Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
11. februāris, 2013
Drukāt

Vai vista sāks lidot?

Foto - Stock.xchngFoto - Stock.xchng

Noteiktu politiku vislabāk vērtēt pēc tās rezultātiem. Divdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas Latvija joprojām ir viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm – pētījumi liecina, ka nabadzības riskam Latvijā pakļauti 40 % iedzīvotāju.

 

Pretēji solītajam, kopprodukta izaugsme astoņos gadus pēc iesaistīšanas Eiropas Savienībā (ES) bijusi tikai 21 %, kaut gan tādā paša periodā pirms savienības šis rādītājs bija 61 % (tātad attīstības tempi samazinājušies gandrīz 3 reizes). Tomēr vēl būtiskāk, ka esam zaudējuši īpašumtiesības pār lielu daļu savas ekonomikas, kā arī uzrājuši milzīgu ārējo parādu. Šī negatīvā tendence aizsākās jau deviņdesmitajos gados, un pastiprinājās pēc Latvijas iesaistīšanas savienībā.

Rezultāti neliecina, ka Latvijas līdzšinējā saimnieciskā politika ir veiksmes stāsts. Tomēr dažiem politiķiem šķiet, ka veiksmes stāsts ir valdības izvēlētais krīzes risinājums – iekšējā devalvācija.

Acīmredzot, Dombrovska komanda tiešām tic, ka budžeta izdevumu mazināšanai ir kāds sakars ar Latvijas ražotāju panākto eksporta pieaugumu, tāpat kā Āfrikas šamaņiem šķiet, ka saules aptumsuma beigas ir saistītas ar ezotērisku darbību veikšanu.

Realitāte gan ir izmērāma – Latvijas krīzes dziļums sasniedza leģendārās ASV Lielās depresijas rādītājus. Jā, Dombrovska valdība krīzi neradīja, bet taisnības pēc būtu jāpiebilst, ka tā krīzi arī neatrisināja.

Kāpēc vistiņa nelido?

Lats ir naudas politikas instruments. Pat vislabākais instruments nav atbildīgs par rezultātiem, ja to lieto neprasmīgi vai ļaunprātīgi. Kā zināms, nazi var izmantot gan maizes griešanai, gan cilvēku nogalināšanai. Latvijas Banka latu jau kopš tā ieviešanas padarīja par fiktīvu valūtu, jo tā kurss sākotnēji tika piesaistīts SDR valūtu grozam, vēlāk eiro. Tātad eiro faktiski Latvijā jau ir ieviests, un svešu valūtu lietošanas sekas mēs baudām no 1994. gada. Rezultāti ir izteiksmīgi.

Fiksēta valūtas kursa negatīvās sekas labi raksturo ārējās tirdzniecības rādītāji – jau kopš lata ieviešanas preču un pakalpojumu imports visu laiku ievērojami pārsniedzis eksportu (2007. gadā starpība sasniedza pat 3 miljardus latu), turklāt šī tendence saglabājusies arī pēc Dombrovska iekšējās devalvācijas.Tērēt vairāk par algu var tikai pārdodot īpašumus vai aizņemoties. Tas noticis arī tautsaimniecības līmenī, jo par bankrota cenām esam pārdevuši lielāko daļu valsts (ak, šīs ārvalstu investīcijas), kā arī iestiguši pamatīgos parādos.

Kāds fiksētajam kursam ar to sakars? Pasaules ekonomikā ir neskaitāmi piemēri, kas apliecina, ka valūtas kursam ir nozīmīga ietekme uz valsts ražotāju konkurētspēju un ārējās tirdzniecības bilanci. Pēc būtības valūtas kurss ir cena, ko centrālā banka nosaka valsts precēm – ja kurss ir par augstu, tad valstī ražotās preces kļūst dārgas (ārvalstu pircēji par savu valūtu saņem mazāk latus vietējo preču iegādei). Vienlaikus mākslīgi tiek samazinātas ievesto preču cenas, jo vietējie pircēji par katru latu saņem vairāk ārvalstu valūtas importa iegādei (t.i. naža asmens ir abpusgriezīgs). Rezultātā tiek grauta vietējo ražotāju konkurētspēja gan vietējā, gan starptautiskajā tirgū.

Pretēju efektu dod valūtas kursa pazemināšana – tā veicina eksportu un kavē importu. Šādu metodi attīstības veicināšanai savulaik izmantoja gan K.Ulmaņa Latvija, gan DA Āzijas „tīģeri”, gan bieži piesauktā Īrija. Pašlaik savu ražotāju konkurētspēju caur valūtas kursa vājināšanu stiprina arī Šveice, Japāna, Lielbritānija un daudzas citas valstis. Savukārt Latvijas Banka turpina apgalvot, ka lata kursam nav nekāda sakara ar caurumu ārējās tirdzniecības bilancē, kas jau 20 gadus grauj Latvijas tautsaimniecību.

2008. gada pasaules ekonomiskā krīze apliecināja, ka veiksmīgākas ir tās valstis, kurām ilgstoši ir pozitīvs ārējās tirdzniecības atlikums, ļaujot audzēt savu nacionālo bagātību un uzkrāt valūtas rezerves krīzes pārvarēšanai. Turpretī valstis, kurām ilgstoši bijusi negatīva ārējās tirdzniecības bilance (kā, piemēram, Latvija un Dienvideiropas valstis) noplicina savu nacionālo bagātību, uzkrāj parādus un krīzē cieš vissmagāk.

Latvijas Bankas ieviestā fiksētā valūtas kursa apstākļos eksporta veicināšana un importa ierobežošana ar naudas politikas palīdzību nav iespējama. Ņemot vērā, ka mazāk attīstītajās valstīs inflācija parasti ir lielāka, kā turīgajās valstīs (tā tas visu laiku bijis arī Latvijā), vietējās valūtas pirktspēja krīt straujāk par ārvalstu valūtas pirktspēju. Normālā situācijā tam vajadzētu atspoguļoties arī valūtas ārējās vērtības (kursa) kritumā, bet mākslīgi turot nemainīgu (tātad jau pārvērtētu) kursu, tiek grauta valsts ekonomika.

Neadekvāta valūtas kursa politika radīja lielu daļu pašreizējo mūsu ekonomikas problēmu. Proti, negatīvs ārējās tirdzniecības atlikums veicināja naudas aizplūšanu no valsts. Lai izdzīvotu bezdarba un zemu ienākumu apstākļos, iedzīvotāji un uzņēmēji bija spiesti lēti pārdot savus īpašumus, kā arī aizņemties. Naudas aizplūde uzturēja augstas nacionālās valūtas procentu likmes (latu deficīts), kavējot lētu kredītu pieejamību ražotājiem.

No otras puses fiksētais valūtas kurss ļāva bankām realizēt agresīvu kreditēšanas politiku ārvalstu valūtās – eiro procentu likmes visu laiku bija zemākas par latu likmēm, un nemainīgs valūtas kurss šķietami nodrošināja aizņēmējus pret kredītmaksājumu svārstībām, ievilinot viņus eiro kredītu slazdā. Tā kā ieguldījumi ražošanā iepriekš minēto apstākļu dēļ nebija pievilcīgi, lielākā daļa kredītu ieplūda nekustamo īpašumu un patēriņa jomās, veicinot pamatīga aktīvu burbuļa rašanos. Burbulis sprāga, bet Latvijas iedzīvotāji palika zemākiem ienākumiem, pamatīgu kredītnastu svešā valūtā un pārvērtētām ķīlām.  

Bet tas nenozīmē, ka nacionālā valūta ir slikta. Slikta ir Latvijas Bankas politika.

Vistas nelido, bet citi putni gan

Neskatoties uz iepriekš minēto, lats tomēr būtu jāsaglabā. Tas nodrošinātu iespēju atgriezties pie neatkarīgas saimnieciskās politikas, jeb, izmantojot salīdzinājumu, ļautu Latvijai izvēlēties vanaga, nevis vistas saimniecisko stratēģiju. Turpretī eiro ieviešana nozīmētu fiksētā valūtas kursa nostiprināšanu, saglabājot līdzšinējās problēmas un iegūstot jaunas. Bet par visu pēc kārtas:

Lats ir efektīvs tautsaimniecības regulēšanas instruments. Sava valūta dod iespējas nodrošināt lētu aizdevumu pieejamību, t.sk., veidojot speciālas valsts programmas uzņēmumu attīstības projektu kreditēšanai. Tāpat centrālā banka var nodrošināt aizdevumus valdībai liela apjoma projektu īstenošanai, tādējādi veicinot nodarbinātību, uzlabojot infrastruktūras stāvokli vai attīstot nozares, kurās kapitāla trūkuma dēļ privātie uzņēmēji nav spējīgi ieguldīt. Eiro ieviešanas gadījumā šāda iespēja zustu, jo naudas politiku noteiktu Eiropas Centrālā banka (ECB). Tāpat tiktu ierobežotas valdības tiesības finansēt attīstības projektus, jo būtu jāievēro noteiktie budžeta deficīta griesti, kuri nez kāpēc tiek attiecināti arī uz valsts attīstības projektu finansēšanu (uzņēmējiem taču nepārmet, ja tie kredītlīdzekļus iegulda jaunu ražotņu izveidē).

Lata saglabāšanas gadījumā nākotnē būtu iespēja izmantot pakāpeniskas valūtas kursa pazemināšanas politiku eksportētāju atbalstam (skatīt iepriekš), vienlaikus nosakot pieļaujamās inflācijas „griestus”. Šādos apstākļos palielinātos eksportētāju konkurētspēja, samazinātos imports, kā arī palielinātos iekšējā ekonomiskajā apritē esošais latu daudzums, kas stimulētu vietējā tirgus attīstību.

Vienlaicīgi būtu jārada sociāls mehānisms sabiedrības mazturīgajai daļai, lai kompensētu tām importa sadārdzināšanos pirmās nepieciešamības preču un pakalpojumu grupās. Tā kā kursa vājināšana vienlaikus nozīmē apgrozībā esošo latu daudzuma pieaugumu, kas atspoguļojas arī budžeta ieņēmumos, līdzekļi šādam atbalstam būtu.

Vājinot lata kursu noteikti būtu jāņem vērā eiro kredītu ņēmēju stāvoklis, jo šāds risinājums varētu palielināt eiro kredītu ņēmēju maksājumu apjomu latos. Lai to novērstu, būtu jāļauj atmaksu veikt pēc pašreizējā valūtas kursa, bet valūtas kursa izmaiņu radīto starpību atlikt uz nākotni, kad ekonomiskā situācija un kredītņēmēju maksātspēja būs uzlabojusies (pēc būtības – līdzīgi biznesa aizdevumu restrukturizācijai maksātspējas problēmu gadījumā).

Ja bankas šādam risinājumam nepiekrīt, tad ir arī cita alternatīva – valstij aizņemties naudu starptautiskajā tirgū (vai izmantot daļu no Latvijas Bankas valūtas rezervēm), valūtas kursa krituma radīto maksājumu iztrūkumu bankām kompensējot no šiem līdzekļiem. Attiecīgi kredītņēmēju atliktās saistības saglabātos pret valsti. Kā redzams, risinājums eiro kredītu ņēmēju problēmai ir.

Valūtas un zelta rezerves. Apgrozībā esošais latu daudzums pašlaik ir segts ar ārvalstu valūtu un zelta rezervēm (kopējā vērtība apmēram 4 miljardi latu), kas nodrošina katra apgrozībā esošā lata segumu 150 % apmērā. Pievienojoties Eirozonai šīs rezerves kļūtu par eiro nodrošinājumu, savukārt Latvijas Banka kļūtu par ECB filiāli (t.i., Latvijas Banka ar savām rezervēm uzņemtos attiecīgas saistības pret eiro turētājiem). Eirozonai beidzot pastāvēt, Latvija nonāktu līdzīgā situācijā kā pēc PSRS sabrukuma. Savu valūtu nāktos atjaunot no pašiem pamatiem, jo esošās rezerves būtu nodeldētas glābjot brūkošu valūtas sistēmu un norēķinoties ar eiro turētājiem.

Iemaksas Eiropas stabilizācijas mehānismā (ESM). Latvijas iemaksas ESM 12 gadu laikā sasniegtu 226 miljonus latu. Papildus pēc ESM pieprasījuma šajā fondā var nākties iemaksāt summu līdz pat 1 miljardam latu (nav garantijas, ka nākotnē šīs saistības netiks palielinātas vēl vairāk). Ņemot vērā parāda apjomu, kādu uzkrājušas Dienvideiropas valstis, nav saprātīgu cerību, ka tas kādreiz tiks atmaksāts, tāpēc šī parāda pārfinansēšana līdzinās pēdējo latu mešanai spēļu automātā.

Papildus cenu pieaugums. Cenu pieaugumu eiro ieviešanas laikā neizraisa negodprātīgi tirgotāji, bet gan izmaksas, kas saistītas ar norēķinu sistēmu piemērošanu citai valūtai. Kaut gan šis efekts ir vienreizējs, tā ietekme uz cenām būtu ievērojama. Lieki piebilst, ka cenu pieaugums samazina vietējās ekonomikas konkurētspēju.

Jaunas krīzes. Neatbilstoša naudas politika pēc iesaistīšanas Eirozonā nozīmētu lielu varbūtību, ka Latvijai arī nākotnē jārēķinās ar jaunām krīzēm, kas būs līdzīgas jau piedzīvotajai. Zaudējot kontroli pār valūtas kursu, procentu likmēm un kapitāla plūsmām, Latvijas ekonomika būtu līdzīga kuģim bez vadības, kura iespējas nokļūt vēlamajā vietā ir atkarīgas tikai no ārējiem apstākļiem.

Latvijas Banka un valdība: zilās vistas lido!

Latvijas Banka apgalvo, ka situācija uzlabosies, ja eiro piesaistīto latu pilnībā tiks nomainīts pret svešu valūtu. Proti, ja vistu pārkrāsošot zilu, tā dažādu apstākļu iespaidā sākšot lidot. Izpētīsim šos argumentus:

Lētāka atkarība. Tiek apgalvots, ka pievienošanās Eirozonai palielinās Latvijas kredītreitingus, kas savukārt samazinās ārējā parāda apkalpošanas izmaksas (procentlikmes). Nav taisnība – valsts kredītreitingu nosaka tās maksātspēja, nevis izmantotā valūta. Latvijas aizņēmumu procentu likmes pašlaik ir zemākas par Itālijas, Spānijas, Grieķijas un Īrijas, kas ieviesušas eiro, procentu likmēm.

Valūtu konvertācijas izmaksas. Valūtu konvertācijas izmaksu samazināšana nav salīdzināma ar valsts saimnieciskās neatkarības zaudēšanu. Šis arguments līdzinās aicinājumam izlauzt durvis, lai tās nebūtu jāvirina ieejot un izejot no mājas. Konvertācijas izmaksas var samazināt, nodrošinot tiešsaistes valūtas maiņu no valūtas rezervēm par centrālās bankas noteikto kursu.

Ārvalstu investīciju pieaugums. Ārvalstu investīciju pieplūdumu valstī galvenokārt nosaka ražošanas izmaksas, darbaspēka kvalifikācija un pieejamība, ražošanai nepieciešamā infrastruktūra un citi praktiski apsvērumi, nevis izmantotā valūta. Pēc eiro ieviešanas ārvalstu investīciju apjoms Igaunijā samazinājās, turklāt līdzīgu ainu atklāj arī starptautiski pētījumi par eiro ieviešanas un ārvalstu investīciju savstarpējo saistību.

Finanšu panika un Krievijas drauds. Krievijas imperiālās tieksmes ir objektīvs apstāklis, bet ir skaidrs, ka eiro ieviešana tās nekādi nevar mazināt un ierobežot. Gluži otrādi – Latvija Krievijai ir vajadzīga ne tik daudz savu resursu dēļ, bet gan kā „durvis” uz Rietumeiropu. Šajā sakarā eiro ieviešana Krievijas aktivitātes Latvijā tikai atvieglotu. Kas attiecas uz finanšu sistēmas stabilitāti, pasaules pieredze apliecina, ka banku krīzes rodas neatkarīgi no valstī lietotās valūtas.

Noslēgumam

Ir taisnība, ka Latvija savu atgūto neatkarību tā arī nav izmantojusi, tomēr diez vai tas ir arguments, lai ļautu vienu pēc otra likvidēt arī sava valstiskuma līdzekļus. Vienkāršāk sakot – ja jūs kāds pieķēdējis pie radiatora, nevajadzētu ļaut sev nogriezt kājas tikai tāpēc, ka šādos apstākļos tām nav īpaša pielietojuma. No ķēdēm var atbrīvoties, tāpēc kājas nākotnē var noderēt.

P.S. Atbildot uz raksta virsrakstā formulēto jautājumu – vistas nelido. Arī tad, ja tās nokrāso zilas un ļoti tic. Vistām jāsēž būrī un jādēj olas saimniekiem.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+