Vai tiešām parāds ir jāatdod? 0
Sievas radiniekam esmu parādā 3500 latu. Tagad viņš man pieprasa ne vien parādu, bet arī kaut kādus nesaprotamus un nesamērīgus soda procentus par to, ka līgumā paredzētajā laikā naudu neesmu atdevis. Draudēja, ka piedzīšot no manis pat divreiz lielāku summu, nekā es aizņēmos. Vai tiešām viņš tā var izdarīt? Vēl joprojām esmu bez darba un pastāvīgiem ienākumiem, četri cilvēki ģimenē iztiekam vienīgi no sievas algas. Ainārs Garkalnes novadā
Likums nosaka, ka ar procentiem jāsaprot atlīdzība, kas jādod par kādas naudas summas vai citu atvietojamu lietu lietošanu vai kavējumu samērā ar to daudzumu un lietošanas ilgumu. Procentus aprēķina no galvenā parāda jeb kapitālparāda, bet pienākums maksāt procentus izriet vai nu no tiesiskā darījuma vai likuma. Ja līgumā konkrēts procentu skaits nav noteikts, tad atzīst, ka pieņemti likumā noteiktie seši procenti gadā.
Juriste Kristīne Krēsliņa atgādina, ka procenti pēc likuma jāmaksā arī bez noteiktas norunas šādos gadījumos:
• par katru parāda samaksas nokavējumu, kaut arī parāds ir bezprocenta (nokavējuma procenti);
• par svešu naudu, turklāt ne vien tad, kad tās turētājs to lietojis savā labā, bet arī tad, ja viņam vajadzējis šo naudu noguldīt uz procentiem un viņš to nav darījis;
• par visu, ko pilnvarnieks vai katrs svešu lietu pārzinātājs tērējis naudā sava atvietojamā labā;
• par preci, ko tirgotāji vai citu profesiju pārstāvji devuši uz parāda pie sava aroda nepiederīgām personām no tā laika, kurā jāsamaksā pircējam iesniegtie tirdzniecības rēķini, ja vien par samaksas laiku nav bijis norunāts citādi;
• par prasījumiem, kas nodrošināti ar kreditora valdījumā nodotu peļņu nesēju lietu.
Likumiskie procenti jāprasa nevis atsevišķi, bet gan kopā ar galveno saistību – parādu. Tādēļ, ja par procentiem noklusēts vai galvenā parāda samaksa saņemta bez piebildes, tos nevar saņemt vēlāk. Taču jāatceras, ka procenti nevar augt bezgalīgi. Tātad arī tad, ja nokavēti vairāki gadi, procentu pieaugums apstāsies, kad summa būs sasniegusi kapitāla lielumu – ja parāds ir 3500 latu, soda procenti nevar pārsniegt šo summu.
Likums nosaka, ka līgumsods ir mantisks samazinājums, ko kāda persona uzņemas, ja saistības neizpilda vai neveic pienācīgi. Līgumsodu var pievienot katram līgumam, un to nosaka ne tikai naudā, bet arī citās vērtībās. Līdzēji paši nosaka, cik liels būs līgumsods. Vienā līgumā var ietvert pat vairākus līgumsodus. Tātad, lai precīzi atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāzina, kas rakstīts līgumā.
Ja kādam jāpilda līgumsods, kreditors var prasīt vai nu tā samaksu, vai līguma izpildīšanu, bet ne abus variantus. Līgumsoda pildītājs nevar izvēlēties – viņam jādara tas, ko prasa. Izņēmuma gadījumus, kad kreditors var prasīt gan līgumsodu, gan arī līguma izpildīšanu, nosaka Civillikuma 1720. pants – ja tā bijis norunāts vai arī ja līgumsods bijis par neizpildīšanu īstā laikā.
Civillikums nosaka vairākus līgumsoda veidus:
• ieskaites līgumsods – kuru ieskaita zaudējumu atlīdzībā (zaudējumus pēc tam var piedzīt tikai tādā apmērā, cik tos nesedz līgumsods);
• kumulatīvais līgumsods – ko maksā neatkarīgi no zaudējumu atlīdzības un nerēķina zaudējumu atlīdzībā;
• atkāpšanās līgumsods – kura samaksa atbrīvo līgumsoda maksātāju no visām līgumsoda neizpildīšanas sekām.
Lai nerastos domstarpības, kāds līgumsods piemērojams, būtiski līgumā precīzi formulēt, kuru no tiem puses izvēlējušās. Ja izpilda tikai daļu no saistībām, tomēr jāmaksā viss līgumsods. Tiesības prasīt līgumsodu, kā arī atbildība par tā samaksu pāriet uz attiecīgās personas mantiniekiem.
Ja no lietas apstākļiem var secināt, ka līgumsods, salīdzinot ar iespējamā pārkāpuma izraisītajiem zaudējumiem, veic galvenokārt sodīšanas funkciju, tā piemērošana vērtējama pēc vispārējiem sodīšanas rakstura tiesisko līdzekļu piemērošanas principiem, tostarp soda samērīguma un taisnīguma. Līgumsods nevar kļūt par nepamatotu iedzīvošanās iespēju sakarā ar citas personas kļūdām, neizdarībām, vai pat apzinātu pārkāpumu, tāpēc tiesa var piedzīt mazāku līgumsodu.
Kaut arī likums neaizliedz līgumsoda noteikšanu procentuālā izteiksmē, jābūt saprātīgām robežām, kuru noteikšana īpašos gadījumos kļūst par tiesas kompetenci, lietojot par mērauklu taisnīguma un samērīguma principus. Ja tiek apstrīdēts līgumsoda samērīgums, nozīmīgs arguments var būt zaudējumu apmērs. Ar līguma atcelšanu zūd pamats turpmāk piemērot tajā paredzēto sodu, taču tas neizslēdz tiesības prasīt jau uzkrājušos līgumsodu.
