Uldis Šmits: Putina aizstāvamie – visi, kas atbalsta Kremļa politiku 4
Uzrunādams Krievijas vēstniekus, Vladimirs Putins sacīja – “gribu, lai visi saprastu: mūsu valsts turpmāk enerģiski aizstāvēs krievu, mūsu tautiešu tiesības ārzemēs, tam izmantojot visu esošo līdzekļu arsenālu…” Šis uzstādījums būtībā nav jauns, bet jauni ir apstākļi, kādos tas izteikts, piemetinot, ka aizstāvamie esot visi, “kuri sevi jūt par tā dēvētās krievu pasaules daļu – ne obligāti etniski krievu cilvēki, bet gan tie, kas sevi uzskata par krievu cilvēkiem”. Patiesības labad vēl vajadzēja piebilst, ka Kremļa radītā “krievu pasaules” koncepcija galvenokārt aptver noteiktas ideoloģijas un noteiktu politisko uzskatu piekritējus.
Latvijā tādu nav mazums, bet, meklējot vienu īpaši uzskatāmu piemēru, kas būtu saistīts gan ar Latvijas politiku, gan ekonomiku, labi var noderēt bijušais “Saskaņas centra” deputāts Aleksejs Holostovs, kurš, pievērsdamies nekustamo īpašumu biznesam, saskaņā ar mūsu slaveno shēmu “uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret investīcijām” pērn reklamēja Pierīgā būvējamos ekociematus “Putinka” (nosaukums par godu Putinam), “Medvedevka” un “CCCP”. Tie tika ieteikti kā ideāla dzīvesvieta “viskrievvalodīgākajā Eiropas Savienības valstī”. Grūti pateikt, cik daudz tādu “putinku” ir saradies Pierīgā un Jūrmalā pēdējos gados, kopš Latvija piekopj Šengenas gaisa tirgošanu, un vai, sacīsim, Babītes novadā celtais “slēgtais dzīvojamais ciemats” ar diennakts apsardzi un pārējām ekstrām arī nebūs kas līdzīgs “CCCP” miniatūrā. Protams, šeit nav runa par nekustamo īpašumu biznesu, kas pats par sevi nav ne sliktāks, ne labāks par jebkura cita veida legāliem darījumiem, tomēr minētās “investīcijas” nevilšus kļuvušas par zināmu simbolu. Dažādas visai simboliskas dīvainības atrodamas arī citās jomās, kas stratēģiski ir vēl svarīgākas. Bet uz visām attiecas jautājums, cik pamatīgi un vai vispār Latvijā kāds nodarbojas ar dažādās nozarēs vērojamo kopsakarību izpēti no valsts drošības viedokļa un cik lielā mērā valdošie politiķi šīs analīzes ņem vērā.
Tas ir jāvaicā, jo lobiju spiediena un varbūt vēl citu iemeslu iespaidā mūsu varas turētājiem ir – vai vismaz līdz šim ir bijusi – raksturīga krasi izteikta vēlmju domāšana. Latvijas ekonomiskās un sevišķi informatīvās telpas putinizācija tomēr bija iespējama, pateicoties ne vien politiķiem, bet arī plašākām ieinteresēto aprindām, kurās netrūkst mūsu bāleliņu. (Teiksim, propagandas kanālus, kā PBK, apkalpojošie sabiedrisko attiecību speciālisti, menedžeri utt.) Viņu apsvērumi ir izsakāmi ar latviešu literatūras un kino klasikā pazīstamo spārnoto frāzi “kas man maksā, tam es līmē”. Un grūti ko pārmest, ja reiz pati valsts šādu loģiku ilgstoši kultivē, atstājot novārtā savas intereses. Šobrīd svarīgākā investīcija būtu ieguldījums Latvijas nacionālo pamatvērtību, valsts drošības un pilsoniskās sabiedrības stiprināšanā. Tam ļoti noderīgs un mums pieejams intelektuālais kapitāls ir ievērojamu krievu domātāju un ekspertu – Lilijas Ševcovas, Andreja Piontkovska un daudzu citu Putina “krievu pasaulē” neiederīgu, bet demokrātiskajā pasaulē augstu vērtētu personību – atzinumi. Patiesībā arī Latvijas rīcībā esošais, izmantosim Kremļa leksiku, “arsenāls” ir vērā ņemams. Vēl būtu vajadzīgi politiķi, kuri prot ar to apieties. Tiklab politikā, kā ekonomikā.
