Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
31. oktobris, 2014
Drukāt

Vai Uģi Jokstu var uzdzīt kokā? Saruna ar TV personību un arboristu (3)

Foto - Valts Kleins un no U. Joksta personiskā arhīvaFoto - Valts Kleins un no U. Joksta personiskā arhīva
Uģis Joksts

Televīzijas seja, pasākumu vadītājs un arborists.

Dzimis 1975. gada 6. oktobrī Cēsīs.

Absolvējis Bulduru dārzkopības tehnikumu.

Bijis reportieris laikrakstos "Vakara Ziņas", "Diena", "Sīrups".

Studējis sporta medicīnu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā.

Kopš 2000. gada veido sporta raidījumus Latvijas Televīzijā.

Patlaban ir sporta ziņu redaktors "Panorāmā", vada intelektuālo spēli "V.I.P.: Veiksme. Intuīcija. Prāts".

Precējies. Kopā ar sievu Aiju audzina Stellu Madaru (5) un Gustavu Hugo (10).

Sirdij tuvākie sporta veidi – slēpošana, peldēšana, riteņbraukšana.

Sākšu ar atzīšanos: es neskatos televīziju. Vispār. Nekā personiska – man vienkārši nav tāda paraduma. Izņēmums bija barikāžu laiks, 2000. gada 11. septembris, 2008. gada augusts, kad Krievija iebruka Gruzijā, un šogad, kad teroristi notrieca Malaizijas pasažieru lidmašīnu. Tagad ir vēl viens izņēmums: pirms dažām dienām noskatījos LTV sporta ziņas un intelektuālo spēli “V.I.P”, lai redzētu, kā strādā UĢIS JOKSTS. Patika. Arī tas, kā kolēģi tiešajā ēterā apsveica Uģi dzimšanas dienā. Ko tur slēpt – zīmīgais datums, dārznieka profesija, zinīgums sporta lietās, šarms, harizma un aizraušanās ar arborismu iesēja intrigas mezgliņus, ko nolēmu atraisīt, aicinot gaviļnieku uz sarunu.

– Kas ir pirmais, kas nāk prātā, domājot par bērnību?

– Vasara. Tas ir mans mīļākais gadalaiks. Vasara, Līgatne, puķu dobes, buru laiva. Mēs audzējām puķes – narcises un tulpes. Vecāki kopš mazām dienām radināja mani pie darbiem. Es sēdēju vagā, tas brīžiem bija skarbi, taču es redzēju rezultātu – mums bija dzīvoklis, automašīna, jahta. Tēvs savulaik bija jūrnieks. Un, kolīdz norakām tulpes un narcises, devāmies izbraukumā ar savu buru laivu. Tā stāvēja Ungurā, taču bija pārvietojama. Piemēram, burājām pa Peipusa ezeru. Tās bija visvairāk gaidītās nedēļas vasarā. Pamatā es dzīvoju ar vecākiem Cēsīs, bet brīvlaiku pavadīju pie vecvecākiem Līgatnē. Var teikt, bērnība man bija saulaina.

– Brālis arī sēdēja vagā?

– Juris piedzima, kad man bija astoņi gadi, es jau biju dzīves rūdījumu dabūjis. Pieskatīju viņu, arī tas bija mans pienākums. Taču vecāki mācēja lietas sakārtot gudri, lai pienākumi neiedvestu riebumu. Brālis gan nesēdēja vagā, viņam bija cita bērnība, jo tie jau bija citi laiki, cita iekārta. Mēs raksturā esam ļoti atšķirīgi. Kaut gan ļoti labi satiekam.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Ļoti jauka intervija, PALDIES. Ļoti Uģim labi sanāk katru reizi TV pateikt “ATTA” un uzsmaidīt, kas var labāks būt pa šo atvadu sveicienu vēlā vakara stundā 🙂 lai viņam veicas, laba sieva un paklausīgi bērni.

  2. Laba, dzīva saruna. Paldies!

  3. “es neturu sevī naidu, nečīkstu, apzināti pulcinu ap sevi labus cilvēkus, bet no nejaukiem izvairos, domāju, ko ēdu, daudz dzeru Līgatnes avota ūdeni, sportoju, jo vecāks kļūstu, jo mērķtiecīgāk to daru.”
    Vērts ieklausīties!

Draugiem Facebook Twitter Google+