Latvijā

Vai vēsturniekiem jākļūst asākiem? “LA” diskusija 16


Latvijas Vēsturnieku komisijas vadītāja profesora Ineša Feldmaņa (no kreisās) komisijas nākotnes redzējums ne vienmēr saskan ar kolēģu Mārtiņa Mintaura un Valtera Ščerbinska uzskatiem, taču viedokļu dažādība vēstures pētniecības jomā jau nav nedz kas jauns, nedz nepārvarams.
Latvijas Vēsturnieku komisijas vadītāja profesora Ineša Feldmaņa (no kreisās) komisijas nākotnes redzējums ne vienmēr saskan ar kolēģu Mārtiņa Mintaura un Valtera Ščerbinska uzskatiem, taču viedokļu dažādība vēstures pētniecības jomā jau nav nedz kas jauns, nedz nepārvarams.
Foto – Timurs Subhankulovs

Iepriekšējā Valsts prezidenta Andra Bērziņa pilnvaru laikā par Valsts prezidenta administrācijas Latvijas Vēsturnieku komisijas darbošanos dzirdēja diezgan maz. Toties jaunais Valsts prezidents Raimonds Vējonis kopš stāšanās amatā pagājušā gada vasarā jau vairākkārt savās runās piesaucis Latvijas Vēsturnieku komisijas un vēsturnieku lomas pieaugšanu, ņemot vērā Latvijas valstiskuma simtgades tuvošanos un nepieciešamību izgaisināt “sabiedrībā pastāvošos vēstures pieņēmumus un mītus, kas dažkārt tiek uztverti kā nemainīga patiesība”. Ar Latvijas vēstures jautājumu izpēti komisijas ietvaros nodarbinātas piecas darba grupas. Atšķirībā no sākumiem pēdējos gados tajās nav vairs runa tikai par holokaustu, vācu okupācijas laiku un 1940./1941. gadu, bet tagad arī par Latvijas valstiskuma sākumiem un pēckara padomju okupācijas laiku. Tikmēr pašā komisijas iekšienē gruzd dažādi, droši vien arī paaudžu maiņas noteikti viedokļi par to, kādai tai būt turpmāk, kas tai būtu un kas nebūtu jādara. Tas parādījās komisijas vadītāja profesora Ineša Feldmaņa un viņa gados jaunāko kolēģu Mārtiņa Mintaura un Valtera Ščerbinska “LA” redakcijā sarīkotajā diskusijā.

– Valsts prezidents par vēsturnieku lomu ir teicis iedvesmojošus vārdus. Komisijā šobrīd tiešām tā arī jūtaties – novērtēti, svarīgi?

I. Feldmanis: – Protams, komisija jau pastāv ilgu laiku – kopš 1998. gada, taču domāju, ka līdz šim tā savus uzdevumus ir veikusi un arī turpmāk mums nevajadzētu darbību sašaurināt. Man bija patīkami, kad Vējoņa kungs ļoti pozitīvi atsaucās par mūsu darbu un ka esam tagad par prioritāti izvirzījuši gatavošanos Latvijas simtgadei. Domāju, lielākā daļa komisijas locekļu tādam virzienam piekrīt. Vienīgi jāvienojas par detaļām, par komisijas darbības virzieniem. Pēdējā komisijas sēdē, kas notika novembra otrajā pusē, vienojāmies, ka katrs pētniecības grupas vadītājs izvirzīs savas tuvākā laika prioritātes. Nākamā sēde notiks janvārī, tad arī lemsim, kādos virzienos turpināt. Un virzienu ir daudz. Zināms, mūsu “maizes devēja” ir Valsts prezidenta kanceleja un mums jāņem vērā kancelejas ieteikumi un tāpat kancelejas finansiālais stāvoklis. Budžets jau ir zināms tikai gadam, bet ne ilgākam laika periodam, kas varbūt rada mazas neērtības, jo vēlamies finansēt arī lielākus projektus, kas agrāk nav darīts. Viens no tādiem nopietniem uzdevumiem ir sagatavot komisijas pētījumu izlases krājumu angļu valodā. Iepriekšējais iznāca pirms kādiem desmit gadiem. Tādu sagatavot prasa lielus izdevumus. Jāskatās finansiālās iespējas. Ar iepriekšējo kancelejas vadītāju Bimbiruļa kungu sapratos ļoti labi. Ar jauno kancelejas vadītāju Gunti Puķīti vēl neesmu ticies.


– Cik liela summa komisijai šobrīd atvēlēta?

– Noteiktas summas vēl nav. Kanceleja līdz šim parasti akceptēja mūsu darbības. Pagājušajā gadā finansēja mums konferenci. Ja nemaldos, 2015. gadā esam iztērējuši kādus 14 tūkstošus eiro. Tur ir izdevumi konferences dalībnieku uzņemšanai, komandējumi vēsturniekiem uz arhīviem.

V. Ščerbinskis: – Man šķiet, savā ziņā šī neskaidrība attiecībā uz finansējumu ir saprotama un loģiska. Jo šobrīd īsti nav skaidrs, kas komisija ir. Komisiju dibināja kā iestādi konkrētu jautājumu risināšanai – Otrais pasaules karš, Latvijas okupācija. Toreiz bija skaidri iemesli, tagad komisija aizgājusi jau diezgan tālu no sākotnējā mērķa. Tā ir hronoloģiski izpletusies un vairs nekoncentrējas tikai uz asajiem jautājumiem, bet kļuvusi par ko līdzīgu zinātniskai iestādei. Manuprāt, kanceleja no tā it kā mulst. Mēs pētām, izdodam grāmatas, taču pie sākotnējā uzstādījuma vairs neturamies. Otra lieta, ka mums nav ilgtermiņa vīzijas un koncepcijas, kas komisiju sagaida rīt, parīt, pēc pieciem gadiem. Komisija ir laba lieta, taču, lai mēs spētu atbildēt kritiķiem, kāpēc esam nepieciešami, mums jābūt skaidrai koncepcijai, ko darīsim nākotnē. Nesen izlasīju Tartu universitātes doktores Evas Klaritas Petai rakstu starptautiskajā žurnālā “Europe – Asia Studies”, kur viņa analizē visu triju Baltijas valstu vēsturnieku komisiju darbību. Tas ir ļoti nopietns un izsvērts raksts, kurā viņa uzdod jautājumu: ar ko Vēsturnieku komisija Latvijā atšķiras no jebkuras citas tradicionālas zinātniskas iestādes? Atbildei vajadzētu atrasties koncepcijā ar konkrētiem, sabiedrībai nepieciešamiem mērķiem. Tad ne tikai Valsts prezidents, bet visa sabiedrība būtu pārliecināta, ka Vēsturnieku komisija ir kaut kas nepieciešams.

M. Mintaurs: – Tieši tā. Kā jau Feldmaņa kungs minēja, komisija ir saistīta ar Valsts prezidenta kanceleju, un tā jebkurā gadījumā ir nodokļu maksātāju nauda. Es teiktu, ka arī komisijas iziešana no sākotnēji noteikto problēmu loka ir loģiska, jo atspoguļo, kas vēsturē interesē ne tikai pašiem vēsturniekiem, bet kas ir aktuāli arī sabiedrībai.

V. Ščerbinskis: – Bet sabiedrības interesi ar savām publikācijām taču rada vēsturnieki! Manuprāt, komisijai ir jāskatās vēl tālāk, jāskatās, kas valstij, sabiedrībai svarīgs, nevis tikaikas tai interesē. To, kas interesē, izdos izdevniecības, ja cilvēki to pirks! Komisijai jāskatās uz vajadzīgo, svarīgo! Konkrēta lieta – padomju okupācijas režīms! Esam ar sausu muti par to runājuši! Bet paskatieties, kas parādās sabiedrībā – parādās nostalģija, parādās “nebija jau nemaz tik slikti”. Čeka, totalitārā režīma būtība tiek aizmirsta. Iemesls – par to netiek pietiekami daudz diskutēts. Galvenajiem diskusiju iniciatoriem noteikti vajadzētu nākt no vēsturnieku vidus. Vēsturnieku komisijai vajadzētu būt ideālai platformai vēsturiski svarīgu uzdevumu virzīšanai, pārraudzīšanai, nevis nodarboties ar visa 20. gadsimta noklāšanu. Mūsu resursi ir ierobežoti, tāpēc mums jādara pašas, pašas svarīgākās lietas!


I. Feldmanis: – Es domāju, ka Vēsturnieku komisija kā organizatoriskais centrs līdz šim darbojusies ļoti veiksmīgi. Bez komisijas finansētajiem Otrā pasaules kara laika pētījumiem Latvijas vēstures pētniecībā nebūtu tāda Otrā pasaules kara buma! Par to ir jau kādas sešas septiņas doktora disertācijas, parādījušās monogrāfijas. Tādā virzienā arī būtu jāturpina. Tematiskā paplašināšanās man šķiet dabiska, un tā jau nenotika tagad, bet vēl Valsts prezidenta Valda Zatlera laikā! Komisijai būtu jākļūst par kaut kādu abstraktu institūciju? Es saprotu, ka komisiju veido konkrētas personības, vēsturnieki un mēs no tā nevaram nekur aiziet. Katra Vēsturnieku komisijas locekļa darbība jau ir tas saskaitāmais, kas beigu beigās rezultējas tajā, cik veiksmīga komisija ir. Caur šiem ar komisiju saistītajiem vēsturniekiem komisijas darbība it kā kļūst plašāka un var darboties vēl vairāk, nekā atļauj konkrēti komisijai piešķirtie līdzekļi. Krīzē 2009. gadā mums to bija tik maz, ka vispār neko nevarētu izdarīt, ja man nebūtu izdevies komisijas darbību sasaistīt ar Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fondu. Tā arī būtu jāturpina.

V. Ščerbinskis: – Profesor, jūs teicāt, ka komisiju nevar pārvērst par kaut ko abstraktu, bet, manuprāt, tieši šobrīd mums nav skaidrs, kas mēs esam. Mēs taustāmies. Izdodam vienu grāmatu, darām atkal ko citu, savstarpēji nesaistītu. Pēkšņi parādās idejas par Latvijas simtgades svinēšanu. 2019. gadā, kad tas viss būs aizmirsts, atkal meklēsim ko citu? Ilgtermiņam nepieciešama koncepcija!

I. Feldmanis: – Simtprocentīgi nepiekrītu! Nekāda sabiedrības atbalsta mums nebūs, ja nepiedalīsimies lielajās Latvijas simtgades svinībās. Mums ir paredzēta monogrāfijas “Latvijas valsts tapšana – iekšpolitiskie un ārpolitiskie aspekti” izdošana. Un pie tās jau ir ļoti daudz darīts.

V. Ščerbinskis: – Saprotiet, mani mulsina tas, ka šobrīd Vēsturnieku komisija uzņēmusies būt par tādu kā klubu, kurā vēstures pētniecība notiek lielā mērā atbilstoši pašu dalībnieku zinātniskajām interesēm. Tas rezultāts ir…

– Manā izpratnē komisijai vajadzētu būt karognesējam vēstures jomā, turklāt tādam, kas reaģē arī uz apkārt notiekošo. Teiksim, uz nesen iznākušo bijušā VDK pretizlūkošanas daļas virsnieka Andra Trautmaņa grāmatu “Izlūkošanas noslēpumi”, kur citstarp par pirmskara Latvijas politiķiem sarakstītas nepārbaudāmas lietas.

I. Feldmanis: – Grāmatu nenopirku. Ļoti dārga. Varu tikai pateikt, ka Latvijas Vēstures institūtā jau pirms kādiem desmit gadiem gribēja Vilhelma Muntera lietu izpētīt. Acīmredzot tādas lietas nav tik vienkārši izpētāmas. Ja par Munteru, tad ir viedoklis, ka viņš, kamēr bija ārlietu ministrs, nesadarbojās ar padomju drošības iestādēm. Bet Vācija, kad 1933. gadā izstājās no Tautu Savienības, viņu izmantoja kā informatoru par savienībā notiekošo. Berlīnē viņš bija vairākas reizes gadā un tur tādu informāciju sniedza.


V. Ščerbinskis: – Būtība ir tāda, ka Vēsturnieku komisijai nav jāreaģē uz katru paskvilu. Manuprāt, Vēsturnieku komisijai pašai nebūtu pat jāraksta tādas monogrāfijas kā “Latvijas valsts tapšana – iekšpolitiskie un ārpolitiskie aspekti”. Kā profesionāļi mēs priecājamies, kad kolēģi ko tādu dara, taču es tur neredzu nekādu saistību ar komisijas uzdevumiem. Komisijas darbību nodrošina Valsts prezidenta kanceleja, bet kancelejai nebūtu jāizdod zinātniskas grāmatas! Kancelejai tādiem mērķiem nekad nepietiks naudas. Komisijai ir pietiekama reputācija, lai meklētu papildu līdzekļus iestādēs, fondos.

I. Feldmanis: – Nauda tiek meklēta visu laiku. Un par grāmatām – kaut kādiem rezultātiem komisijas darbībai taču jābūt!

V. Ščerbinskis: – Tad ir jābūt zināmai procedūrai, jo nevar būt tā, ka vienkārši sanāk kopā konkrēti cilvēki un kaut kas tiek izdots. Ja būtu sistēma, varētu arī plānot nepieciešamo. Piemēram, migrācija! Kādā veidā Latvijā nonāca tūkstošiem migrantu no Padomju Savienības? Tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, kam ir ciešs sakars ar mūsdienās notiekošo, bet par to nav neviena nopietna pētījuma.

M. Mintaurs: – Esmu komisijā no pavisam nesena laika, kopš 2015. gada, bet, klausoties kolēģos, tomēr piekrītu Ščerbinskim, ka komisija drīzāk uztverama kā organizatorisks centrs. Un, ja tā, tad loģiski, ka šādam centram ir koncepcija, kas paredz galvenos darbības virzienus un prioritātes. Es arī esmu bažīgs, kas notiks ar komisiju, kad simtgade būs garām. Koncepcijai jābūt ilgtermiņa.

I. Feldmanis: – Mums jau ir definēts, ka viena no prioritātēm ir Latvijas simtgades sagaidīšana ar apkopojošu monogrāfiju par Latvijas valsts tapšanu. Otra prioritāte ir saistīta ar padomju okupācijas periodu, un tur primāra ir industrializācija. Esmu jau sācis LU Vēstures un filozofijas fakultātē organizēt vēsturniekus, kas varētu ar to nodarboties. Jums, Mārtiņ, kā pasniedzējam un pēckara padomju okupācijas posma darba grupas vadītājam komisijā ir ļoti lielas iespējas veidot studentu grupas, kas ar to darbotos. Protams, tam ir nepieciešams laiks, jo līdz šim profesore Daina Bleiere bija praktiski vienīgā, kas tajā jomā darbojās. Mēs jau varam izvirzīt jautājumu, ko mums darīt pēc simtgades, taču jāsaprot, ka juridiski Vēsturnieku komisijas darbības laiks ir ierobežots ar noteiktu prezidentūras termiņu. Pēc trīs­arpus gadiem mēs atkal “karāsimies gaisā”. Katram prezidentam komisija atkal ir jāapstiprina.

– Negribētos ticēt, ka nākamais Valsts prezidents varētu no jums atteikties…

– Prātā jāpatur visas alternatīvas. Mēs jau nevaram paziņot, ka Vēsturnieku komisijas darbība ir mūžīga! Manuprāt, tai nav jābūt mūžīgai. Pašreiz situācija vēl ir tāda, ka komisijai noteikti būtu jādarbojas, bet ja uzdevumi ir izpildīti… Vismaz līdz 2018. gadam veids, kādā mēs darbojamies, saglabāsies.

V. Ščerbinskis: – Es tomēr gribētu atgriezties pie Evas Klaritas Petai raksta, kurā viņa secina, ka Latvijas Vēsturnieku komisija nav izpildījusi uzdevumu, kamdēļ tā tika izveidota. Viņa norāda, ka komisijas mērķis nebija faktoloģisku datu uzkrāšana, bet gan zinošu vēsturnieku profesionāļu viedokļu izplatīšana sabiedrībā. Un tas nav līdz galam izdarīts.


I. Feldmanis: – Petai kundze nav ar mani runājusi, un es nevaru par šo rakstu diskutēt, jo neesmu to lasījis. Komisija pastāv ilgu laiku, un, pateicoties tai, ir temati, kas izpētīti ļoti labi. Vai varat nosaukt valsti, kurā holokausts vēl būtu tik sīki izpētīts kā Latvijā? Tas bija Vēsturnieku komisijas uzdevums! Vēl varētu izsekot, kā veidojās padomju laika avoti par holokaustu, nacistu noziegumiem Latvijā un citiem notikumiem. Tur taču viss tika pārspīlēts piecdesmit un simt reižu! Par to mēs sākām runāt jau pirms kādiem pieciem sešiem gadiem.

V. Ščerbinskis: – Pilnīgi piekrītu, ka komisijas kaleidoskopiski savāktā un publicētā materiāla apjoms ir milzīgs. Bet nav nekā vispārinoša, kas sniegtu viedokli. Ārpus akadēmiskās vides kompetences par vēstures jautājumiem īsti nav. Kamēr mūsu sabiedrībai ir problēmas ar vēsturi, tikmēr Vēsturnieku komisija, vismaz teorētiski, vienmēr būs vajadzīga. Tai būtu jā­identificē problēma un jāmēģina rast tai risinājumu.

– Bet vai komisija spēs tikt galā ar pašas izvirzītajām problēmām, ja skaidrs, ka, piemēram, trūkst speciālistu, kuri orientētos 60. – 80. gadu procesos padomju okupētajā Latvijā? Iznāk, ka jums jāietekmē arī LU Vēstures un filozofijas fakultātes darbība.

– Komisija pieņem lēmumus, kuri nevienam nav saistoši. Tā nevar pateikt vēsturniekam: dari to! Tāpēc komisijai jābūt ar autoritāti. Bet autoritāte ir profesori, zinoši cilvēki, kas komunicē ar sabiedrību, akadēmisko vidi. Viņi iesaka, sniedz viedokļus par svarīgāko, organizē. Viņiem būtu jāpasaka: lūk, padomju okupācijas laiks, mums lēnām jāsāk virzīties tā izpētē. Tad jāiet runāt ar fakultātes dekānu, vai nevarētu orientēt studentus, lai raksta par to maģistra darbus, disertācijas. Varbūt jāsāk jau ar skolām… Protams, tā ir sarežģīta lieta, taču tas ir tas virziens.

– Tā būtu centrālā komisijas misija?

– Nav jau nekas jauns izgudrots. Tā jau sākumā bija – ne tikai pašu pētījumi, pašu uzņemšanās, bet arī sabiedriskās attiecības. Lai tas, kas sarakstīts Latvijas Vēsturnieku komisijas 28 sējumos par katru tematu koncentrētā veidā, vismaz desmit teikumos tiktu aizvadīts līdz katrai skolai, avīzei, interesentam. Tā būtu tā funkcija. Un tad būtu rezultāts.

I. Feldmanis: – Ziniet, es teiktu tā: mums katru gadu ir tā sauktie vēsturiskie datumi, un katru gadu sakarā ar 16. martu mani aicina TV. Es viņiem prasu: tagad jums ir viss skaidrs? Jā, mums tagad ir viss skaidrs! Bet nākamgad aicina atkal! Tas ir tāpat kā desmit reižu kā kaut ko nezināmu pasludina, ka Latvijas valsts esot dibināta 1917. gada 2. decembrī, kad Latviešu Pagaidu nacionālā padome izdeva deklarāciju par Latvijas autonomiju. Cik par to presē nav bijis rakstīts! Bet vienmēr kāds nāks un teiks, ka tas ir “nezināms fakts” un tieši tas jāatzīst par Latvijas valsts dibināšanas brīdi. Reizēm nonāk līdz absurdam.


V. Ščerbinskis: – Tā tas ir, bet mērķis ir skaidrot, skaidrot un skaidrot. Piedalīties sabiedrības diskusijās, runāt ar plašsaziņas līdzekļiem, iestādēm. Tas ir galvenais mērķis, kāpēc komisija vispār pastāv. Bez tā zūd jēga.

M. Mintaurs: – Viena no lietām, ko komisija patiešām varētu darīt, ir mēģināt ietekmēt tematus, par kuriem sabiedrībā vēstures kontekstā runā un kam pievērš uzmanību. Piemēram, ko var likt pretim patiešām mūžīgajam stāstam par Latvijas valsts dibināšanu 1917. gadā un diskusijai, vai Munters bija čekas aģents vai nebija. Protams, tāpat kā ar ticētājiem lidojošajiem šķīvīšiem, vienmēr sabiedrībā pastāvēs grupas, kam šķitīs, ka tieši minētie jautājumi vēsturē ir paši galvenie. Tomēr, ja komisija ir profesionāla pētnieku organizācija, tad tā vismaz varētu uzturēt tematu par padomju okupācijas laiku, runājot ar presi, organizējot pētījumus, atgādinot par šīm lietām, kas ir svarīgas ne tikai tādēļ, ka daži vēsturnieki tās atraduši par savām.

– Sabiedrībā, starp citu, var sastapt viedokli, ka mums trūkst pozitīvu Latvijas valsts vēstures stāstu, un pat tajos, kas varētu būt pozitīvi, vēsturnieki cenšas atrast tumšos plankumus.

I. Feldmanis: – Vēstures krāsa nav melna un balta. Vēstures krāsa ir pelēka.

V. Ščerbinskis: – Tāpat kā mūsdienās, arī senāk bija cilvēki, kas darīja labas lietas, taču viņiem piemita arī sliktas iezīmes.

I. Feldmanis: – Protams, pozitīvais sabiedrības vēsturiskajā atmiņā saglabājas vairāk par negatīvo. Nu, ja par Kārli Ulmani, tad mēs vienmēr esam uzsvēruši viņa pozitīvos darbus, bet kā gan var pozitīvi vērtēt viņa 1934. gada 15./16. maija soli, kad demokrātiskā attīstība tika varmācīgi pārtraukta? Ja apvērsums nebūtu izdevies, Ulmanim nāktos diezgan ilgi sēdēt cietumā. Tajā pašā laikā es pilnīgi piekrītu uzskatam, ka seši Ulmaņa autoritārisma gadi nenosargāja Latviju, bet saglabāja to nākotnei. Ja nebūtu to sešu gadu, iespējams, mēs tagad ar jums te nerunātu latviešu valodā. Taču, kā lai mēs vērtējam pozitīvi Ulmaņa darbību, noārdot Latvijas valsts pamatus 1940. gada vasarā? Visu pozitīvo, ko pats bija radījis, viņš pats palīdzēja okupantiem sagraut!

– Tīri cilvēciski, ja mēs kritizējam savu pagātni, tad nav ko brīnīties, ka par padomju laiku, kura būtība sabiedrībā skaidrota mazāk, parādās pozitīva nostalģija.

M. Mintaurs: – Par Ulmani katram ir viedoklis. Turklāt melnbalts. Bet, ja mēs tagad pajautātu sabiedrībai, kā tā vērtē padomju pēckara okupācijas laiku, tad saņemtu ļoti izplūdušu un nekonkrētu ainavu. No pieredzes zinu, kad cilvēkiem ko tādu pajautā, viņi īsti nesaprot, ko no tiem vēlas. It kā būtu uzdots kāds nepiedienīgs jautājums.

LA.lv