Vai tiešām nepienāktos atbalsts? 13
Saziņas līdzekļos izvērsta noliedzoša kampaņa pret tautfrontieša Romualda Ražuka Saeimā uz nobalsošanu virzīto priekšlikumu barikāžu aizstāvjiem vismaz pēc 25 gadiem piešķirt nelielus pabalstus. Vai barikāžu aizstāvju nīdēji ir skauģi vai tie, kas barikāžu laikā “varonīgi” sēdēja krūmos, lai paliek viņu pašu ziņā, bet aizdomas rada tas, ka pabalstu noliedzēju noliedzošo vārdu krājums visiem ir stipri līdzīgs.
Ja barikāžu aizstāvjiem to nieka pabalstu piešķiršana Saeimā tiks noraidīta ar Nacionālās apvienības un “Vienotības” deputātu balsojumu, tad tas būs signāls jaunajai paaudzei un citiem patriotiem, ka tādu Latviju, kas noliedz savus varoņus, vēlreiz aizstāvēt nav vērts gadījumā, ja te parādās “zaļie cilvēciņi”. Kāpēc aktīvie barikāžu aizstāvju apkarotāji tikpat sparīgi necīnās pret valsts izzadzējiem, valsts nodevējiem un Abrenes atdevējiem Krievijai? Gan jau vēlētāji aprakstīto gadījumu atcerēsies.
Mana meita un vēl divi jaunieši, kas strādāja laikrakstā “Diena”, augusta dienās Doma laukumā dalīja jaunākos laikraksta numurus. Kad Doma laukumā ieradās bruņumašīnas ar karavīriem un sākās šaudīšanās, omonieši pieskrēja pie jauniešiem, izrāva no rokām laikrakstus, aiz matiem norāva viņus zemē uz bruģa, piespieda automātu stobrus pie galvas, rupji lamādamies bļāva “buģet rasstrel” (būs nošaušana). Šis gadījums aprakstīts 1991. gada 21. augusta numurā. Vai tad manai meitai, kam ir četri mazi bērni, un tiem diviem jauniešiem, kas arī ir apbalvoti ar valsts apbalvojumu “Barikāžu piemiņas zīme”, nenāktos kaut vai par diviem gadiem agrāk aiziet pensijā vai kāds cits pabalsts par Latvijas aizstāvēšanu vismaz pēc jau pagājušajiem 25 gadiem.
Vilhelms Klincāns Jūrmalā
