Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
2. jūlijs, 2012
Drukāt

Vai tiešām D vitamīnu jālieto papildus? Atbilde uz LA.LV lasītāja jautājumu

Foto-LETAFoto-LETA

Uz LA.LV lasītāja jautājumu atbild profesors, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenais speciālists internā medicīnā, Rīgas Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību katedras vadītājs Aivars Lejnieks. 

Joprojām, līdz 10. jūlijam, varat uzdot arī savu jautājumu šim speciālistam ŠEIT.

 

Vai ar D vitamīnu uzņemšanu pie mums tiešām ir tik ļauni, kā runā? Piemēram, ar lasi taču arī var uzņemt D vitamīnu, vai ne? Kādas būtu alternatīvas (uzturs – kas un cik daudz, bieži), neskaitot speciāli uzņemamus vitamīnus, lai D vitamīns būtu normā? Un – vai mākslīgā saule (nevis solārijs!), ko izmanto depresijas slimnieki mājas apstākļos, varētu palīdzēt?

 

Vitamīnam D ir ļoti būtiska nozīme cilvēka organismā un tā attīstībā. Visvairāk vitamīns D mums asociējas ar kaulu stiprību un kaulu veidošanos. Tomēr, vitamīnam D ir daudz lielāka nozīme organismā. Ļoti svarīgi, lai vitamīns D būtu pietiekošā (optimālā) koncentrācija jau bērnu attīstības laikā un visā turpmākā dzīvē!

1651. gadā Britu ārsts, anatomists Francis Glisson aprakstu slimību, kura biežāk tiek novērota bērniem. Viņš apraksta dažādas kaulu izmaiņas (riketsijas) bērniem. Un tikai 1918. gadā britu farmakologs Edward Mellanby eksperimentos ar suņiem parādīja, ka diētai ir būtiska nozīme un mencu aknu eļļas lietošana uzturā var novērst šīs kaulus izmaiņas (riketsijas). Tajā pašā laikā britu ārsts Sir Edward Mellanby no 1913. līdz 1920. gadam pētīja rahīta cēloni. Viņš atklāja, ka ēdinot iesprostotus suņus tikai ar putru, attīstās rahīts, bet to var izārstēt pievienojot suņu uzturam mencu eļļu. Šajā laikā viņš domāja, ka rahītu izraisa uztura faktors, bet vēlāk tika atklāts, ka faktiskais iemesls ir vitamīna D trūkums dēļ saules gaismas, ko var novērst vai labot, uzņemot uzturu ar vitamīnu D (mencu aknas).Bet 1927. gadā vācu ķīmiķis Ādolfs Otto Reinhold Windaus izgudroja un patentēja Vigantolu, kas ir neaktīvā vitamīna D forma, kuru lieto arī šodien, un 1928. gadā viņš par šiem izgudrojumiem saņēma Nobela prēmiju.

 

Atklāja, ka ēdinot iesprostotus suņus tikai ar putru, attīstās rahīts, bet to var izārstēt pievienojot suņu uzturam mencu eļļu. 

 

Vitamīns D mūsu organismā (ādā) veidojas no ultravioletajiem stariem, kuri nāk no saules. Ādā veidojas neaktīvais vitamīns D, bet tālāk, izejot cauri aknām un nierēm, tas aktivējas un kļūst par aktīvo vitamīnu D, kas reāli arī darbojas kuņģa zarnu traktā un veicina pietiekamu kalcija uzsūkšanos. Tāpēc, ja nav būtiski nieru funkcijas bojājumi, tad ikdienas vitamīna D papildināšanā var izmantot neaktīvās formas, kuras pēc tam organismā aktivējas.

Latvijā kopumā saulaino dienu mums ir par maz.D vitamīnu nelielās devās satur olas dzeltenums, aknas, zivis: tuncis, lasis, sardīnes, siļķes un skumbrijas. Ir arī atsevišķi ar vitamīnu D produkti: parastais un sojas piens, sulas un margarīns (ja vien tas norādīts uz iepakojuma). Vitamīna D daudzumu attiecīgos produktos var atrast tabulās daudzās interneta vietnēs.

 

D vitamīnu nelielās devās satur olas dzeltenums, aknas, zivis: tuncis, lasis, sardīnes, siļķes un skumbrijas. Ir arī atsevišķi ar vitamīnu D produkti: parastais un sojas piens, sulas un margarīns (ja vien tas norādīts uz iepakojuma).

 

Sabiedrībā pastāv uzskats, ka jau es sauļojos un labi ēdu t. sk. zivis, olas, tad vitamīns D manā organismā būs man pietiekošs. Bet neskatoties uz to, veicot dažādus pētījumus par vitamīnu D dažādiem Latvijas iedzīvotājiem, vidēja tā koncentrācija bija tikai 19 ng/mL (A. Lejnieks ar kolēģiem 2009.), līdzīgi rezultāti bija arī citos pētījumos. Latvijā vidējā vitamīna D koncentrācija iedzīvotājiem ir nepietiekoša!

Optimāls vitamīna D līmenis ir apmēram no 38 līdz 80 ng/mL (vitamīna D optimālās zemākās vērtības dažādos avotos ir nedaudz atšķirīgas). Īpaši zems vitamīna D līmenis bija sievietēm menopauzē (pēc 50 gadiem) un rudens – ziemas mēnešos. Ar vecumu mazinās ādas spēja sintezēt vitamīnu D.

Savā vairāk kā trīsdesmit gadu ārsta praksē, es ļoti reti esmu atradis cilvēkus, kuriem vitamīna D koncentrācija būtu virs 40 ng/mL, tas parasti bija cilvēkiem, kuri ilgstoši atrodas saulē un ilgstoši dzīvo valstīs, kur saules intensitāte ir daudz lielāka nekā Latvijā. Tāpēc es ieteiktu papildus lietot vitamīnu D (ap 1000 IU dienā), ļoti optimāli to lietot kā eļļas pilienus, ārzemēs aptiekās vitamīns D ir dažādas koncentrācijas kapsulās (no 1000 līdz 5000 IU), ir arī tā saucamās vitamīna D depo formas. Tā kāēdot lasi, diez vai varēs apēst tik daudz un katru dienu, lai nodrošinātu vitamīnu D optimālās normas robežās. Nedomāju, ka mākslīgās saules (apgaismojuma) ietekmē varēs saražot pietiekoši daudz vitamīna D.

Tomēr, lai visprecīzāk mēs zinātu par savu vitamīna D koncentrāciju, tad labāk to būtu noteikt vienu vai pat divas reizes gadā (ziemā un vasarā) un tad pieņemt adekvātu lēmumu par nepieciešamās devas papildināšanu. Jāatceras, ka Latvijā, tomēr, cilvēkiem biežāk vitamīna D koncentrācija ir samazināta un tāpēc ir jālieto papildus vitamīna D neaktīvās formas, īpaši cilvēkiem pēc 50 gadiem !

Vitamīna D bioloģiskie efektus iedala:
Kalcija – fosfora vielmaiņa:
Kalcija – fosfora transports zarnās un nierēs
Kaulaudu remodelēšana (atjaunošanās)
Atgriezeniskā saite ar kalcija regulējošiem hormoniem
Ne kalcija regulējošie faktori:
Šūnu diferencēšanās
Imūnmodulējošie efekti

 

Protams, vitamīnam D ir nenoliedzami būtiska nozīme kaulu struktūras veidošanās, tas notiek caur to, ka pietiekoša vitamīna D koncentrācijas gadījumā kuņģa zarnu traktā labāk uzsūcas kalcijs. Ja ir nepietiekošs vitamīns D vai pat deficīts, tad, lai nodrošinātu normālu kalcija koncentrāciju asinīs, paratdziedzeru hormons – parathormons, kalciju ņem no kauliem. Tādā veidā notiek pastiprināta kaulaudu zude (no kauliem iziet ārā kalcijs un kauli kļūst trauslāki). Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai vitamīns D būtu optimālās normas robežās (apakšējā robeža virs 32 ng/mL, bet vēl labāk 38-40 ng/mL), tā ir tā robeža, kura neveicina parathormona pastiprinātu izdalīšanos.

 

Ēdot lasi, diez vai varēs apēst tik daudz un katru dienu, lai nodrošinātu vitamīnu D optimālās normas robežās.

 

Bez vitamīna D pozitīvās ietekmes uz kauliem, tam ir būtiska nozīme arī uz daudzām citām t. s. ārpus kaulu lietām. Vitamīns D ir nepieciešams, lai organismā attīstītos un būtu pietiekoši laba organisma imunitāte (aizsargspējas) . Šodien daudzos pētījumos ir pierādīts, ka nepietiekoša vitamīna D koncentrācija veicina resnās zarnas un krūts dziedzera vēža, 1. Tipa cukura diabētu u. c. slimību attīstību. Amerikāņu zinātnieks R.P. Heaney (2008.), ir apkopojis vitamīna D klīnisko nozīmi dažādu slimību norisē un attīstībā, tam ir nozīme šādās situācijās: osteoartrīts, reimatoīdais artrīts, multiplā skleroze, fibromialģija, 1. un 2. tipa cukura diabēts, insulīna jutība, sirds un asinsvadu slimības, peridonta slimības, dažādi auzēji, tuberkuloze, arteriāla hipertensija, uzņēmība pret infekcijām [Clin J Am Soc Nephrol 3:1535-1541,200 8].

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+