×
Mobilā versija
Brīdinājums +16°C
Dzidra, Dzidris, Gunita, Loreta
Svētdiena, 27. maijs, 2018
27. aprīlis, 2018
Drukāt

Vai viena balva var atrisināt visas latviešu literatūras problēmas?

Laligaba

Šogad LALIGABA vizuālais tēls atgādina bruņinieku sacīkstes ar karogiem un īpaši katrai nominācijai, kā arī balvai kopumā, radītiem ģerboņiem.

Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) 2018 laureāti jau zināmi. Bet, lai diskutētu par to, kāda izskatās Latvijas literatūras gada aina prestižākās šīs nozares sasniegumus novērtējošās balvas spogulī, “KZ” redakcijā satikās divi šī gada un divi iepriekšējo gadu balvas eksperti – literatūrzinātniece IEVA KOLMANE, dzejnieks un atdzejotājs EDVĪNS RAUPS, literatūrzinātniece, laikraksta “konTEKSTS” galvenā redaktore SANDRA RATNIECE un dzejnieks AIVARS EIPURS, neklātienē viņiem pievienojās literatūrzinātniece AUSTRA GAIGALA. Diskusiju vadīja “KZ” žurnāliste, literatūrzinātniece, dr. phil. Linda Kusiņa-Šulce.

– Pirmais jautājums abiem šī gada žūrijas pārstāvjiem: kāda jums pēc iesniegtajiem darbiem izskatās vispārējā situācija Latvijas grāmatniecībā? Šoreiz netika izvirzītas nominācijas sadaļā “Debija”…

Edvīns Raups: – Daudzus gadus neesmu bijis šajā godpilnajā amatā, taču radikālas pārmaiņas literatūras kop­ainā šogad neredzēju. Varu tikai teikt, ka turpinās tendence, kas vērojama jau vismaz desmit gadu garumā, ka mūsu literatūras aina uzlabojas gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi. Jautājums par debiju, manuprāt, šajā kopainā nav sāpīgs – debijas grāmatas iznāk, taču būtu pat dīvaini, ja katru gadu rastos kāds absolūti ģeniāls, ļoti lielu ievērību pelnījis darbs. Drīzāk ir pat savādi, ka līdz šim katru gadu šajā nominācijā esam atraduši nominantus, reizēm, man šķitis, ka tas noticis tikai tādēļ, ka vajag. Bet citādi grāmatu ir par daudz, lai būtu vienas žūrijas spēkos visu izlasīt, sistematizēt, īpaši izcelt kādu žanru. Protams, katra žūrija būs subjektīva.

Ieva Kolmane: – Tieši tā, tādēļ lieliski, ka mainās žūrijas sastāvs, ir arī mainīts nolikums, un lielākā pārmaiņa ir, ka žūrija tika rūpīgi atlasīta pēc politkorektuma principiem, lai tajā nebūtu nominēto grāmatu izdevēju. Tāpat Raupa tulkojumu nežēlīgi diskvalificējām. Bet piedāvājums nominācijām bija pieklājīgs, un uz debijas rēķina – jo es pilnīgi piekrītu Edvīnam, ka ir brīnums katru gadu to atrast – mums toties bija birums speciālbalvu literatūrzinātnē, kam pašai savas nominācijas nav.

Sandra Ratniece: – Nolikums ir mainījies, bet man tiešām pietrūka, un to jau esmu teikusi, kad biju žūrijā divus gadus pēc kārtas, ka tomēr vajag nomināciju literatūrpētniecībai. Ja šajā nominācijā nav kandidātu, mēs taču varam nedot balvu, tāpat kā šogad ar debiju. Jo beidzamajos gados latviešu literatūrpētniecībā top tiešām spoži darbi. Tas būtu svarīgi, īpaši, ņemot vērā, ka arvien sarežģītāks kļūst jautājums par latviešu literatūras mācīšanu skolās, kad starptautiskajās konferencēs visiem ir vienalga, kas tā latviešu literatūra ir. Daudziem spožiem literatūrzinātniekiem nav starptautisku publikāciju. Un debija – tas ir koks ar diviem galiem. Esmu literārās nometnes “Aicinājums” vadītāja un redzēju Literārās akadēmijas vadītāja Ronalda Brieža emocijas. Domāju, ka debitanti būtu vismaz jāakcentē – var jau nominēt un nepiešķirt nevienam balvu, tomēr – lai jaunajam censonim būtu atspēriena punkts…

E. Raups: – Bet jaunajiem autoriem taču ir citas iespējas izcelties – dažādi reģionālie pagodinājumi, ja autors nāk no Daugavpils, Rēzeknes vai Liepājas, tāpat jebkura pilsēta, kuras laikrakstā ir literārā lappuse, var gratulēt veiksmīgāko debiju, arī tas ir spēcīgs atspēriena punkts, stimuls ceļam uz LALIGABA.

S. Ratniece: – Kādreiz bija veiksmīga Dzejas dienu balva, tagad LALIGABA palikusi vienīgā.

E. Raups: – Jā, bet jābūt vienai balvai, kura cenšas turēt latiņu augstu. Jāpatur prātā, ka LALIGABA attiecas uz valsts mēroga nozīmību.

Aivars Eipurs: – Žūrija izcēlusies ar pamatīgu attieksmi, piešķirta mūža balva literatūrzinātnē, arī pārējās speciālbalvas bija pelnītas – pat nezinu, kuru izvēlēties, ja apbalvota būtu tikai viena no tām. Otru, ja ne par debiju, tad vismaz pārsteiguma balvu būtu pelnījis Mārtiņš Zvīdriņš par grāmatu “#Fudzi161 km” – lai tas vismaz izskan šeit. Ja balvā atbalstām arī novatorismu, tad jāatzīst – tā ir ļoti interesanta grāmata. Literatūrzinātne – tas labi, bet man īsti nepatiktu, ja dotu balvu dokumentālajai literatūrai – ar to grēko arī Nobela komiteja.

Ja runā stratēģiski par LALIGABA, tad žūrijas sastāvs šobrīd ir labākajā skaitliskajā sastāvā. Ja gribam vēl lielāku pamatīgumu nominācijās, tad jāpieņem Vlada Spāres ieteikums – jāturpina apbalvot labākos romānus ne tikai no šī, bet arī no iepriekšējiem gadiem. Vai arī Ronalda Brieža ieteikums – kolēģi izvērtētu pieteiktās grāmatas pa nozarēm līdz nominācijām, savukārt žūrija – tikai nominētās. Bet tas būtu ļoti sazarots process. Turklāt – kā apmaksāt žūrēšanu? Par citu – uzreiz jāsaprot, cik nominēt. Trīs vai varbūt piecas grāmatas. Teiksim, ja piektā grāmata ir tikpat laba kā sestā, nav vērts nominēt piecas, jānominē četras. Kad es biju žūrijā, tulkojumos varēja nominēt divreiz pa četrām grāmatām. Savukārt debijā arī sestā grāmata bija tāda, kura citugad tiktu nominēta.

Austra Gaigala: – Protams, ka vērtēšana ilgāka laika posma ietvaros sniegtu objektīvāku pārskatu par latviešu literatūras procesu, izslēdzot kalendāra ietekmētu sagadīšanos, taču tādējādi zustu LALIGABA kā Gada balvas pamatdoma, šādam piegājienam būtu nepieciešams pavisam citāds balvas formāts. Gribas ticēt, ka žūrijā tieši tālab ir izvēlēti savas jomas profesionāļi, lai, veicot atlasi un izdarot spriedumus, tiktu paturēts prātā arī konteksts un stingri noteikti kritēriji arī tad, ja atsevišķos gadījumos žūrijas izvēlei ir subjektīvi grūti piekrist.

Aivara doma par nominantu skaita samazināšanu, ja rindas kārtībā nākamie darbi ir vienlīdz spēcīgi, man šķiet gaužām simpātiska un racionāla, turklāt šādi gadījumi LALIGABA vēsturē ir bijuši vairakkārt, samazinot liekus kompromisus.

I. Kolmane: – Žūrija var strādāt tikai esošā nolikuma ietvaros, nevaram ieviest acumirklīgas izmaiņas, jo LALIGABA ir projekts ar noteiktu tāmi. Es arī būtu pret kategoriju skaita palielināšanu, jo to varētu darīt bezgalīgi – varētu izcelt, piemēram, multimediālus darbus, valodniecību, kas ir atsevišķs žanrs… Pēdējā lielā cīņa bija par bērnu literatūru, kas kādu brīdi bija izkritusi no nominācijām, jo ir Baltvilka balva, Bērnu un jauniešu žūrija. Liels prieks, ka šo nomināciju klātlikām, bet vairāk, uzskatu, nevajadzētu.

Vienā katlā bērni un pusaudži

– Runājot par nominācijām, manuprāt, šogad bērnu literatūras nominācijā ir viens darbs, kurš precīzi atbilstu debijai, un kopumā, šķiet, visas tajā nominētās grāmatas būtu drīzāk dēvējamas par crossover žanru, nevis tīru bērnu literatūru.

S. Ratniece: – Es pērn nepiedalījos nolikuma vētīšanā, bet jau tad vajadzēja, manuprāt, ieviest vienu niansi. Nolikumā rakstīts – labākais literatūras darbs bērniem. Tas jāmaina, jo ne “Kur pazuda saimnieks”, ne arī citi darbi nominācijā šim apzīmējumam neatbilst, labāk būtu – bērniem un pusaudžiem vai bērniem un jauniešiem – ar šādu salikumu beidzamajā laikā esmu saskārusies bieži.

I. Kolmane: – Bērni mums ir līdz 18 gadu vecumam…

S. Ratniece: – Laikrak­stā “konTEKSTS” izveidojām lapu bērniem un pusaudžiem, jo šos vecumus tomēr nošķir. Doma ir paplašināt jēdzienu, pusaudžu vietā lietojot “jauniešiem”.

E. Raups: – Teorētiski to varētu darīt, bet jāņem vērā, ka ik pa desmit gadiem veidojas, ja tā varētu teikt, jauna lasītāju paaudze, katrā desmitgadē interesē pilnīgi citas grāmatas, atšķirīga tematika. Tad jau vajag katram vecumam savu grāmatu…

S. Ratniece: – Taču šobrīd septiņgadīgam bērnam domātā literatūra ir vienā maisā ar astoņpadsmitgadniekam domāto…

I. Kolmane: – Bet tad atkal veidojas divas kategorijas. Vismaz šogad šo jautājumu risinājām diezgan vienprātīgi: bērni ir līdz 18 gadiem, un mēs tāpēc no nominācijas nemetīsim ārā Bankovski, kas ir vecākiem kopā ar bērniem lasāms.

E. Raups: – Jebkurš sevi cienošs autors vēlas uzrak­stīt tādu bērnu grāmatu, kuru lasītu arī pieaugušie – domāju, ikviens tiecas pēc tā, lai viņu lasītu visu vecumu cilvēki.

A. Eipurs: – Vai nominācija “Bērniem un skolu jauniešiem” jums nepatiktu? Jo tomēr diezgan traki, ka par “bērnu literatūru” sauc gan bilžu grāmatas ar pāris teikumiem, gan garstāstus pusaudžiem, jauniešiem.

I. Kolmane: – Mēs respektējam arī izdevēja, kurš darbu iesniedz, noteikto nomināciju. Ja ieraksta “bērnu un jauniešu”, abas savā starpā konkurē. Izvēlamies to, kas mums šķiet vērtīgs. Un vēl – no Literatūras gada balvas aiziet informācija pasaulē, tādēļ arī negribas to piesārņot ar daudzām nominācijām.

E. Raups: – Vēl jau ir tāds grūti definējams apzīmējums kā “mākslinieciskā kvalitāte”, viedoklis par to katram var atšķirties. Tieši tādēļ tik svarīgi izvērtēt potenciālos žūrijas locekļus, ir nepieciešama zināma uzticamība, lai būtu redzams, ka viņi kaut ko saprot no literatūras…

I. Kolmane: – … kuri daļu grāmatu jau izlasījuši…

E. Raups: – Jācenšas subjektivitāti maksimāli tuvināt abstraktiem objektivitātes kritērijiem. Ja es, teiksim, paņemu bērnu grāmatu, par ko mums šobrīd ir diskusija, tad nedomāju, kam tā domāta, bērniem vai pusaudžiem. Protams, pēc zīmējumiem redzams, kuram vecumam tā domāta, taču es to vērtēju pēc mākslinieciskiem kritērijiem, nevis domājot, kurā nozarē tā nominēta. Ja bērnu literatūras kaudzītē jau sakrājas divas vai trīs, tad varu sākt domāt par to, vai tās atbilst kritērijiem. Un, ja kāda grāmata uzvar, tad nevienam nav domstarpību, ka tā ir laba grāmata. Svarīgi, lai nominācijās būtu augsta līmeņa kvalitatīvas grāmatas.

A. Gaigala: – Par crossover literatūras jēdzienu pasaulē tiek runāts trešo desmitgadi, Latvijā, šķiet, nedaudz mazāk, bet šādi apzīmētais fenomens nenoliedzami ir krietni vien senāks. Un beidzamajā laikā aizvien biežāk man tā lietošana šķiet vismaz nedaudz samākslota. Vērojot 2017. gada devumu bērnu literatūrā, mani priecē, ka aizvien biežāk arī latviešu autori runā ar bērnu kā ar līdzvērtīgu sarunas partneri, nemēģinot izvairīties no smagām vai neērtām tēmām, kā arī netiecas apzināti vienkāršot izteiksmi. Ir būtiski respektēt lasītāju, nenoniecinot viņu.

Vērtēt arī žanru literatūru?

– No vienas puses, ir skaidrs, ka LALIGABA vērsta uz visaugstāko kvalitāti. Tajā pašā laikā tomēr šķiet, ka vajadzētu kādā veidā arī atzīmēt kvalitatīvākās dažādu žanru grāmatas – detektīvromānus, piemēram.

I. Kolmane: – Tas ir ārkārtīgi sens jautājums, esmu par to domājusi, bet, jāatzīst, lai izvērtētu kvalitatīvu detektīvu, neko daudz nevajag. Populārā literatūra ir mīļa un laba tieši ar to, ka atkārto dažādas klišejas, tādēļ klasiskajai literatūrzinātnei par to nav īsti ko teikt. Var tikai pateikt – atbilst žanram, labi atbilst žanram, un vērts skatīties dziļāk tikai tad, ja ir vēl kas likts klāt.

A. Gaigala: – Citvalstu (arī latviski tulkotajā) literatūrā varam novērot tendences, ka žanru literatūras formulas un klišejas tiek transformētas, turklāt integrējot tās dziļākā un nopietnākā problemātikā. Līdz ar to es pieļauju, ka vēl pēc kāda laika arī latviešu literatūrā mēs šādus darbus varēsim pavisam līdzvērtīgi apsvērt kā potenciālos gada balvas nominantus, nesadrumstalojot nominācijas.

– Ir jau arī valodas faktors, tas, cik augstvērtīgā latviešu valodā šīs klišejas atražotas.

A. Eipurs: – Es vispār nespēju detektīvus lasīt latviski.

A. Raups: – Par vieglu, vai ne? Es arī pēdējos gados varu lasīt tikai tādas grāmatas, kuras aicina domāt, turklāt ne jau par sižetu, bet gan tā, lai grāmata ik pa brīdim aptur un liek domāt par pilnīgi citām lietām. Tas arī ir viens no literatūras intelektuālajiem uzdevumiem, ka tā veicina smadzeņu šūniņu darbību, nevis tikai apkalpo instinktus, kas, protams, ir patīkami un labi. Grāmatai kā intelektuālam produktam būtu jāspēj veicināt spējas apzināties pasauli sev apkārt.

– Te ir viens āķis: skandināvu literatūra izgāja pasaulē tieši ar savu detektīvromānu žanru. Es, piemēram, garīgās higiēnas dēļ nespēju lasīt Jū Nesbē. Bet te tika pieminēts, ka ar LALIGABA mēs kaut ko vēstām pasaulei.

I. Kolmane: – Jā, ārzemju izdevējiem un tirgiem vēstām gan.

E. Raups: – Tas jau ir paralēlais pienesums, mēs taču nerīkojam konkursu ar mērķi, lai patiktu ārzemju izdevējiem.

I. Kolmane: – Bet tas ir svarīgi, jo piedāvājam, ko uzskatām par vērtīgu.

A. Eipurs: – Bet ārzemnieki gribēs to labāko, jo pēc balvām jau tomēr skatās.

E. Raups: – Diemžēl, reizēm jāsaka – diemžēl skatās.

S. Ratniece: – Man tomēr balva šķiet būtiska, kaut vai debijā. Nupat Oskars Zebris saņēma ES literatūras balvu par romānu “Gaiļu kalna ēnā”, bet šai balvai ir tik sarežģīti kritēriji, ka mums tajos grūti iekļauties. Latvijā ir ļoti maz kandidātu, kas tiem atbilstu, nav ko izvirzīt. Debijas balva atvieglotu dzīvi. Nerunāju par šo gadu, jo pilnībā respektēju žūrijas izvēli, taču tam, ka autoram bijusi debijas balva, tiešām varētu būt nozīme starptautiski.

Turpinot par populāro literatūru: esmu ļoti daudz lasījusi dažāda līmeņa grāmatas un uzskatu, ka šādai literatūrai nevajag atsevišķu nomināciju, jo lasītāji paši ar savu maciņu nobalso par to. Var jau būt – ja būtu iespējas un vēlēšanās, varētu organizēt alternatīvo balvu…

– Iedzīvotāji ar maciņiem balso ne tikai par populāro literatūru, ir taču bijuši gadījumi, kad, tieši tāpat kā LALIGABA prozas nominācijas lielāko daļu, arī topus aizpildījusi sērija “Mēs. Latvija. XX gadsimts”.

A. Eipurs: – Varbūt tā arī ir zīme, ka nedrīkstam būt pārāk izšķērdīgi. Ja visu laiku būtu devuši balvas vieglajai literatūrai, lasītāji nebūtu līdz šādam līmenim izauguši.

– Varbūt, domājot par ārzemju tirgu, būtu vērts vismaz jau nominēto grāmatu galīgai izvērtēšanai piesaistīt arī kādu latviešu valodā lasošu ārvalstu ekspertu?

I. Kolmane: – Cik tad mums tādu ir? Varu iedomāties Matiasu Knollu, bet kuru piesaistīt nākamgad?

E. Raups: – Nē, tas būtu diezgan nereāli. Protams, var mēģināt risināt šāda rakstura problēmas, bet pārāk aizrauties ar to, ka palaidīsim garām ārzemju izdevējam labu grāmatu, gan nevajadzētu. To es kā tulkotājs varu pateikt: bieži vien izdevniecība palūdz pārskatīt kādu periodu, un viens no kritērijiem, protams, ir tas, kādas balvas rakstniekam piešķirtas. Man tā gadījies diezgan pamatīgi iekrist.

A. Eipurs: – Teksta kvalitātei jebkurā gadījumā vajadzētu būt noteicošajam faktoram.

Latviešu vai Latvijas literatūrai?

– Pēdējais jautājums, kas man šķita svarīgs: ir Latvijas autori, kuri raksta angļu un krievu valodā, varbūt vēl kādā. Ko darīt ar viņiem?

I. Kolmane: – Nav tā, ka balva būtu par darbu latviešu valodā, to saņēmusi grupa “Orbīta”, nominēts bijis Dmitrijs Sumarokovs… Notikušas diskusijas, ko darīt ar latgaliešu mēlē rakstītiem darbiem, mums ir arī ventiņu dialekts, dažādās Latvijas malās parādās interesanti darbi izloksnēs. Tagad ir arī viens rakstnieks, kas raksta angliski…

E. Raups: – Būs varbūt arī kāds, kas rakstīs spāniski, es pazīstu dažus, kuri mēģina dzejot. Tas ir grūts jautājums, varbūt kādreiz būs pie tā jāatgriežas, lai risinātu tālāk. Redzat, kāds milzīgs problēmu loks paveras un kādu atbildību mēs gribam uzlikt LALIGABA, lai tā atrisinātu katru niansi latviešu literatūrā, bet es domāju, ka tomēr neviena balva nekad neaptvers un neparedzēs visu.

I. Kolmane: – Mums taču ļoti daudz reģionālo balvu: Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas balva, Ikšķilē Soduma balva, Veidenbauma balva, Liepājā “Krasta ļaudis”, Ojāra Vācieša balva…

S. Ratniece: – Taču visām nav pievērsta tāda uzmanība.

E. Raups: – No otras puses, Satversmē ir ļoti skaidri pateikts, ka Latvijā ir tikai viena valsts valoda, tādēļ mēs arī nevaram piešķirt balvu krievu vai angļu valodā uzrakstītai grāmatai. Slavenais čuvašu dzejnieks Aigi ieguva pasaules slavu, jo rakstīja krievu valodā – tās valsts valodā, kurā viņš dzīvo. Te ir jautājums, kādēļ Latvijas krievu rakstnieki, kuri šeit jūtas labi, nevarētu rakstīt latviešu valodā…

ATSLĒGAS VĀRDI

Literārā kvalitāte ir galvenais kritērijs iesniegto darbu izvērtēšanā.

Godīga konkurence: žūrijas sastāvs katru gadu tiek mainīts.

Neaptvert neaptveramo: līdzās LALIGABAi pastāv arī reģionālās balvas.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+