viena no konteksta izrauta rupja vārda.

 

Atgādinām, ka dzejolis ”Migla” ir tituldzejolis šogad iznākušajam dzejas krājumam ”Migla”, par kuru autore šomēnes saņēmusi literārā žurnāla ”Latvju Teksti” dzejas balvu par oriģināldzeju. Žūrijas pārstāvji Guntars Godiņš, Liāna Langa, Kārlis Vērdiņš un Jānis Ozoliņš atzinuši, ka ”pirmoreiz latviešu dzejā tik mērķtiecīgi un asi problematizēts sievietes tēls, ar kura palīdzību autore ne tikai uzdod neērtus jautājumus par mūsdienu dzīvi un vēsturi, bet arī pielūdz un slavina dzīvību, trauslo, bet nepieciešamo saikni starp paaudzēm, mācās ticēt cilvēcībai un liek to darīt arī lasītājam”.

 

 

P.S. Ja rodas vēl kādi jautājumi par dzejoli “Migla”, sūtiet uz e-pastu: vestules@la.lv, pārsūtīsim tos dzejniecei, un viņa solās atbildēt personīgi.

 

 

Migla

Lūk, tā ir migla, bērniņ, patiešām migla,

lūk, tā, tev rokās, ir mitra, sačervelējusies karte,

lūk, tas ir pagrieziens, pa kuru tu būtu tikusi līdz īstajam kontrolpunktam,

lūk, ir tas puika, kuram tu tagad vairs nevarēsi paskatīties acīs,

lūk, te ir rudens, čaukstošas lapas zem kājām,

lūk, te ir draugi krogā, kur nezina, ko iesākt ar tevis izsniegtām foto kartītēm,

kurās redzams kāds vīrietis nometies ceļos pie 12 gadīgas meitenes nolaistām biksēm.

Lūk, te ir migla, bērniņi, patiešām migla, patiešām,

lūk, te ir cilvēki, kuri nekad vairs nevarēs ieskatīties tev acīs,

lūk, te ir zeme un, lūk, tu vari jau droši to sacīt.

Tu stāvi, izaudz un mācies tikt galā ar panikas lēkmēm,

tu paliec par tiltu, par koku, tu iemācies skatīties acīs,

tu draudzējies ar cilvēkiem bez kājām un rokām, jo tev šķiet, ka tie tevi saprot,

tu raksti šo dzejoli, bērniņ, simttūkstošo reizi,

cerot, ka kādreiz tas pazudīs.

Lūk, tā ir migla, bērniņi, lūk, tā ir migla, patiešām,

puņķu un spermas strautiņi, asaru vasaru grieži.

 

Un es iznāku klusi meža norā pie baznīcas,

ir pagājuši trejdeviņi gadi, un man joprojām mugurā tās pašas treniņbikses ar pārgriezto bikšu gumiju.

Un cilvēki paskatās uz mani, un daži saka – nu, ko, vai tad nevarēja kaut kā gaumīgāk uzrakstīt, kaut kā saudzīgāk, jo, ja tā padomā, es saku, nahuj bērniem zināt, ka pasaule nav rožu dārzs, nahuj, es saku, nahuj, tev palikt tik traģiskai, tu mums labāk patiki agrāk, kad tu daudz dzēri, izkāmēji, pieņēmies svarā un drāzies ar ikvienu, kurš uz tevi laipni paskatījās. Tā ka nāc un gulies mums apakšā.

 

Tā nu ir migla, bērniņi, tā nu vienreiz ir migla.

Un man nav nekā cita, izņemot šo drausmīgi nobružāto un kodīgo, stiegro mēli un pirkstus, kas raksta šos vārdus ekrānā kā ezera lāmā.

Es eju no meža laukā. Un lūdzu, jums, bērniņi, jūs, kas savās ģimeņu vasarnīcās, viesistabās, uz mašīnu aizmugurējiem sēdekļiem, savās laulāto gultās, jūs, visu dzimumu bērniņi, kas kaut kādās pirtīs, piedzērušies un apnarkojušies, jūs, bērniņi, kas izdzīvoja, es jums saku, tik tiešām, tas ir riktīgi bailīgi, un tomēr – nāciet reiz, lūdzu, laukā.

Vai arī pagaidiet, esiet pret sevi saudzīgi.

 

Bet es tikmēr sākšu te klusiņām elpot.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+