Vai to vēlas redzēt sieviete? Anda Rožukalne vērtē šovu “Labojam ģimeni” 0
Jaunais kanāla “STV Pirmā!” realitātes šovs “Labojam ģimeni” lika vēlreiz ieskatīties kanāla saturā, lai atkal konstatētu, ka tas mūs sveicina no deviņdesmitajiem. Kam tas adresēts? Kā papildina Latvijā radīta oriģinālsatura daudzveidību? Kādus profesionālos mērķus vēlas sasniegt?
Kanāls kādai būtnei
Šķiet, ka mediju vidē spītīgi dzīvīgajai un vienlaikus mītiskajai būtnei “tantei Bauskā” vai viņas gara radiniekam “onkulim Suntažos” “STV Pirmā!” saturs būs pārāk vienkāršs. Šie personāži parasti piesaukti, lai attaisnotu nepieciešamību medijos vienkārši stāstīt par sarežģīto.
Kanālā nav nekā tik sarežģīta un izzinoša, kas varētu būt adresēts pēc jaunas pieredzes un zināšanām alkstošai skatītājai.
Saturs gandrīz katrā sadaļā ir tik primitīvs, ka grūti iztēloties, cik iedomātas profesionālisma iedaļas vēl varētu nolaisties, lai teiktu – šis tev jāskatās, nepalaid garām!
“STV Pirmā!” saturu veido daži vietējie realitātes šovi un sarunu raidījumi, kuru idejas ir pārkopētas no labu sieviešu žurnālu galvenajām rubrikām un padarītas ļoti parastas.
Realitātes šovu globālie zelta laiki sākās deviņdesmitajos un apsīka šī gadsimta pirmās desmitgades vidū. Joprojām kāda cilvēku daļa vēlas vērot citu ļaužu publiskas atklāsmes, bet sociālo mediju pašprezentācjas piegādes iespējas šo vajadzību apmierina pārpārēm.
Tāpēc realitātes šovu veidotāji meklē arvien trakākas izdarības (es ar to nedomāju tikai Kiviču), uz kurām pierunāt savus varoņus un veiksmes gadījumā aicina kameru priekšā stāties ļaudis, kas mediju tekstos pieteikti, ar vārdam pievienoto “sabiedrības dāma” vai “sabiedrībā atpazīstams”.
Kā visu vienkāršot?
Kanālā ir raidījums par ceļojumiem “Hobiju domnīca ar Lauru Jēkabsoni”, ģimenes šovs ar Artūru Duboku “Tēti, brauc mājās!”. Tomēr jau viss tajā balstās publiskas parādīšanās nodrošināšanā cilvēkiem, kas dzīvē ko sasnieguši savā profesionālā jomā, bet nenoraida regulāru pieminēšanu citos formātos.
Noderīgas zināšanas “STV Pirmā!” saturā cenšas sniegt raidījums “Māmiņu klubs”. Kopā ar “Starp mums runājot”, kas vēlas piešķirt jēgu cilvēku publiskām diskusijām, tie varētu būt labākie kanāla formāti. Esmu neobjektīva, atzīstu, jo tos veido man zināmi cilvēki.
Vienīgi žēl, ka viņu veidotais saturs tiek pārveidots ziņu portālu vajadzībām. Ar to domāju tās pāris rindkopas, kas savērptas no viena “Starp mums runājot” raidījuma laikā izskanējuša teikuma.
Te ir gudru un interesantu cilvēku atziņas par vecuma atklāšanu, pārdomas par bērniem, attiecībām, personības izaugsmi vai sabiedriski politisko kustību kā “Me too”. Diemžēl viena gudru cilvēku sarunā izskanējuša teikuma izstiepšana līdz portāla “Slavenību” sadaļas teksta līmenim liek saprast, ka jebkuru tēmu, atziņu vai ideju var neatgriezeniski sabojāt.
No raidījuma “Starp mums runājot” nākušie portālu teksti varētu uzstādīt kādu rekordu ar vārda “atklāj” lietojumu, jo, pēc to veidotāju domām, katru reizi paverot muti, cilvēks ko atklāj. Žēl, vienīgais atklājums, kas nāk prātā, ir secinājums, ka teikums bez konteksta nav nekas vairāk kā frāze vietas aizpildīšanai. Tā nerosina domāšanu, izskatās tukši un no domas spilgtuma vai spējas provocēt viedokļa var sacensties ar lielveikala kafijas plauktu.
Ģimene ekrānā
Jaunais realitātes šovs “Labojam ģimeni” nav ne sliktāks, ne īpaši labāks par citiem šajā kanālā. Tā veidošanai aicināta “parasta” ģimene, kurai apsolīts, ka mājokļa labiekārtošana un psiholoģes Anitas Rošānes padomi palīdzēs tikt galā ar strīdiem vai uzmanības trūkumu.
Ja vēl atceraties “remonta” šovus, tad te publiska attiecību skaidrošana salikta kopā ar dzīvesvietas iekārtošanu.
Pirmajā sērijā ģimene iekārto sev jaunu mēbeli gulēšanai. Brīdim, kad vīrs un sieva ar cirvjiem rokās izjauc veco gultu, ir piešķirta loma pasākuma vizuālā krāšņuma radīšanā, bet realitāte droši vien nebūs īstais vārds, kas ar to saistītos. Gulta tiek izjaukta un jaunā izvēlēta, pievienojot arī ilgi kāroto spoguli.
Ne tas ir īpaši interesanti, ne noderīgi attiecību jautājumu saprašanai. Veidotāji laikam tic, ka katru ģimenes problēmu iespējams atrisināt, atkārtojot frāzi “Bet mēs esam komanda”.
Pusstundas laikā to dzirdot vairākas reizes, prātā ienāk lieliskais dāņu rakstnieka Kristiana Banka Fosa romāns “Nāve brauc ar audi”. Tajā abi galvenie varoņi sevi izklaidēja, skatoties lētākos realitātes šovus.
Vienā mājokļu šovā dalībniece mēdza sirsnīgi izsaukties “Oh my God”/Ak, mans Dievs!, kad kaut ko ieraudzīja savā acu priekšā. Tas lika romāna varoņiem skraidīt pa dzīvokli un tāpat izsaukties ik mīļu brīdi – kad atvērts ledusskapis, zeķu plaukts vai pavērts skats pa logu. Šis patiesi ir brīnumjauks veids, kā parādīt ekrānā notiekošā bezjēdzību!
Koncepcija – nav ambīciju!
Jebkura “STV Pirmā!” kanāla daļa cieš no profesionālo ambīciju trūkuma. Tas pacelts stratēģiskā menedžmenta līmenī, jo nevar būt, ka raidījumu veidotāji paši nevēlas ne izdarīt ko nozīmīgu, ne pārvarēt banālu viduvējību, ne eksperimentēt, ne uzzināt, ka televīzijas vai producentu grupas prot parādīt visiem zināmos tematus aizraujoši.
Visticamāk, ka tiek pildīts uzdevums radīt saturu lēti, izmantot cilvēkus, par kuru atpazīstamību gadiem parūpējušies citi mediji, un skatītāju piesaistei izvēlēties “universāli mūžīgās” tēmas. Šī formula ir viegli atpazīstama, bet vai arī iedarbīga?
Dažādos citos TV kanālos sen rādīti seriāli (arī visai meistarīgi, kā “C.S.I”) sieviešu kanālā salikti kopā ar mīlas filmām un to, ko varētu nosaukt par Kiviča ēteru. Protams, kanālā varētu būt dažādi formāti un, no otras puses, kur gan vēl likt Kiviču?
Tomēr “STV Pirmā!” kopskats liek piezagties jautājumam – vai šāds kanāls ir vajadzīgs?
Vai milzīgs uzņēmums, kas cenšas konkurēt globālo un vietējo mediju vidē, arī pats, investējot oriģinālā saturā, nevarētu radīt ko labāku?
Piemēram, tādu saturu, kāda Latvijā pietrūkst, sākot runāt par jautājumiem un tādā veidā, kādā citi to nespēj. Kāpēc “Lattelecom” iegulda lētā šovā un nodrošina citādi ne pārāk interesantu cilvēku publicitāti, nevis atbalsta raidījumus par zinātni, filozofiju, kultūru, vēsturi, tehnoloģijām?
Kāpēc tas neķeras klāt un nerada uzņēmējdarbībai veltītu formātu, kurš Latvijā atdzīvinātu tikpat kā neeksistējošo neatkarīgo biznesa žurnālistiku? Vēl varētu ieteikt daudzas citas tēmas un problēmas.
Bet mums ir kanāls, kurā viduvējā veidā atkārto saturu, kas citiem padevies daudz labāks. Ambīciju trūkums, komercializēta domāšana, atbildīguma izslēgšana no stratēģiskās plānošanas darbu saraksta neveicina satura radīšanā iesaistīto cilvēku izaugsmi. Baidos, ka tā patērēšana var palīdzēt nemanāmai degradācijai.
“STV Pirmā!” gan pašreklāmā sola iedvesmas mirkļus un “atklāj”, ka gaidāma “godīga saruna par dzīvo”. Lai ko tas nozīmētu, šis teiciens varētu sagādāt daudz jautru mirkļu, ja to skatītājas lietotu katru reizi, kad ierauga kaut ko garlaicīgu. Ar katru reizi būs arvien smieklīgāk!
Ko gan citu ar šādu saturu varētu darīt Latvijas sievietes, kuras Eiropas Savienības līmenī izceļas ar augsto izglītības līmeni, doktora grādu skaitu, atrašanos vadošos amatos, iesaistīšanos uzņēmējdarbībā, izciliem sasniegumiem dažādās jomās?
